Neatkarības svinības tuksneša malā Tunisijā 0
Ir trešdiena, 2019. gada 20. marts. Es atrodos pašā Tunisijas nomalē, Duzas oāzē netālu no Alžīrijas robežas. Pāris kilometrus uz dienvidiem beidzas dateļpalmu dārzi un sākas neaptveramais Sahāras tuksnesis, nebeidzama smilšu jūra. Bet pilsētiņā svētki – Tunisija svin neatkarības dienu. Slēgtas valsts iestādes, bankas un skolas, toties centrālajā laukumā jau paspējis izvērsties lielais iknedēļas tirgus, kas citkārt šeit parasti notiek tikai ceturtdienās.
Tunisijas neatkarības zaudēšana pārsteidzošā kārtā līdzinās Latvijas vēstures lappusēm, proti, Molotova un Ribentropa paktam. 1878. gadā Berlīnes kongresā tā laika lielvaras Vācija, Krievija un Lielbritānija deva “zaļo gaismu” Francijas vēlmei iekarot un anektēt Tunisiju. Trīs gadus vēlāk Francija iebruka Tunisijā.
Tautas brīvības cīņas īpaši pieņēmās spēkā 50. gadu sākumā, un pat 70 tūkstošu vīru liela koloniālās varas armija nespēja apspiest partizānu vienības.
Beidzot Francija kapitulēja un 1956. gada 20. martā bija spiesta atzīt Tunisijas neatkarību. No kolonijas laikiem šodien palikušas vien divas lietas – franču valoda daudzos (bet ne visos) uzrakstos un svētdiena kā brīvdiena. Milzīgā valsts galvaspilsētas Tunisas katoļu katedrāle, kas izmēru ziņā daudz neatpaliek no Rīgas Doma, svētdienās pulcē vien dažus desmitus dievlūdzēju. Zīmīgi, ka ieeju baznīcā apsargā ar automātiem bruņoti policisti.
Ar ko valsts izceļas
Neinformētam eiropietim Tunisijas vārds šodien neko īpaši daudz neizsaka. Teritorijas ziņā tā ir neliela valsts ar 11 miljoniem iedzīvotāju, iespiesta starp Alžīriju un Lībiju. Arī tauta tā pati – arābu un berberu sajaukums. Bet ir lietas, kas Tunisiju padara patiesi unikālu. Pirmkārt, vēsture. Tunisijas teritorijā atradās Kartāgas valsts, kas lika drebēt pat senajai Romai. Vēlāk, pirmajos kristietības gadsimtos, Tunisijā sprediķoja viens no kristīgās baznīcas tēviem – Sv. Augustīns, pats pēc izcelsmes berbers.
Savukārt jau modernajos laikos Tunisija ievērojama ar to, ka tieši šeit 2010. gada decembrī sākās “Arābu pavasaris”, tautas kustība, ko pamatoti uzskata par pirmo “sociālo tīklu revolūciju” pasaules vēsturē.
Visai pamācošs ir arī stāsts par to, kā tas viss izcēlās. Nabadzīgs jauneklis, vārdā Mohameds Buazizi, tirgoja dārzeņus kādā Tunisas nomales tirdziņā, kur viņam izcēlās strīds ar administrācijas pārstāvi. Piekasīgā sieviete jaunekli iepļaukāja, izmētāja uz ielas viņa preci, konfiscēja elektriskos svariņus un vēl izrakstīja soda kvīti par divdesmit dināriem jeb septiņiem eiro. Pazemojums (turklāt saņemts no sievietes!) bija tik milzīgs, ka dažas dienas vēlāk izmisuma pārņemtais jauneklis aplēja sevi ar benzīnu un aizdedzinājās pie vietējās mērijas ēkas. Viņa nāve izraisīja tautas sacelšanos, kas piespieda bēgt Tunisijas diktatoru Ben Ali.
Revolūciju nenožēlo
Saprotams, Buazizi nāve vienkārši bija pēdējais piliens, kas iedarbināja grandiozus vēsturiskus procesus. Situācija bija “nobriedusi” – korupcija, sabiedrības noslāņošanās, jaunatnes bezdarbs plus internets un sociālie tīkli. Tas viss kopā ierosināja lavīnu, kas vairs nebija apturama. Kustība ātri pārmetās uz citām arābu valstīm. Masu demonstrācijas Kairas ielās burtiski aizslaucīja pat visvareno Ēģiptes prezidentu Mubaraku.
Runājot ar tunisiešiem, jūtams, ka neviens nenožēlo notikušo revolūciju. Materiāli varbūt dzīvojam ne īpaši labāk, toties taisnīgāk gan – tā ir visbiežāk dzirdamā atbilde. Par to, ka Tunisijā šodien patiešām valda demokrātija (cik nu šejienes apstākļos tas vispār iespējams), netieši liecina nesen notikušais traģiskais incidents. Marta sākumā kādā no galvaspilsētas Tunisas slimnīcām nomira vienpadsmit jaundzimušie.
Nebijis gadījums Tunisijā, kuras medicīna pamatoti tiek uzskatīta par visai labu, uz šejieni braucot ārstēties pat pacienti no bagātajām arābu valstīm. Lai gan vēl notiek izmeklēšana (baumo, ka pie vainas esot bijušas nekvalitatīvas vai nepareizi dozētas potes no Eiropas), veselības aizsardzības ministrs nekavējoties paziņoja par atkāpšanos. Diezin vai kas tāds notiktu diktatūras laikā.
Jaunieši bez darba
Tunisijā ir teiciens, ka “kopš Kartāgas laikiem te vēl neviens nav palicis bez pusdienām”. Cilvēki ir vienkārši un izpalīdzīgi, acīgāks ceļotājs patiešām pamanīs, ka ielas ēstuvē saimnieks uzdāvina ēdienu kādam lūdzējam. Un tomēr arī šodien ap 30% jaunatnes ir bez darba. Ģimenes ir lielas, cilvēku, kuri vēlētos strādāt, ir daudz vairāk nekā iespējamo darba vietu. Gandrīz visos kaut cik atbildīgos amatos valstī esot “cilvēki virs 40”.
Jauni puiši stundām ilgi nīkst neskaitāmajās kafejnīcās pie cigaretes un kafijas tases, pļāpā, tērzē sociālajos tīklos (mobilais internets te ir ātrs un lēts), vakaros skatās futbolu. Alkohols cilvēkus īpaši neinteresē, tad jau drīzāk marihuānas dūms. Visā Duzā nav neviena grādīgo dzērienu veikala. Līdz tuvākajam lielveikalam ar “vīna nodaļu”, kas atrodas Tozēras oāzē, jāmēro simts kilometri.
Svētki paiet, dzīve turpinās
Neatkarības dienas rītā Duzas tirgus laukumā sapulcējušies apmēram simt dažāda vecuma skauti un gaidas. Viņi iestudējuši kaut ko līdzīgu patriotiskai padomju laiku “montāžai” ar deklamāciju un sasaukšanos. Nevarētu teikt, ka pasākums būtu labi organizēts, tomēr sirsnīgs un aizrautīgs gan. Brīdī, kad mastā tiek pacelts sarkanais Tunisijas karogs, ko rotā zvaigzne un pusmēness, jaunieši salutē un sparīgi dzied valsts himnu. Vēlāk uz nelielas skatuvītes tautastērpos saposti bērni uzstājas ar nelieliem priekšnesumiem. Tas arī viss.
Iespējams, šajā laikā pilsētiņas domē vai armijas kazarmās ir kāds īpašs pasākums ar amatpersonu uzrunām, bet šeit, centrālajā laukumā, viss beidzas ātri un lietišķi. Paplaukšķinājuši un safotografējuši selfijus uz karoga masta fona, cilvēki ķeras pie iepirkumiem. Nu, bet tirgus kā jau tirgus – augļi un dārzeņi, garšvielas, dateles, Ķīnā izgatavoti “Rolex” pulksteņi, nebeidzami galdi ar lietotiem apģērbiem un apaviem no Eiropas, saimniecības preces. Svētki paiet, bet dzīve turpinās.
