Neatkarības plusi un mīnusi: kā klājas “brīvajiem” teātriem? 0
Līdzās profesionālajiem valsts dotētajiem teātriem Latvijā savu vietu un publikas interesi jau gadiem atraduši arī nepilns ducis nevalstisko neatkarīgo teātru, kuros tāpat – tikai pēc projektu principa – darbojas profesionāli aktieri un režisori.
Taču tikai trīs no šiem teātriem atrodas ārpus Rīgas, turklāt diviem no tiem – Goda teātrim Liepājā un Cēsu Mazajam teātrim – ir būtiska kopīga iezīme, kas tos atšķir no Rīgas profesionālajiem nevalstiskajiem teātriem.
Un, proti, šajos teātros ne vien uz skatuves, bet arī lugu izvēlē galveno lomu spēlē aktieri. Pavisam atšķirīga situācija ir teātrim “Joriks” Rēzeknē, kurš ir pussolīti no tā, lai kļūtu par tādu pašu pašvaldības teātri, kāds ir Liepājas teātris.
“Kultūrzīmes” noskaidroja, kā teātriem klājas šajā situācijā? Kādi ir viņu statusa plusi un mīnusi? Kādas ieceres jaunajai sezonai?
Dažāda pieredze vienā asinsritē
Cēsu Mazais teātris pagaidām ir bez pastāvīgām mājām, bet to atsver lieliska sadarbība ar Pasaules latviešu mākslas centru, kas teātra izrādēm atvēris savas durvis vienā no divām izstāžu zālēm (Lielajā skolas ielā 6).
Cēsu Mazais teātris ir pavisam jauns – pirmā pirmizrāde notika šā gada 8. februārī. Kā teic teātra vadītāja, aktrise ILZE LIECKALNIŅA, viņas radītā teātra vīzija ir nezaudēt reālpsiholoģisko aktieru spēli un psiholoģisko aspektu savienot ar laikmetīgākiem izteiksmes līdzekļiem.
Radīt pašai savu teātri viņai bijis gluži vai neapzināts sapnis vēl no Ādolfa Šapiro laikiem, bet tagad tas transformējies par teātri ne tikai jaunatnei, bet arī pieaugušajiem.
Jau septembrī priekškaru vērs ar Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) “Latvijas skolas somas” satura radīšanas mērķprogrammas atbalstu izveidota izrāde.
Krista Burāne radījusi lugu “Dullais”, kas balstīta Sudrabu Edžus “Dullā Daukas” motīvos, tajā apvienoti literārie fragmenti kopā ar autores, režisora un aktieru pieredzi. Izrādes režisors ir Mārtiņš Eihe, spēlēs Nele Anna Āboliņa, Liene Šmukste, Emils Krūmiņš un Ģirts Rāviņš.
Mazliet citā variantā pēc Ļeva Tolstoja stāsta “Kreicera sonāte” tiks iestudēta monoizrāde “Kāpēc es nogalināju sievu” Krišjāņa Salmiņa režijā ar Mārtiņu Liepu galvenajā un vienīgajā lomā. Tā jau bija Valmieras teātra repertuārā un labus panākumus guva Ļeva Tolstoja festivālā Tulā Krievijā.
No kā dzīvo teātris? Iepriekšējā izrāde – “Antālija” – ar Gati Gāgu un režisori Anitu Sproģi – tapusi ar dažādu labvēļu atbalstu.
“Esam jauni, līdz ar to uzticības kapacitāte ir ļoti jāaudzē, bet ar laiku būs arvien labāk, arī vietējie uzņēmēji un pašvaldība savu iespēju robežās mums palīdz,” stāsta Ilze Lieckalniņa.
Tas, ka tuvākais teātris ir Valmierā, savā ziņā esot uztverams kā priekšrocība.
Atšķirībā no Valmieras teātra Cēsu Mazajā teātrī ir doma iestudēt tikai mazās formas izrādes, lai nezustu intimitāte starp skatītājiem un aktieriem.
Ilze Lieckalniņa teic, ka viņai pašai vistuvākās un mīļākās ir tieši mazās zāles izrādes, viņa nejūtot vajadzību tuvākajā laikā iestudēt lielās zāles izrādes, jo tādas jau tiek radītas Valmierā, arī Cēsu koncertzālē aicina spēlēt citus teātrus ar lielās formas iestudējumiem. Pagaidām teātris vēl tikai lēnām sāk aptvert, cik darbus sezonā varētu radīt.
“Sākuma procesā nevēlos neko ne sasteigt, ne sasprindzināt,” stāsta Ilze, “vēlos izbaudīt pati un ļaut citiem izbaudīt šo augšanas un veidošanās laiku.”
Jau veidojot teātri, bijis skaidrs, ka tajā spēlēt aicinās aktierus no dažādiem teātriem, jo mums ir ļoti daudz talantīgu, brīnišķīgu mākslinieku un ne visi, kas nav tikuši lielajos valsts dotētajos teātros, tāpēc ir slikti aktieri, daudzi pat lieliski, savu pārliecību pauž Ilze Lieckalniņa.
Aicināšot spēlēt dažādus cilvēkus, kas ikdienā nestrādā kopā, jo tā esot fantastiska sajūta un skola – vienā asinsritē sakļaut dažādu teātru un skolu pieredzi.
Aktrise Ilze Lieckalniņa karjeru sākusi Liepājā, caur Daili atnākusi uz Valmieru, kur aizvadījusi divpadsmit sezonas. Tagad iestājusies maģistrantūrā Kultūras akadēmijā un šoruden sāks apgūt kultūras menedžmentu. Sevi dēvē par aktrisi, strādājošu brīvmākslinieci.
Kaspara Goda “Goda teātris”
“Esam gandrīz vienīgais aktieru teātris Latvijā, jo pārējie neatkarīgie teātri Rīgā vairāk vai mazāk ir režisoru teātri,” uzsver liepājnieks, “Goda teātra” dibinātājs aktieris KASPARS GODS.
“Esam aktieri, kas izvēlas, ko spēlēt, un nolīgst režisoru attiecīgā darba iestudēšanai.” Arī par biļetēm samaksātā naudiņa nonākot tieši aktieriem, kas ir uz skatuves. Piemēram, publikas iemīļoto un trīs “Spēlmaņu nakts” nominācijas nopelnījušo divu vīru sarunu “Bļitka” ar pašu Kasparu Godu un Liepājas teātra premjeru Egonu Dombrovski lomās sākumā spēlējuši par velti, jo paši nav domājuši, ka iznāks tāds “baigi labais” gabals.
Spēlējuši par ziedojumiem, taču “samests vairāk, nekā citreiz ieņemts par biļetēm, jo cilvēki jau ir prātīgi, zina, ka teātris kaut ko maksā, un tādēļ iemet cepurē kādu kapeiciņu”.
Kaspars Gods iecerējis šajā sezonā “Bļitku” nomainīt ar kādu vēl jautrāku un atraktīvāku gabalu, jo “Bļitka” jau spēlēta trīs sezonas ar lieliem panākumiem kā Latvijā, tā ārzemēs, un nu vislabāk būtu atrast ko jestru un jautru par mūsdienām.
Bet kopumā teātrī valda princips – neko labu nenorakstīt, jo to, kas iekalts aktiera prātā, ne ar kādu pavēli nevar izdzēst. Un “Bļitku” droši vien spēlēšot arī tad, kad pašiem būšot astoņdesmit.
Kā lielāko atšķirību no valsts dotētiem teātriem Kaspars Gods min strikta plāna trūkumu:
“Esam neatkarīgi vārda labākajā nozīmē – ja nekas nenotiek, tad nenotiek, esam pa nullēm un mums nav jāmaksā rēķini. Gaidām brīdi, kad kas interesants organiski nobriest, tad arī iestudējam. Nav nekādu striktu datumu un plānu. Kad iedvesma, šaujam ārā.”
Ievaicājos, kā Liepājas teātra mākslinieciskais vadītājs Herberts Laukšteins skatās uz to, ka Goda teātrī spēlē viņa aktieri?
Nav nekāda dzimtbūšana, atsmej Kaspars Gods, ir 21. gadsimts, kad, izejot no vienas teātra ēkas, cilvēkam neviens neaizliedz darīt vēl kaut ko.
Šogad iecerēts veidot lielo izrādi ar režisoru Dž. Dž. Džilindžeru, kas ir arī “Bļitkas” iestudētājs. Galvenajā lomā iecerēts aicināt Liepājas teātra prīmu Inesi Kučinsku.
Luga ir jau iztulkota, tās autors ir Vasilijs Sigarevs, kura “Kareņinu” Džilindžers bija iestudējis Dailes teātrī. “Goda teātris” iestudējot tikai par mūsdienām, par labi zināmo. Iecerēts arī jauns “gabaliņš” jauniešiem tādā pašā garā kā publikai labi zināmie “Čomiņi” – ar Edgaru Ozoliņu un Rolandu Beķeri lomās.
“Mums nav lielas mājas, nav dotācijas, nav administratīvā korpusa un ražošanas korpusa, visu darām paši,” stāsta Kaspars Gods.
“Joriks”: soli no pilsētas teātra statusa
Pēc krietni atšķirīgiem principiem strādā “Joriks” Rēzeknē. Tam ir gan noteikts repertuārs, gan pastāvīga trupa ar 13 krievu un trim latviešu aktieriem.
Kopš 2016. gada teātra mākslinieciskais vadītājs ir rēzeknietis, Maskavas MHAT teātra skolas absolvents, tagad arī režisors un pedagogs IĻJA BOČARŅIKOVS.
Šajā sezonā ieplānotas astoņas pirmizrādes. Latviešu trupa sāks ar Šekspīra “Otello” lietuviešu izcelsmes patlaban Maskavā strādājošā režisora Antona Kiseļus režijā. Novembra beigās pirmizrāde paredzēta mūsdienīgai angļu dramaturģijai Mārtiņa Eihes režijā.
Pēc tam – Edgara Niklasona dokumentālā teātra projekts latviešu un latgaliešu valodā, tā būs mūsdienu dramaturģija, kuras pamatā reālu Latgalē dzīvojošu cilvēku stāsti. Jo, kā teic teātra mākslinieciskais vadītājs, “mēs vēlamies runāt par Latgali un Latviju vienotā veselumā”. Un vēl režisors no Maskavas Aleksejs Zolotovickis iecerējis komēdiju.
Latviešu trupas aktieri tiek mainīti reizi divos gados, taču joprojām šeit strādā viens no pirmajiem teātra štata aktieriem Kārlis Tols. Šajā sezonā štata aktieru sastāvu papildina Māris Skrodis.
Arī krievu trupā ir aktieri, kas ļoti labi runā latviski, turklāt katrā jaunā izrādē tiek pieaicināti aktieri no citiem teātriem, piemēram, Edijs Zalaks no Dailes teātra.
Jaunajā sezonā iestudējumos redzēsim valmierieti Eduardu Johansonu, kā arī Artūru Putniņu no Leļļu teātra.
Iļja Bočarņikovs ir pārliecināts, ka repertuāra teātrim ir nozīmīgas priekšrocības. “Vari strādāt klasiskā žanrā un atļauties arī kādu eksperimentu, lai teātris kļūtu labāks un mūsdienīgāks.”
“Jorika” mākslinieciskais vadītājs uzsver, ka teātri pastāvīgi finansē Rēzeknes pašvaldības aģentūra “Rēzeknes Kultūras un tūrisma centrs”. Protams, tiek rakstīti projekti gan VKKF, gan citur.
Pērn “Jorikā” nospēlēja 130 izrādes, un teātris ir soli no tā, lai kļūtu par Rēzeknes pašvaldības teātri, palikuši tikai daži juridiski jautājumi.
Trupā spēlē profesionāli aktieri, kuri pagājušā gadsimta 90. gados studējuši Sanktpēterburgā, arī režisori ir ļoti pieredzējuši.
“Teātri, kuri sauc sevi par neatkarīgiem, nav atkarīgi no naudas devējiem, finansētājiem, tāpēc nav atkarīgi arī no kādas vienas amatpersonas viedokļa, kura teorētiski varētu teikt, ko teātris iestudēs un ko ne,” stāsta Iļja Bočarņikovs. “Bet šodien Latvijā situācija ir gana atvērta, internacionāla, demokrātiska, var atklāti runāt par jebkuru problēmu. Un esmu drošs par to arī tad, kad man teātra repertuārs jāapspriež pilsētas domē – katras sezonas sākumā eju pie Rēzeknes domes priekšsēdētāja, un mēs radošā gaisotnē to pārrunājam
. Tādēļ par īsti neatkarīgiem mūs patiesībā saukt nevar.
Juridiski esam daļa no pašvaldības aģentūras “Kultūras un tūrisma centrs”.”
Domājot par statusu nākotnē, teātra mākslinieciskais vadītājs ir atklāts – protams, esmu par to, lai mēs būtu Rēzeknes pilsētas teātris!
