Neatkarības laukums – it kā ir, tomēr nav 0
Nākamgad apritēs 30 gadi, kopš 1990. gada 4. maijā Augstākā Padome (AP) pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, taču joprojām nav skaidrības, vai Rīgas dome līdz tam laikam sakārtos un atbilstoši pilsētvidē iezīmēs Neatkarības laukumu, kura izveidošanu rosināja un ne bez pūlēm panāca bijušie AP deputāti.
Neatkarības laukuma nosaukums Rīgas kartē agrākā Jēkaba laukuma vietā parādījās aizvadītā gada nogalē pēc Saeimas lēmuma. 4. maija deklarācijas kluba prezidente Velta Čebotarenoka, kas pārstāv 109 bijušos AP deputātus, kuri 1990. gadā balsoja par Latvijas valstiskuma atjaunošanu, šonedēļ, tiekoties ar žurnālistiem, uzsvēra, ka vieta ar tādu nosaukumu ir “katrā sevi cienošā valstī” un tās sūtība ir uzturēt dzīvu neatkarības jēdzienu.
Doma agrākajiem deputātiem radusies 2017. gadā saistībā ar tobrīd gaidāmo Latvijas valsts simtgadi. Vēstule ar ierosinājumu Rīgas domei iesniegta vēl 2018. gada 22. februārī. “Tieši vieta – Jēkaba laukums – ir pati piemērotākā.
Tas tādēļ, ka tas atrodas pa vidu starp Nacionālo teātri, kur 1918. gadā nobalsoja par Latvijas Republikas dibināšanu, un Latvijas Republikas Saeimas ēku, kur 1990. gadā balsots par Neatkarības deklarāciju un 1991. gadā par Latvijas valstiskuma atjaunošanu,” norāda V. Čebotarenoka.
Nesagaidījuši pozitīvu reakciju no Rīgas domes, deputātu kluba biedri 2018. gada septembrī vērsās pie iepriekšējās Saeimas, kas 25. oktobrī nobalsoja par likumu “Par Jēkaba laukuma Rīgā pārdēvēšanu par Neatkarības laukumu”.
Likums stājās spēkā 2018. gada 2. novembrī un cita starpā noteica, ka Rīgas domei jānodrošina Neatkarības laukuma zīmes un nosaukuma skaidrojuma plāksnes izgatavošana un uzstādīšana mēneša laikā pēc laukuma nosaukuma maiņas ierakstīšanas Valsts adrešu reģistrā.
Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Oļegs Burovs apsolīja gan plāksni uzstādīt, gan rast līdzekļus 2019. gada budžetā, lai izsludinātu Neatkarības laukuma izveides skiču konkursu, jo skaidrs, ka šādas vietas iekārtojumam jāatbilst nosaukumam.
Jautājums īpaši aktualizējās aizvadītā gada beigās, kad tēlnieks Aigars Bikše bija piedāvājis laukumā izvietot ironisku skulptūru “Pamatelements” kā “veltījumu Latvijas vecākās paaudzes pilsoņiem”.
Pret to kategoriski iebilda 4. maija deklarācijas kluba biedri, un drīz pēc tam Rīgas domes Pieminekļu padome lēma aicināt pašvaldību izstrādāt Neatkarības laukuma attīstības koncepciju, kas regulētu, kādi vides objekti tur būtu cienīgi atrasties.
Taču nekādi soļi no domes jau atkal nesekoja, kaut, Čebotarenokas ieskatā, tie neprasītu lielas summas, varbūt pārdesmit tūkstošus eiro:
“Vēl vairāk manos kolēģos uzjundīja sāpe, izdzirdot, ka Uzvaras parka rekonstrukcijai plānots novirzīt vairākus miljonus eiro. Tas šķita kā pliķis sejā, kā izteikti ciniska un negodīga attieksme.”
Tad AP deputātu kluba vadītāja nolēmusi lūgt agrākos Latvijas valsts prezidentus pievienoties iniciatīvai – šī gada marta beigās kārtējo vēstuli Rīgas domei parakstīja nu jau arī Latvijas valsts prezidenti Guntis Ulmanis, Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers un Andris Bērziņš. Šoreiz O. Burovs, kurš tagad ir Rīgas domes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs, reaģēja.
Atbildē 15. aprīlī skaidrots, ka laukuma labiekārtošanas metu konkursu izsludinās rudenī (mēnesis nosaukts netika) un žūrijā plānots iesaistīt augsta līmeņa ekspertus. Skaidrojošas plāksnes novietošanai par piemērotāko vērtēta izstāžu zāles “Arsenāls” ēka, taču būves pašreizējais tehniskais stāvoklis esot neapmierinošs, apmetums saplaisājis, vietām nokritis un “nebūtu pieļaujams skaidrojuma plāksni izvietot pie nesakoptas ēkas”.
Tādējādi pagaidām plāksni pie tās piestiprināt nav iespējams. Burova parakstītajā skaidrojumā teikts, ka plāksnes varot uzstādīt “vai nu vienlaikus ar laukuma labiekārtošanu, estētiski integrējot pilsētvidē, vai arī pie izstāžu zāles “Arsenāls” ēkas pēc fasādes renovācijas”.
Lieki sacīt, ka šāda it kā pieklājīga, bet tajā pašā laikā tik daudzām neskaidrībām un atrunām bagāta atbilde nevarēja apmierināt Neatkarības laukuma aizstāvjus. Čebotarenoka uzsver, ka uzskata to par aizskarošu: “Tā bija tāda mazdūšīga, ciniska atbilde. Tad skaidri uzrakstiet, ka Rīgai Neatkarības laukumu nevajag un ka mēs, Rīgas “Saskaņas” deputāti, uzskatām, ka Latvijai, iespējams, tāda neatkarība nemaz nav vajadzīga!”
Sadusmojusi arī Rīgas domes ignorance, ij negrasoties laukuma attīstības konkursa komisijā ietvert kādu no kluba biedriem, kaut tieši 4. maija deklarācijas klubs taču uzstājies kā idejas rosinātājs. Čebotarenoka žurnālistiem gan pauda pārliecību, ka Rīgas domei kaut ko tomēr nāksies darīt.
LTV raidījumā “Panorāma” O. Burovs šonedēļ patiešām solīja, ka laukuma nosaukuma un skaidrojuma plāksne uz pagaidu statīva drīz tikšot uzstādīta:
“Tas ir dažu dienu jautājums.” Taču arī 4. maija priekšvakarā izmaiņas Neatkarības laukumā nebija manāmas.
Laukuma vēsture. Vieta “ļaužu svētkiem”
Dokumentos Neatkarības laukums, toreiz saukts par Parādes laukumu, pirmo reizi aprakstīts 1813. gadā. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Rīgas reģionālās pārvaldes vadītājs Jānis Asaris norāda, ka laukums 18. gadsimta otrajā pusē izveidojies nojauktā Jēkaba bastiona vietā. Tas bijis klajš, smilšains lauks, kas stiepies līdz Rīgas pilij un kur līdz pat 20. gadsimta sākumam soļošanā dīdīti zaldāti.
Vieta, saukta par Parādes vai Jēkaba laukumu, daudzās pirms Otrā pasaules kara izdotās kartēs vārdā nemaz nav saukta. Neskatoties uz to, laukumam kultūrvēsturiski dažbrīd bijusi it nozīmīga loma. Piemēram, Latvijas Bankas ēkas vietā 18. gadsimta beigās atradies Rīgā pirmais stacionārais teātris, kas bijusi koka būve. 1880. gada 17.–20. jūnijā laukumā rīkoja II Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkus.
Svētki pulcēja 1653 dalībniekus un aptuveni 10 tūkstošus klausītāju. Tiem par godu uzbūvēja segtu koka ēku ar 15 tūkstošiem skatītāju vietu. Tomēr, rīkojot nākamos Dziesmu svētkus, organizatori no Rīgas Latviešu biedrības nāca pie slēdziena, ka Jēkaba laukums ir pārāk mazs un labāk estrādi būvēt Esplanādē.
1902. gadā sāktā Krievijas Valsts bankas Rīgas kantora, tagadējās Latvijas Bankas, ēkas celtniecība šo nostūri nodalīja no Rīgas pils laukuma. Radās jautājums, kā to tālāk iekārtot. Pie zāliena un apstādījumu ierīkošanas Rīgas Dārzu pārvalde slavenā Rīgas parku veidotāja Georga Kūfalta vadībā ķērās 1904. gadā.
Vieta pakāpeniski ieguva pašreizējo izskatu – tapa diagonāli celiņi un laukumiņš vidū. Apstādījumus jau neatkarīgajā Latvijā 20. gadu sākumā nedaudz pārplānoja ainavu arhitekts Andrejs Zeidaks, taču kopējais skvēra tēls arī mūsdienās palicis praktiski kā Kūfalta laikos.
Funkciju ziņā tagadējā Neatkarības laukuma iepriekšējais mūžs ir raibs. Vēsturiski, līdz pat pārveidošanai par skvēru, tā drīzāk bija vienkāršo ļaužu izpriecu vieta. Ne velti, kad 1901. gada jūnijā svinēja Rīgas septiņsimt gadus, augstajiem viesiem svinīgo maltīti rīkoja Vērmaņdārzā, bet “ļaužu svētkus” 23. jūnija vakarā organizēja Jēkaba laukumā. Naktīs, vismaz 19. gadsimta beigās, godīgiem pilsoņiem šajā Rīgas nostūrī neieteica rādīties.
Toties dienās dzīve tur kūsājusi. Vasarās zālienu saviem piknikiem izmantojuši rīdzinieki. Spēlējis karavīru orķestris. Augustā vai septembrī 19. gadsimtā laukumā tradicionāli notika tā sauktie umurkumura svētki (tos mēdza rīkot arī Esplanādē).
Uz svētkiem vienmēr pulcējās daudz ļaužu, kas piepildījuši arī līdzās esošās ielas. 1896. gadā “Baltijas Vēstnesis” redzēja šādu ainu: “Ap hungerkummera kārts vietu saradās milzīgs vairums kā ābolu, bumbieru un plūmju pārdevēju, tā arī dažādu citu sīktirgotāju ar raušiem, veģiem, nēģiem un tā joprojām, tā ka jo plašs laukums bija no pajūgiem ieņemts un tā pilnīgi līdzinājās lauku gadatirgiem, kur tāpat kā še katra pajūga zirgs tiek piesiets pie ratiem un tā jo drīzi garām gājējus var vai nu samīt vai arī saspārdīt.”
Memuāri liecina, ka bērnībā izklaidēties Jēkaba laukuma umurkumurā paticis pirmskara Latvijas sociāldemokrātu politiķim Fēliksam Cielēnam. Laukums tāpat izmantots zaļumballēm, karuseļiem, tur rīkoti zirgu tirgi. Pirms Rīgas zooloģiskā dārza iekārtošanas Jēkaba “placī” rīdzinieki vasarās aplūkoja eksotiskus zvērus. Piemēram, 1899. gadā avīzes vēsta, ka tur darbojas kādas Žerebilovas kundzes zvērnīca, kas izvietojusies “plašā un pienācīgi ierīkotā telpā”.
Tur cita starpā varot apskatīt “dresētu Ceilonas tīģeri, dresētu lāci, divas dresētas Senegālas lauvas, “meža cilvēku” no Dienvidus Amerikas”, kā arī ziloni, ķengurus, antilopes un tā tālāk. Cik noprotams, dresētie dzīvnieki uz vietas piedalījušies arī tādās kā cirka izrādēs, “arvien atrodot pie publikas piekrišanu”. Vēl ap šo laiku laukumā mēdza apmesties ceļojošas vaska figūru izstādes. “Stefana panoptikums un panorāma pie Jēkaba laukuma ir apskatīšanas cienīgi, jo cēli izstrādātās vaska figūras atstāj labu iespaidu.
Arī dažu Eiropas valdnieku un valsts vīru bistes ir labi tēlotas,” 1898. gada 30. maijā raksta “Baltijas Vēstnesis”. “Panorāmas” acīmredzot bija zīmētas ainiņas, kas atveidoja aktuālus sižetus. Toreiz – Japānas–Ķīnas kara brīžus, Venēciju un Londonu, kā arī Krievijas cara Aleksandra III bēres.
Pirms Jēkaba laukums pārtapa parkā, ziemās Nikolaja ģimnāzija (tagadējais Rīgas Valsts tehnikums) tur izveidoja publikas vidū populāru slidotavu. Tāpat Jēkaba laukums bija Ziemassvētku tirdziņu vietā. 1903. gada Ziemassvētkos tur bijušas 190 bodītes.
Starpkaru Latvijas posmā laukumam, atskaitot parka funkcijas, kādas īpašas zīmīgas misijas vairs nepiemita. Tas pats sakāms par padomju okupācijas laiku, kad 1950. gadā vietu pārdēvēja par Černiševska laukumu.
