Neatkarības atgūšanas “dzinējs” iedarbināts! 30 svarīgākie notikumi Latvijai 3
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
“Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, mēs gribam te paši sev likumus lemt,” 1988. gada 8. oktobrī skanēja Ēvalda Valtera ceļavārdi “manai mīļajai un drosmīgajai arāju tautai” Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongresā.
Uzaicināt latviešu strēlnieku un aktiermākslas patriarhu teikt apsveikuma runu kongresa delegātiem bija rosinājis dzejnieks un LKP CK loceklis Jānis Peters. Tikai nedēļu pirms tam Tallinā bija beidzies Igaunijas TF kongress, un nu arī Rīgā sanāca ļaudis, lai izveidotu “masu sabiedriski politisko organizāciju sabiedrības radikālai pārbūvei”. Pēc slēpto režisoru ieceres, ar Maskavas un Rīgas kompartijas dižvīru akceptu tai vajadzēja kļūt ne jau par Latvijas neatkarības atjaunošanas dzinējspēku, bet gan par komunistu vadītu kustību, kas stāvētu un kristu par PSRS vadītāja Mihaila Gorbačova reformām. Taču kompartijas bosiem ļoti ātri nācās atskārst, ka process kļuvis nekontrolējams un virzās ne tur, kur tiem gribētos. LTF dibināšanai vajadzēja stiprināt kompartijas varu, taču, kā atzinis pirmais LTF valdes priekšsēdētājs Jānis Škapars, tā to iedragāja. Jāpiebilst, 1988. gada vasarā un rudenī LTF jau bija pieteikušies 115 tūkstoši biedru. Kongresā viņus pārstāvēja 1083 delegāti, pēc nacionālā sastāva 94% latviešu, gandrīz trešdaļa kompartijas biedri.
“LTF dibināšanas kongresā pieņemtā programma neparedzēja atdalīties no PSRS impērijas un neapstrīdēja komunistiskās partijas “vadošo” lomu. Kongresa runās izskanēja ne vairāk kā nostalģija pēc pirmskara Latvijas un tikai daži mājieni par “neatkarīgas sociālistiskas” vai “suverēnas Latvijas PSR” iedibināšanu, “atbalstot kompartijas ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova pārbūves kursu”. Bija svarīgi, lai Latvijas vēsturē plašākā un ietekmīgākā, latviešu izmisuma un gribas atbalstītā masu organizācija tiktu reģistrēta oficiāli, lai tā uzmanīgi, bez jaunu represiju draudiem varētu cīnīties par sovjetizētās un savā zemē par mazākumtautībā pārvērstās latviešu tautas izdzīvošanas tiesībām,” to dienu notikumus tagad skaidro pirmais LTF priekšsēdētājs Dainis Īvāns. Kad Īvānu ievēlēja, viņš bija 33 gadus vecs, populārs žurnālists. Ar kompartiju saistītais Peters no LTF vadītāja goda bija atteicies, kaut viņu uz to bīdīja. Bīdīja arī Juri Bojāru. Iespējams, šos kandidātus viņu pagātnes dēļ kāds uzskatīja par vieglāk vadāmiem…
“Faktiski pirms 30 gadiem mūsu izredzes atjaunot valsti ar LTF spēkiem bija vēl mazākas nekā izredzes nodibināt Latvijas Republiku pēc latviešu strēlnieku bataljonu formēšanas 1915. gadā. Abos gadījumos viss notika pakāpeniski, bet strauji. Par spīti tam, ka Latvijas kompartijas Centrālā komiteja LTF uzraudzīšanai norīkoja divus kuratorus un attiecīgi instruēja čekas aģentus, kontrolēt LTF partijai neizdevās. Jau pusgadu pēc dibināšanas kongresa un pēc uzvaras daļēji demokrātiskajās PSRS Tautas deputātu kongresa vēlēšanās tautfrontieši ne bez trimdas latviešu atbalsta un mudinājumiem sāka izstrādāt un īstenot Egila Levita ieteikto 1918. gada 18. novembra republikas atjaunošanas “parlamentārā ceļa” programmu,” uzsver Īvāns.
Bet toreiz, 1988. gada oktobrī, jau pati LTF kongresa sasaukšana un tur dzirdamais tautā radīja eiforijas sajūtu. Kongress bija pirmais tāda veida pasākums, kam no sākuma līdz beigām varēja sekot tiešraidē pie radioaparāta vai televizora, ko cilvēki arī alkaini darīja. Runājot pirmā LTF valdes priekšsēdētāja Jāņa Škapara vārdiem: “Pirmais kongress bija latviešu tautas cerību un ilūziju svētki.”
