Anda Līce: Atmoda tomēr ir kaut kas pavisam cits, ja turpinām dzīvot pa vecam, mēs neesam atmodušies 2
Sūdzības par grūto dzīvi, visapkārt valdošo stulbumu un drūmo nākotni nav tikai mūsu laikmeta parādība, dzīve nevienos laikos nav bijusi viegla pastaiga. Jo vairāk ilūziju, jo vilšanās un sūdzības vēlāk skaļākas. Tagad, kad kopš mūsu valsts neatkarības formālās atjaunošanas ir pagājuši gandrīz jau trīsdesmit gadi, kļūst redzams, ko ir maksājušas individuālās un kolektīvās ilūzijas, cik daudz dārgā laika ir palaists vējā, neatkarību nenovērtējot vai pārprotot. Nezinādami, ko ar dzīvi iesākt, daudzi to vienkārši iznieko, savās neveiksmēs, saprotams, vainodami citus un visu pasauli.
Daudzi, kas pirms gadsimta ceturkšņa priecājās par atmodu un brīvību, tagad sakās tik ļoti tajā vīlušies, ka vēlreiz tās dēļ ielās neizietu. Tas liek jautāt, vai lielais satricinājums – atmoda – toreiz viņos patiešām notika, varbūt tas bijis tikai tāds mirkļa noreibums un īss skrējiens kopā ar citiem? Jo kā gan var vilties tajā, kas tevī visu satricina līdz pašiem pamatiem un liek ieraudzīt pasauli un sevi ar pilnīgi citām acīm? Tie, kas šodien saka: “Toreiz zāle bija zaļāka”, ar “toreiz” domā savu aizgājušo jaunību. Atmoda tomēr ir kaut kas pavisam cits, ja turpinām dzīvot pa vecam, mēs joprojām neesam atmodušies.
Neatkarība, izrādās, ir garā distance, kad daudzi no tās izstājas, kustība uz priekšu apsīkst, skrejceļš apaug ar tirgus un naudas mijēju būdām un pārvēršas par vienu lielu tirgus placi, bet tos, kas skrējienu grib turpināt, ieskaita miera traucētājos. To uzskatāmi parādīja šoruden notikušais sabiedrības tests – 13. Saeimas vēlēšanas.
Kā tagad rosās gan pašmāju politiskā teātra režisori un “stabilitātes” garanti, gan šī žanra viesmākslinieki no kaimiņu Krievijas! Daudzgalvainā ierēdniecība un sistēmas sargi, atguvušies no vēlēšanu šoka, drudžaini spriež, kā pārvarēt savstarpējo nepatiku un sadoties elkoņos ar vienu vienīgu domu – nekādu pārmaiņu, tagad galvenais, lai viss paliek pa vecam! Tam noder iznomāti skeleti, čekas maisi, ģimenes un kristīgās vērtības. Pie vēlēšanu urnām savu pilsoņa pienākumu godprātīgi paveikušie pilsoņi pat iedomāties nespēj, kāda rosība valda aiz neatkarības un demokrātijas priekškara, kā skatuves strādnieki pārbīda un nostiprina krēslus, bet gaismu mākslinieki maina prožektoros filtrus. Veselus četrus gadus visiem atkal būs darba pilnas rokas.
Dziesminieks Valdis Atāls raidījumā “Viens pret vienu” ieteica izmantot melu detektoru. Sirdsapziņas balsojumos šis vērtīgais izgudrojums varētu atvieglot arī jaunās Saeimas un valdības darbu. Zinātnes sasniegumi dzīvē jāievieš drošāk, būs mazāk ilūziju un vilšanos.
