Juris Zvirbulis: Neatjaunosim viduslaikus uz mūsu ceļiem! 5
Latvijas Automoto biedrības (LAMB) vadītājs Juris Zvirbulis skeptiski vērtē Ogres pašvaldības ieceri ieviest iebraukšanas maksu pēc Jūrmalas parauga. Pēc viņa domām, autovadītāju “noslaukšana” nav labākais veids, kā uzlabot mūsu autoceļu stāvokli.
Ogres novada vadības priekšlikums ieviest iebraukšanas maksu, manuprāt, nav atbalstāma ideja. A6 autoceļš jeb Daugavpils šoseja ir valsts nozīmes starppilsētu maģistrāle. Ja katra pilsēta un ciemats uz šīs šosejas izveidos savu kontrolpunktu un iekasēs nodevas, Latvija sāktu līdzināties viduslaiku feodālām valstiņām, kur katrs muižkungs domā tikai par savas kases piepildīšanu.
Pašlaik šī ideja vairāk izskatās pēc publicitātes kampaņas, lai pievērstu sabiedrības uzmanību autoceļu uzturēšanas problēmai. Man ir grūti spriest, vai patiesībai atbilst Ogres pašvaldības apgalvojumi, ka valsts nepiešķir pietiekami daudz naudas šosejas uzturēšanai. Cik man nācies braukt caur Ogri, nav radies iespaids, ka šis ceļš būtu neapmierinošā tehniskā stāvoklī vai slikti uzturēts. Autoceļu padomē nesen izskanēja apgalvojums, ka pirmās kategorijas ceļi Latvijā tiek uzturēti vislabākajā kārtībā, to stāvoklis ir vērtējams kā labs vai ļoti labs.
Maksas ceļi nav reāli
Eiropā daudzviet ir uzbūvēti maksas autoceļi, pa kuriem iespējams pārvietoties ātrāk un ērtāk. Ja mēs gribētu izveidot šādus ceļus arī Latvijā, pirmais priekšnoteikums būtu saglabāt iespēju braukt pa bezmaksas ceļu, lai arī tas būtu lēnāk un ne tik ērti. Latvijā savulaik tika veikti pētījumi par privātā finansējuma piesaistīšanu ceļu būvei, un tika secināts, ka vienīgais šāda veida projekts, kas varētu atmaksāties, būtu automaģistrāle no Rīgas līdz “Sēnītei”. Taču šis projekts bija apvīts ar dažādiem skandāliem, tādēļ valsts tā arī nedeva zaļo gaismu tā īstenošanai. Šobrīd maksas ceļu būvēšana Latvijā ir diezgan nereāla.
Ideja par iebraukšanas maksas iekasēšanu ir izskanējusi ne tikai Ogrē, bet arī citās Latvijas pilsētās, piemēram, Saulkrastos, Pļaviņās, Kandavā un citur. Manuprāt, auto plūsmas novirzīšana apkārt pilsētai būtu iespējama tajos gadījumos, ja autovadītājiem ir pieejams apvedceļš. Tad varētu uzstādīt attiecīgas ceļazīmes, kas ierobežotu iebraukšanu pilsētā.
Ar īsziņu pret rindām
Ogres pašvaldība atsaucas arī uz Jūrmalas pieredzi, kur iebraukšanas maksa ir spēkā jau vairāk nekā 20 gadu. Tomēr tās ir atšķirīgas situācijas, jo Jūrmala ir kūrortpilsēta, turklāt pēc iebraukšanas Jūrmalā autovadītājiem nav jāmaksā par stāvvietu. Ar iebraukšanu Jūrmalā gan ir saistītas citas problēmas, piemēram, vasarā pie automātiem veidojas garas rindas un dažkārt autovadītājiem nākas stundām ilgi stāvēt sastrēgumā. Manuprāt, šī problēma vairāk ir skaidrojama nevis ar pašvaldības neizdarību, bet gan ar pašu autovadītāju vilcināšanos izmantot moderno tehnoloģiju piedāvātās iespējas. Par iebraukšanu Jūrmalā iespējams norēķināties, nosūtot īsziņu, un tam nav vajadzīgs dārgākais “iPhone” modelis, pietiek ar parastu podziņu telefonu par 20 eiro. Vismaz es neesmu saticis tādu autovadītāju, kam mūsdienās nebūtu mobilā telefona, bet diemžēl cilvēki nezina vai nevēlas izmantot šo norēķināšanās iespēju.
Cita lieta, ka pie Jūrmalas nav sakārtotas iebraukšanas joslas: tie, kas gaida rindā pie automāta, varētu stāvēt atsevišķā joslā kaut vai līdz pašai Rīgai, bet pārējiem jādod iespēja netraucēti pabraukt garām rindai. Šobrīd visi drūzmējas vienkopus kā tāds aunu bars.
Sods nevar būt peļņas objekts
Arī veids, kā Jūrmala mēģina iekasēt soda naudu no iebraukšanas noteikumu pārkāpējiem, ir pretrunā ar jebkādiem taisnīga soda principiem. Soda mērķim jābūt atturēt cilvēkus no pārkāpumiem, bet Jūrmalā tas nenotiek, sistēma acīmredzot domāta pavisam citiem mērķiem. Kā iespējams atturēt no pārkāpuma, ja paziņojums par soda uzlikšanu tiek atsūtīts pusgadu pēc pārkāpuma izdarīšanas? Tas man atgādina dažus gadus senu pagātni, kad privātai firmai uzticēja foto radaru ieviešanu Latvijā un ļāva viņiem paturēt 30% no iekasētās soda naudas.
Es nekādā gadījumā nesaku, ka autovadītāji drīkst ignorēt noteikumus. Likums ir jāievēro, taču sods nedrīkst būt peļņas objekts, tam jābūt līdzeklim, ar kuru tiek panākta pakļaušanās likumam. Bet mēs redzam, ka soda naudas jau laikus tiek iekļautas budžetā kā ienākumu avots, un tad rodas jautājums, vai sods tiek izmantots kā preventīvs līdzeklis atturēšanai no pārkāpuma vai arī tas ir daļa no biznesa projekta, kura mērķis ir iekasēt pēc iespējas vairāk naudas.
