“Valoda ir jāsargā ar zobiem un nagiem!” Saruna ar Silviju Brici 7
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Labi, ka nedzīvoju Rīgā un nav jādzird “ņepoņimaju”*, spriež tulkotāja Silvija Brice. Līdzās lienošajam šovinismam viņai ausīs griežas arī slikta un liekiem angļu aizguvumiem piesārņota runa.
Vai valodas sardzē esam ko palaiduši garām?
Nupat Ikšķiles estrādē Silvija Brice saņēma otru Dzintara Soduma balvu, šoreiz par pašas radīta darba novatorismu – precīzā, elegantā un bagātā latviešu valodā uzrakstītajām “Baigajām piezīmēm”.
Kāda sagadīšanās – iepriekšējā dienā pirms mūsu sarunas “Latvijas Radio 1” pārrunāja Valsts prezidenta Egila Levita priekšlikumus valdībai, kā nostiprināt latviešu valodas pozīcijas.
Ko teiksit par prezidenta sarosīšanos?
Nokavēts par 30 gadiem, bet labāk ir kaut ko darīt nekā nedarīt. Diez vai deviņdesmito gadu jukās latviešu valodas programmu varēja īstenot, bet pirms gadiņiem divdesmit gan vajadzēja nopietni pievērsties.
Mūsdienās skaidri redzama angļu valodas ienākšana lielos apjomos, kas kļūst pat biedējoša, dzirdot, ka bērni savā starpā sarunājas angliski, tāpēc ka latviski vairs nespēj tik labi izteikties.
Man jābrīnās, kā var pazaudēt valodas izjūtu, vai tad skolā neko vairs nemāca? Otra lieta – lienošais šovinisms, kad atkal atļaujas nerunāt “suņu” valodā, konsekventi atbild krieviski, jo latviski “ņepoņimajet”.
Labi, ka nedzīvoju Rīgā un man ar to nav jāsaskaras.
Vai tulkotājam klausīties sliktu valodu ir tāpat kā mūziķim dzirdēt greizas notis?
Ļoti griež ausīs. Un arī abi mani bērni jau no mazotnes, kad kaut ko nepareizu dzirdēja, duetā laboja kļūdu!
Pieminētajā radio raidījumā Jānis Ikstens stāstīja, ka augstskolās studenti ar latviešu burtiem rakstot angļu tekstus.
Jā, un augstskolās ir bijis priekšlikums angliski rakstīt zinātniskos darbus! It kā pašiem savas valodas nebūtu. Nu tulko pēc tam, ja nepieciešams. Tas liek sašust.
Kā anglicismi strauji ienāk informācijas tehnoloģiju termini, bet mūsu valodnieki ar saviem priekšlikumiem netiek līdzi.
Tiem, kas datortehniku apguvuši angliski, būtu nenormāli grūti pāriet uz latviskojumiem, bet tas jau valodu nesabojās, tā ir viena, kaut arī plaši lietota sfēra. Dievs ar viņiem!
Kas ir galvenais bojātājs?
Tvitera 140 zīmes ar nepareizu valodu, kļūdaini lietotām vai vispār bez pieturzīmēm. Kā tur Imants Ziedonis rakstīja – pret savu tautas dziesmu var tikai savējie.
Valodā mani daudz kas uztrauc: zūd nominatīvs pēc vajadzības izteiksmes – jācep maize, jānes ūdens, jāaudzina bērns, ko tagad ļoti bieži lieto ar akuzatīvu; tiek ignorēta vārdu kārtība, tāpēc nav saprotams, kas ir pateikts virsrakstos.
Kā šķira izzudis loģiskais akcents – ja gribi kādu vārdu teikumā uzsvērt, liec to sākumā vai beigās. Juceklīgie frazeoloģismi – “vienā gaišā dienā”, nevis “vienā jaukā dienā”; “lieku jums aiz auss”, bet otram var likt pie sirds; “viņa bija ražena meiča – miesa un asinis”, skaidrs, ka pareizi ir piens un asinis.
Vispār nedrīkstu lasīt sliktus piemērus, jo pēc tam nevaru no tiem tikt vaļā. Tulkotājs ir kā papagailis – ja priekšā ir slikti uzrakstīts teksts, nevar darbu labi iztulkot, lai gan pēc brīža tas pāriet.
Tā notiek arī tik pieredzējušam un atzītam “papagailim” kā jums?
Papagailība ir kvalitātes rādītājs, tieši tāpēc varu tik viegli ielīst stilā, iztulkojot atbilstoši autora tekstam.
Iedzīvojaties literārajā darbā līdz matu galiem?
Citādi tā lieta neiet. Viss jāredz acu priekšā kā ķinītī, lai nepieļautu muļķīgas kļūdas, jādzird personāžu balsis, lai saprastu, kā katrs runā un kādas valodas īpatnības autors viņam ir iedevis.
Vai kādreiz pietrūkst latvisku vārdu?
Var gadīties, ka kāds vārds nav pieejams vai zināms, te es domāju senāku tekstu stilizāciju, piemēram, par 18. gadsimta mūziku būs grūti visu latviskot, tāpēc nāksies lietot svešvārdus.
Iespējams, ka vajadzīgais vārds atrodams vecajā Konversācijas vārdnīcā, bet tu to neesi zinājis.
Kā detektīvs dzenat vārdiem pēdas?
Nav tādu vārdnīcu, kur viss atrodams, tāpēc jādzen pēdas, arī jāsēž bibliotēkā, lai nesarakstītu muļķības. Pamatīgs arsenāls ir tulkotāja galvā, kas vajadzīgo liek intuitīvi izvilkt un izmantot.
Var taču arī jaunu izdomāt!
Var un vajag. 80. gadu beigās Ģirta Bļodnieka tulkojumā iznāca Tomasa Manna “Jāzeps un viņa brāļi”, kur darbība notiek Mezopotāmijā, Ēģiptē, senajos Austrumos, un pēc grāmatas iznākšanas notika interesantas debates.
Ar vārdu skrielis viņš bija nosaucis speciālu amatu cilvēkam galmā, kas pavēsta ziņas. Kurjers neiederējās, vēstnesim ir gausuma pieskaņa, skrielis bija prīmā, taču dažiem lasītājiem tāds “izdomājums” likās pārdrošs.
Māra Poļakova Terija Pračeta darbu tulkojumos izdomājusi elfu valodu.
Un jūs pati?
Ātrumā atceros cūkanu, kas Mārgaretas Atvudas romānā “Oriksa un Kreiks” apzīmēja mākslīgi audzētās cūkas kā orgānu donorus un vēlāk “cūkans” tika iekļauts “Preses lasītāja svešvārdu vārdnīcā”, ko izdeva “Nordik”.
Valodas bagātināšanai nav nekā labāka par labu oriģinālliteratūru. Jums patīkot pārlasīt Jāni Jaunsudrabiņu.
Un ne tikai Jaunsudrabiņu, kurš vēl nebūtu pieskaitāms arhaiskiem rakstniekiem un no kura var ļoti daudz ko mācīties. Nesen pārlasīju Belševicas stāstus, tā ir dārgumu krātuve!
No jaunākiem autoriem leksikas dēļ ļoti patika Ingas Ābeles “Balta kleita” – lasi un mācies. Sajūsmināja negaidīti kuplā un skaistā valoda Andra Akmentiņa “Meklējot Ezeriņu”.
Ja valodu neslīpē un nelasi kvalitatīvu literatūru, tāpat kā daudz kas dzīvē tā noplok, sačokurojas un mirst. Protams, svarīgi, ka arī ģimenē tiek pareizi un bagātīgi runāts, bet visus slāņus jau neapgūsi tikai no sarunām vien..
Par Džeroma K. Džeroma “Trīs vīri laivā” Vizmas Belševicas tulkojumu dažs labs angļu valodas pratējs teicis, ka pārspējot oriģinālu – esot daudz asprātīgāk un smieklīgāk. Kas jums kā tulkotājai par šo sakāms?
Esmu to dzirdējusi arī par Milna Vinnija Pūka tulkojumu. Ko varu teikt – autoru nedrīkst ne maitāt, ne uzlabot, un te nu mēs redzam, cik milzīga nozīme ir tulkotāja vārda izvēlei vai jau piesauktajam loģiskajam akcentam, kad ar vārdu kārtību piešķir papildu nozīmi.
Tulkojumā tik svarīgas ir sīkas nianses, detaļas, neviens vārds nav pazaudēts vai izmests, vai lieki pievienots, ir atrasti pareizi sinonīmi – nevajag ņemt pirmo vārda nozīmi vārdnīcā! “Trīs vīros laivā” redzama Vizmas Belševicas valodas bagātība, un varam ar to lepoties.
Tad jau ar latviešu valodu viss kārtībā, ja pat tik smalku humoru un ironiju var iztulkot?
Tikai tā jāsargā un jākopj, un – jāsāk ar sevi. Ja pēc visiem okupācijas gadiem mūsu valoda ir saglabāta un uzplaukusi, tad tagad jāsargā ar zobiem un nagiem, lai neatgriežamies pie ķēķa valodas.
Kurš ir bijis grūtākais tulkojums?
Jaunākajā Galbraita tulkojumā (Roberts Galbraits ir Dž. K. Roulingas literārais pseidonīms, kuru viņa izmanto, rakstot kriminālromānus. – I. P.) katras nodaļas sākumā bija fragments no lugas “Feju karaliene” dzejā 17. gadsimta angļu valodā, un man bija jāizlasa visa tā sasodītā luga, lai saprastu, kas par tēliem, kāda dzimuma un tā tālāk.
Kad atkodu, tiešām biju lepna. Iesākt Salmana Rušdi pirmo grāmatu bija grūti, jo tā bija sveša pasaule, kuru es ne sevišķi spēju iztēloties.
Vēl bija diezgan jānopūlas ar Virdžīnijas Vulfas “Uz bāku”, kur visi cilvēki tiek dēvēti tikai vietniekvārdos.
No “Baigajām piezīmēm” noprotams, ka emociju tulkošanas laikā jums netrūkst, vai nācies arī paraudāt?
Gandrīz brēcu balsī un nevarēju saņemties pabeigt tekstu, kur nu vēl pārlasīt Alfrēda Dēblīna “Berlīne, Aleksandra laukums” divas nodaļas par lopkautuvi.
Neteiktu, ka apraudu katru daiļliteratūras darbu, ko tulkoju, bet daži ir bijuši sāpīgāki par citiem. Jo smagāka grāmata, jo arī man iet smagāk.
Vai ir gribējies satikties, parunāties ar kādu no autoriem?
Nē, man nav interesanti, jo viss ir uzrakstīts, turklāt cilvēki mani nogurdina.
Tomēr ar Nobela prēmijas laureātu Ginteru Grasu esat satikusies vairākkārt.
Viņš pats rīkoja tikšanās reizes, izraudzījās tulkotājus un aicināja uz savu lauku māju mazajā Bēlendorfas ciematiņā netālu no Lībekas, kur sajutāmies kā viena liela ģimene.
Tā bija brīnišķīga kopbūtne, kļuvām par tu draugiem, Grass mums pat gatavoja ēst. Tādas attiecības nevarētu izveidoties, ja viņam tas nepatiktu.
Grass, jādomā, netēloja, teikdams, ka tulkotāji ir viņa labākie lasītāji un tuvākie radinieki, un dikti mūs godā turēja, jo saprata laba tulkojuma nozīmi. Pa teikumam apspriedām viņa romānus, un izrādījās, ka ir ļoti daudz jautājumu.
Kurus pati uzskatāt par saviem labākajiem darbiem?
Visvairāk lepojos ar jau pieminēto Dēblīnu, Grasa “Skārda bungām” un viņa pēdējo grāmatu “Par beidzamību”, par kuru saņēmu pirmo Soduma balvu. Ar šo Grasa tulkojumu varēju nesteigties, jo Kultūrkapitāla fonds iedeva naudu.
Tas bija ideāli – slīpē un slīpē tekstu un kādā brīdī notici, ka, jā, tas ir Grass.
Tulkotāja laimes brīdis?
Kad nav jāsteidzas un var strādāt ar garšu. Un otrs – atver tulkojumu, un nav nevienas drukas kļūdas. Ja kāda gadās, tieši to uzšķiru vispirms. Tad ir žēl.
No “Baigajām piezīmēm” noprotams, ka dvēseles līdzsvaru atgūstat, braucot ar riteni pa Jūrmalas pludmali.
Rīti pludmalē ir lieliski. Skatos saullēktu un domāju – ko tādu nedrīkst nogulēt! Pēc saullēktiem un maniem mazbērniem arī labi uzrakstīts detektīvs ir glābiņš no nojūgšanās, kad gadās smagāki tulkojumi.
Kādā radio sarunā atzināties, ka “Piezīmēs” šis tas bijis par skarbu un ticis izsvītrots. Kas tad mūsdienās literatūrā var būt par skarbu?
Tās bija parodijas par diezgan personīgām lietām, kas kādu varēja aizskart, un man negribējās nevienu apbēdināt.
Nu ja, grāmatas nobeigumā pati rakstāt: “Mēs visi esam trausli uz šīs zemes. Mēģināsim nedarīt pāri cits citam un sev.”
• Nesaprotu – tulkojumā no krievu valodas.
Viktorīna
Viktorīnas “Ko tu zini par iebraucējiem?” atbildes
22. aprīļa izdevumā līdz ar rakstu “Dzīvo Latvijā – runā latviski” par iebraucējiem, kas Latvijā ieradušies uz ilgāku laiku dažādu iemeslu dēļ un mācās latviešu valodu, “Mājas Viesis” publicē Latviešu valodas aģentūras sagatavoto viktorīnu. Lūk, pareizās atbildes: 1. B; 2. C; 3. B; 4. A; 5. C; 6. A; 7. A; 8. C; 9. A; 10. B.
