– Policists maziem bērniem bieži vien ir sapņu profesija. Jums bija līdzīgi? 20
– Draugu lokā bija daži policisti, saklausījos visādus stāstus. Domāju – kas par romantiku, kas par piedzīvojumiem! Par policistu kļuvu 2009. gada martā. Nākamgad būšu nostrādājis septiņus gadus.
– Kā šo septiņu gadu laikā mainījusies sabiedrība?
– Augstskolā pateicu tādu citātu, kas pasniedzējam ļoti patika: “Sabiedrība ir organisms, bet policija – sāpes. Daudziem cilvēkiem sāpes parasti nepatīk, bet iedomājieties, cik mēs katru dienu iegūtu ievainojumus, ja mums nebūtu sāpes vai vismaz bailes no tām.” Normāli cilvēki par policijas klātbūtni priecājas, bet daudzi nesaprot, ka mēs esam izpildvara, kas izpilda to, kas likumā rakstīts. Tagad daudzi uzskata par svētu pienākumu draugu priekšā sameklēt kašķi ar policijas darbiniekiem, ideāli, ja to visu vēl var ar telefonu nofilmēt. Sociālie tīkli ieņēmuši nopietnu lomu cilvēku dzīvē. Pērn bija gadījums, kad pašvaldības policisti sodīja tā sauktās ābolu tantiņas par nesaskaņotu ielu tirdzniecību neatļautā vietā. Par to RPP sociālajos tīklos tika nesaudzīgi nolamāta. Bet jāsaprot – tīri cilvēciski arī mums ir žēl šo tantiņu, taču mums jārīkojas pēc likuma. Ir jāpieņem arī nepopulāri lēmumi. Turklāt par tām tantiņām toreiz sūdzējās gan konkrētās zemes īpašnieks, gan citi – legālie tirgotāji. Mums nav likumīga pamata nereaģēt.
