Kālab ministrs Šmits grib pārtraukt pirkšanas–pārdošanas idilli un laupīt cilvēkiem brīvdienas lielveikalos? Līcīša feļetons 49
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Politiķim jābūt apveltītam ar lielu drosmi un bezbailību, lai, nostājoties pret pircēju melno tūkstoti un nesaudzīgi neievērojot ārzemju veikalnieku intereses, attīstītu domu par tirdzniecības centru slēgšanu brīvdienās un svētkos. Tāpēc diez vai idejas autora zemkopības ministra Didža Šmita vārdu ierakstīs vēstures lappusēs zelta burtiem un apvīs ar nacionālā varoņa oreolu – gribas iesaukties, dullais Didzi, savādniek, ko dari, kāpēc gribi nozagt Latvijas cilvēkiem mazus svētkus brīvdienās!
Apliecinājums iedzīvotāju neiecietībai pret šāda veida neapdomīgiem lēmumiem ir vēlētāju iznīcinošais vērtējums un nelāgā aura pār pandēmijas perioda valdības locekļiem, kuri nesaprātīgā dumjībā centās ierobežot tirdzniecības zāles ar striķiem, nošķirot pircējus no pirmās nepieciešamības preču sortimenta, liedzot iespēju iegādāties ziemas zābakus, zobupastas, štrumentu kastītes, ziepju gabaliņus, spēļu lācīšus un pārējos personīgās lietošanas piederumus, kas nav iedomājams demokrātiskā valstī.
Gadiem iegājies, ka svētdienīgās noskaņās latviešu ģimenes, uzpucējušās spectērpos – trenūzenēs un citos ērti valkājamos apģērba gabalos, ekipētas ar pirkumu blociņiem, īpašiem nesamiem groziem un tirgussomām, lielās masās pārvietojoties pa perimetru, izplūst lieltirgotavu stāvos, galerijās, ejās, gaņģos un slīdkāpnēs, socializēdamies ar satiktiem sen neredzētiem paziņām, iemetot skatu apavu bodē un gatavo drēbju nodaļā, pamielojot aci grēdās sakrauto atspirdzinājumu iecirknī, aplūkojot pārdošanai izlikto konservu stendu.
Turpat redzamas komercijas iestāžu laipni lūgtās un gaidītās viešņas – cauri “rimītim” drudžaini lidojošās namamātes ar ēdamlietu pilnām tarbām un kā vēžveidīgie veikala kvadrātmetru pēc kvadrātmetra šķērsojošās satuntuļojušās večas, velkot piekrautus ratiņus, kuros iekrāmētais ēdamais tiks ievietots ledusskapī, pieliekamajā, bufetē un maizes tīnē.
Mūsdienās obligātais “Spices”, “Alfas”, “Depo”, “K-Senukai”, “Centra” unīša un “štokmaņa” brīvdienu apmeklējums nozīmē atpūtu un izklaidi, raibu piedzīvojumu un notikumu krelles, ko, atgriežoties dzīvesvietā un tukšojot pirkumu saiņus, var pārvērst tēlainā ceļojuma aprakstā mājiniekiem. Šopinga baudījums raisa apmeklētājos pozitīvas emocijas, rada apmierinājuma un laimes sajūtu, līdzvērtīgu kā garīgo, nemateriālo vērtību cienītājiem ciemoties kultūrtelpās, aiziet uz izrādi Dailītē vai Nacionālajā, kulturāli atpūsties baltajā Operas namā, koncertu un izstāžu zālēs.
Kālab ministrs Šmits grib pārtraukt pirkšanas–pārdošanas idilli, veikt vecās kārtības demontāžu, laupīt lielveikalu klientiem iespēju iegriezties iemīļotajā tirdzniecības vietā brīvdienās?
Piedraudēdams ar likuma varu, ka veikali nedēļas nogalē ciet, ministrs liek saprast tirgoņu kārtai, ka nedrīkst cenas celt debesīs, no kā personām ar ienākumiem zem vidusmēra atkārsies apakšžoklis, un mazturīgie jutīsies ienākuši laikmetīgās mākslas muzejā, kur rokām neko neaizskart. No cilvēkiem, kam finansiāli nav viegli, neklājas grābt naudu kā ar šaufelēm. Šmits domā, ka, ierobežojot lielveikalu darba laiku, pircēju kājas atkal iemīs dadžiem aizaugušo teku uz zirnekļtīkliem pārklāto, pussabrukušo, aiznaglotiem logiem mazo piemājas veikaliņu, ka atdzīvosies tirgus būdas, kūpināto zivju un žāvētās gaļas pārvietojamie furgoniņi un zemnieku sestdienu tirdziņi, kur atlasot ir brīv ik tomātiņu apčamdīt.
Droši vien Šmitam prātā svara vērošana, lai tirdzniecības centru nepieejamības un pārtikas krājumu neuzpildīšanas dēļ tauta, savaldot nepielūdzamās kilogramu normas, kļūtu slaidāka. Viņš ņēmis vērā faktu, ka veikalu slēgšana ir atbilstīga Vakareiropas dzīves standartiem, un svētdienā iešana ne uz bodi, bet baznīcu sakņojas mūsu senču tradīcijās un mantojumā. Esot jādod brīvas dienas pārdevējām un kasierītēm, kuras citādi kļūstot izžmiegtas kā citroni un vairs ne ar sevišķi stipru veselību.
Diez vai patērētāju pūļi sakodīs zobus un izturēs ministra iegribu apturēt maģisko brīvdienu iepirkšanās rituālu, izsist ārā tūkstošiem iedzīvotāju no ierastā komforta zonas. Slēgšanai pretosies lielveikalu un pārdošanas centru ārzemju īpašnieki, kuri vēlas turpināt nonstopā skalot zeltu no latviešu pircēju kabatām. Protestēs cilvēki, kas uzkāpuši uz korķa vai atrodas pastāvīgā šmigā, – kāpēc lieki jāizlaiž štīmīte. Emocijas ir uzpumpētas. Tāpēc Šmita projekts visdrīzāk iemetams papīrgrozā.
