Anda Līce: Vēstures bildītes no Soču olimpiskajām spēlēm 5
Svētkos nevajag runāt par sliktām lietām. Bet svētkos nevajag arī melot. Gaidot olimpisko spēļu atklāšanu Sočos, es prātoju – nezin kā Krievija, dēvēdama sevi par jauno, tiks galā ar savu neseno baiso vēsturi, ko vēl nemaz nav iespējams uzskatīt par pagātni. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, virtuālais trijjūgs (komentētāji teica – trojka) skaisti pārbrauca pāri veselam gadsimtam. Vēstures bildītes bija saliktas kopā kā vienas vienīgas uzvaras, par kuru patiesumu un cenu daudziem ārzemju viesiem un jaunākajām paaudzēm šaubas, iespējams, nemaz neradās. To jau arī vajadzēja panākt. Vai tas, ka tā darot visās olimpisko spēļu atklāšanās, jautājumu par patiesību svītro?
Diemžēl jaunās (?) Krievijas tēls neiet kopā ar joprojām zemē neaprakto tautu slepkavnieku Ļeņinu, padomju simbolu saglabāšanu un impērisko domāšanu un rīkošanos. Jēdziens trojka, starp citu, gan daudziem krieviem, gan neskaitāmiem citu tautu cilvēkiem joprojām saistās ar padomju terora laikā nāves soda piespriešanu bez tiesas lēmuma. Tā laika ņiprie pionieri šodien ir pie teikšanas gan Krievijā, gan bijušajās padomju republikās, nav brīnums, ka tās attīstās pēc principa “solis uz priekšu, divi atpakaļ”.
Jā, trijjūgs slīdēja skaisti. Taču tautu atmiņa joprojām glabā to, kā tām pāri brauca padomju tanki un kā pēc tiem nāca visas tās okupācijas briesmas, kuru sekas nav beigušās vēl šodien un par kurām nožēla no Kremļa tā arī nav izskanējusi. Tā kā tas ir skāris arī manu ģimeni, man ir pamats neticēt pašreizējās Krievijas varas lietotiem skaistiem vārdiem un bildītēm. Cita lieta, ja runa ir par to vai citu tautu. Mana bērnība pagāja Sibīrijas internacionālajā vidē, kur blakus varas necilvēcībai no parastajiem cilvēkiem mēs piedzīvojām glābjošu līdzcietību, un tas man arī šodien palīdz neiekrist šaurā nacionālismā un vispirms ļauj redzēt cilvēku un tikai pēc tam – latvieti, krievu vai vēl kādas tautas pārstāvi.
Saskaroties ar totalitārām varām, izvēles priekšā nonāk visi – politiķi, žurnālisti, mākslinieki un sportisti. No vienas puses, viņiem ir jāīsteno tas, kam viņi ir aicināti un gatavoti, un to viņiem sabiedrība no sirds arī novēl. Bet, no otras puses, nespējot atšķirt patieso no melīgā, viņi viegli var ļauties varas apžilbinājumam un kļūt par sava veida situācijas ķīlniekiem. Dažs jau spēļu atklāšanu salīdzina ar Dziesmu svētkiem! Ir jāskatās pāri profesionālajiem rāmjiem un vismaz lielās līnijās jāzina, kas ir noticis un notiek ne tikai pašu valstī, bet arī pasaules politikā. Gads vēl ir tikai sākumā, daudzajiem vēlējumiem par ļaunu lai nenāk vēl viens – pasaulē skatīties ar vaļā acīm un neapžilbt no uzvarām. Arī no olimpiskajām.
