Kā augstskolu nākotni ietekmēs nesenais skandāls saistībā ar dažu mācībspēku nepieļaujamo attieksmi pret studentēm? 8
Kamēr augstskolās, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas paspārnē, turpinās konsolidācija, Kultūras ministrijas pārraudzībā esošās Latvijas Mākslas akadēmija (LMA), Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA), ka arī Latvijas Kultūras akadēmija (LKA) par apvienošanos nedomā.
Kā šo augstskolu nākotni ietekmēs gan pārmaiņas augstskolu pārvaldībā, gan nesenais skandāls saistībā ar dažu mācībspēku nepieļaujamo attieksmi pret studentēm? Par to “Kultūrzīmju” rīkotā diskusijā sprieda kultūras ministre AGNESE LOGINA, nesenā LKA rektore un Rektoru padomes priekšsēdētāja RŪTA MUKTUPĀVELA, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs, LMA profesors un profesionālās doktora studiju programmas vadītājs ANDRIS TEIKMANIS, Radošo savienību padomes pārstāve – Latvijas Mākslas zinātnieku un kuratoru biedrības vadītāja un LMA Mākslas vēstures un teorijas apakšnozares vadītāja, profesore SILVIJA GROSA un JVLMA zinātniskā un radošā darba prorektores pienākumu izpildītāja, triju mākslas augstskolu Kopīgās profesionālās doktora studiju programmas mākslās “Mākslas” direktore, kā arī JVLMA Ētikas komisijas priekšsēdētāja DIĀNA ZANDBERGA.
Diskusiju vadīja “Latvijas Avīzes” žurnāliste Ilze Kuzmina.
– Tās augstskolas, kurām šobrīd jākonsolidējas, var tikai ar skaudību lūkoties uz mākslas augstskolām, kuras, lai arī nelielas, var palikt patstāvīgas. Kāpēc šāda atšķirība? Vai augstākās izglītības jomā nav vienotas valsts politikas?
A. Teikmanis: – Valsts politika ir vienota. Pēdējais augstskolu konsolidācijas vilnis ir saistīts ar starptautisko zinātnisko institūciju izvērtējumu. Konsolidācijai tika pakļautas augstskolas, kas šajā izvērtējumā saņēma vienu vai divus punktus. Mākslas augstskolas šajā izvērtējumā uzrādīja ļoti labus rezultātus: gan LMA, gan LKA vērtējums bija 4, parādot, ka tās spēj pielīdzināties pat zinātnes universitātēm. Mūzikas akadēmijas vērtējums bija 3. Tāpēc mākslas augstskolas konsolidāciju vilnis neskar nekādā veidā.
A. Logina: – Bet skaidrs, ka diskusijas par kultūras un mākslas augstskolu konsolidāciju epizodiski notiek. Pēdējais diskusiju vilnis bija pirms dažiem gadiem. Tajā brīdī no pašu augstskolu puses bija stingra nostāja, ka tās nevēlas apvienoties. Tās pietiekami stabili izpilda kritērijus, lai varētu palikt pašas par sevi. Līdz ar to tika secināts, ka nav ne vajadzības, ne arī vēlmes apvienoties. Tomēr zināma konsolidācija notiek: joprojām turpinās Kultūras koledžas pievienošana LKA.
A. Teikmanis: – Tas ir iekšējs konsolidācijas process, jo koledža jau bija LKA pārraudzībā.
Unikāla kopīga studiju programma mākslā
– Ja tomēr tiktu lemts par mākslas un kultūras augstskolu konsolidāciju, vai no tā varētu būt kādi ieguvumi?
A. Logina: – Tas vienmēr atkarīgs no tā, kā šie procesi tiek veikti. Var būt gan ieguvumi, gan zaudējumi. Viss atkarīgs no procesu vadības un tā, kāds ir mērķis. Vienkārši mehāniski kaut ko konsolidēt būtu pilnīgi lieki un nevajadzīgi.
Es ļoti gribētu veicināt arvien lielāku mākslas un kultūras augstskolu sadarbību. Lai to starpā nebūtu lieka konkurence un studiju programmas būtu papildinošas. Uzskatu, ka nākotnē arvien lielāka nozīme būs starpdisciplinārām prasmēm un zināšanām. Sadarbība daudzos līmeņos jau notiek. Piemēram, nesen runāju ar jauno LKA rektoru Dāvi Sīmani par to, ka varētu augstskolu sadarbībā izveidot studiju kursu tieši filmu mūzikas radīšanai.
A. Teikmanis: – Mums ir brīnišķīgs piemērs: profesionālā doktora studiju programma “Mākslas”, kas tiek īstenota visās trijās augstskolās.
– Jūs esat tās direktors no LMA, bet Diāna Zandberga to vada. Kā tieši notiek šī sadarbība studiju programmā, kur kopā saliktas tik dažādās mākslas jomas?
– Ļoti lepojamies ar šo programmu, kas ir piemērs tam, kā trīs institucionāli neatkarīgas mākslas augstskolas spēj savstarpēji sadarboties. Šī programma ir unikāla Eiropas mākslas augstākās izglītības telpā.
Somijā tika apvienota Sibēliusa Mūzikas akadēmija, Teātra akadēmija un Helsinku Mākslas akadēmija vienā Helsinku Mākslas universitātē, bet viņiem joprojām ir četras atsevišķas doktora studiju programmas, kamēr mēs spējām izveidot kopēju starpdisciplināru studiju programmu.
D. Zandberga: – Sadarbība notiek tā, ka mums ir daudzi kopējie studiju kursi, kuros auditorijā sēž visu mākslu pārstāvji. Tas, protams, ir liels izaicinājums mācībspēkiem, jo jāstrādā ir tā, lai visiem ir interesanti. Arī ik semestra pētnieciskajos semināros visi satiekas. Katra doktora darba izstrāde gan notiek individuāli. Ir jau pirmie doktori aizstāvējušies gan LMA, gan arī JVLMA.
– Bet tas nozīmē, ka mūziķis studiju procesā apgūst zināšanas arī, piemēram, vizuālās mākslas jomā!?
– Jā, un pieredze liecina, ka tie ir unikāli ieguvumi redzesloka paplašināšanai. Tik augstā līmenī, kādas ir doktora studijas, studenti nevar tikai šauri norobežoties savā jomā. Ir svarīgi zināt, kas notiek citās mākslas jomās.
A. Teikmanis: – Ieguvums ir arī citu metožu apguve. Katrā no mākslas pētniecības jomām ir savas specifiskas metodes. Studiju procesā doktoranti iepazīstas ar citas jomas metodēm un var tās pārnest arī uz savu darbu. Piemēram, dizaina pētniecības metodes var adaptēt mūzikas mākslinieciskajā pētniecībā. Studiju ietvaros tiek veidotas arī starpdisciplināras doktorantu grupas.
– Vai šo starpdisciplinaritāti varētu pārnest arī uz maģistra vai bakalaura studiju programmām?
S. Grosa: – Mākslas akadēmijā maģistra programmā šī starpdisciplinaritāte jau ienesta. Ir viens studiju kurss “Kultūras konteksti”, kurā strādā pedagogi no visām mākslas augstskolām. Arī šajā kursā notiek redzesloka paplašināšana; tā ir ārkārtīgi veiksmīga pieredze.
Dzīvojam krīžu laikmetā
– Kādas vēl ir mākslas augstskolu sadarbības iespējas?
A. Teikmanis: – Jau šobrīd notiek sadarbība pētniecībā valsts pētījumu programmā. Muktupāvelas kundze ir šīs programmas vadītāja.
R. Muktupāvela: – Jā, tā ir! Sadarbība, manuprāt, ir veiksmīga, un tā notika jau iepriekšējās valsts pētījumu programmas ietvaros. Mēģinājām noklāt visu kultūras un kultūrizglītības lauku. Programmā sadarbojas ne tikai Kultūras ministrijas pārraudzītās augstskolas, bet arī Nacionālā bibliotēka, kā arī Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts. Iepriekšējā valsts pētījumu programma tika attiecināta uz kultūras ekosistēmas funkcionēšanu, bet šobrīd esam pievērsušies ilgtspējas aspektiem: ko un kādā veidā var dot kultūra, kā tā var nodrošināt sabiedrības ilgtspēju, kā arī kāda loma kultūrai ir krīzē, kā tā var būt kā resurss valsts izturētspējā, kas ir svarīgi, jo 21. gadsimts ir viena globāla milzīga krīze.
A. Teikmanis: – Viena no pētījumu jomām ir arī tehnoloģiju attīstība, un jāsaka, ka mākslīgais intelekts rada pilnīgi jaunu krīzi kultūras un mākslas realizācijas laukā. Tā ir daudzdimensionāla krīze, jo ar tehnoloģiju palīdzību var producēt, piemēram, ļoti daudz attēlu un skaņdarbu. Ja ne šogad, tad nākamgad kino producēšanā ienāks mākslīgais intelekts. Arī šiem jautājumiem pētījumu programmā esam pievērsuši uzmanību. Rodas daudz jautājumu gan par autortiesībām, gan ētiku, gan dažādu instrumentu pielietošanu. Tas tiešā veidā ietekmē ne tikai kultūras darbinieku, bet arī pārējo sabiedrības locekļu dzīvi, kas jau atstāj iespaidu uz mūsu priekšstatiem par kultūru, uz mūsu vērtīborientāciju sistēmu.
A. Logina: – Ir skaidrs, ka bez absolūti stingriem ētikas principiem mākslīgā intelekta pieaugošā loma var radīt arī nopietnu demokrātijas krīzi. Mums pazūd visi marķieri, kas nošķir realitāti no nerealitātes, kļūst aizvien grūtāk nošķirt, kas ir īsts un kas ne.
Katrā ziņā nākotnes izaicinājumi ir ļoti starpdisciplināri. Tāpēc mums ir vajadzīgs cita veida piegājiens, lai šos izaicinājumus risinātu. Ir jādomā plašāk un daudzveidīgāk nekā līdz šim. Kopīgās studiju un pētījumu programmas veicinās šo citādo domāšanu.
Tāpēc viena no pirmajām lietām, ko izdarīju, stājoties amatā, bija izveidot platformu, kurā kopā sasaucam visu mākslas un kultūras augstskolu pārstāvjus. Saucam to par padomju padomi, taču tās oficiālais nosaukums ir Mākslas un kultūras universitāšu sadarbības padome. Tajā runājam par jautājumiem, kas skar visas šīs augstskolas. Piemēram, valsts budžeta sadales jautājumos mums ir lielākas iespējas aizstāvēt savas intereses, esam vienoti. Taču ir arī ļoti daudzi citi kopīgi izaicinājumi, ko veiksmīgi varam risināt kopā.
– Atgriežoties pie mākslīgā intelekta, citās augstskolās jau bažījas, ka tas nopietni ietekmēs studiju darbu. Kā ir mākslas augstskolās? Vai ir risks, ka students, piemēram, mākslīgā intelekta radītu melodiju uzdos par savu?
R. Muktupāvela: – Attiecībā uz rakstiskiem studiju darbiem ir rīki, kas nosaka, cik lielā mērā izmantots mākslīgais intelekts.
D. Zandberga: – Mākslīgais intelekts ģenerē jau esošu zināšanu apvienojumu, tas nerada jaunas zināšanas. Ja students atnāk ar mākslīgā intelekta ģenerētu skaņdarbu: varbūt ar to var izbraukt cauri, taču skaidrs, ka radošās dzirksts šādā skaņdarbā nebūs, un pasniedzējs to jutīs. Mākslīgais intelekts nav sasniedzis tādu līmeni, lai varētu apdraudēt radošumu.
A. Teikmanis: – Ir arī pasniedzēji, kas paši mudina izmantot mākslīgo intelektu, piemēram, ātrai prototipēšanai. Arī es esmu ieteicis studentiem daļu esejas ģenerēt ar mākslīgo intelektu un tad ar kritisku aci salīdzināt, kāds ir paša un kāds mākslīgā intelekta teksts. Skaidrs, ka šie rīki ir jāapgūst un jāizmanto, taču nedrīkst zaudēt cilvēka kontroli pār rezultātu.
Kvalitatīvāki ir maksas mākslīgā intelekta rīki. Lai tos izmantotu, augstskolām vajadzētu tikt pie papildu finansējuma. Jautājums ir par naudas devējiem, vai tie ir gatavi to dot.
– Ministres kundze, vai dosiet naudu maksas mākslīgā intelekta rīkiem?
A. Logina: – Problēma ir tā, ka šobrīd pat trūkst līdzekļu, lai abonētu zinātnisko darbu datubāzes. Finansējums, kas nepieciešams to abonēšanai, aug astronomiski. Protams, visu laiku meklējam naudu, taču Kultūras ministrijai nav apslēptu naudas maisu, no kuriem visu laiku kaut ko izvilkt.
Padomes radījušas papildu birokrātiju
– Kā kultūras un mākslas augstskolu nākotni ietekmēs tas, ka ieviestas padomes un rektori tiek meklēti starptautiskā konkursā? LKA jau noticis šāds starptautisks konkurss; tajā uzvarēja mūsu pašu Dāvis Sīmanis. Vai konkurenti no ārzemēm bija pieteikušies?
R. Muktupāvela: – Cik paudis pats jaunais rektors, viņš uz šo amatu bijis vienīgais pretendents. Grūti pateikt, kāpēc tā, jo zināms, ka uz Latvijas Universitātes rektora amatu bija liels konkurss. Varbūt ārvalstnieku pieteikšanos kavē pārāk striktas valsts valodas zināšanu prasības. Tomēr domāju, ka kultūras un mākslas izglītība aizvien spēcīgāk ienāk starptautiskajā laukā. Tāpēc nākotnē būs reāls starptautisks konkurss. Bez internacionalizācijas augstākā izglītība nav iedomājama: nevaram visu laiku kulties savā dīķī un būt pašpietiekami, kaut arī nacionālā kultūras telpa ir mūsu prioritāte.
A. Teikmanis: – Ja ārvalstnieks, kurš nezina latviešu valodu, kļūtu par rektoru, viņam būtu jānodrošina tulka pakalpojumi; tās būtu papildu izmaksas augstskolai.
D. Zandberga: – Vai ārvalstnieki pieteiksies uz JVLMA rektora amatu, to šobrīd grūti prognozēt. Taču internacionalizācija kopumā ir, piemēram, esam starptautiskā mūzikas akadēmiju tīklā, kas nozīmē arī studentu apmaiņu.
Doktora studiju programmā ir diezgan daudz mācībspēku no ārvalstīm. Tas saistīts ar to, ka doktorantūrā studē tie, kuri jau ir kultūras elite, un šādiem studentiem atbilstošus pasniedzējus Latvijā nemaz nav tik viegli atrast.
Ir arī ārzemju studenti, kas pat veido lielu konkursu. Visas mūsu studiju programmas akreditētas gan latviešu, gan arī angļu valodā. Tomēr prioritāte ir latviešu valoda.
A. Logina: – Domāju, ka augstskolu vadītāju amatiem ir iespējams piesaistīt speciālistus no ārzemēm. Īpaši šādiem konkursiem jāmēģina uzrunāt mūsu diasporas pārstāvjus. Reizēm šo atklāto konkursu rezultāts ir, ka kāds diasporas pārstāvis izvēlas atgriezties mājās. Piemēram, konkursā uz Rīgas pilsētas arhitekta amatu uzvarēja Pēteris Ratas, kurš ilgus gadus bija pavadījis ārzemēs, un konkurss bija iemesls, lai viņš atgrieztos mājās. Gribētu, lai šāds scenārijs atkārtotos arī citur.
Kopumā par to, kā augstskolas ietekmē izmaiņas to pārvaldībā, vēl grūti spriest. Padomes strādā tikai savu pirmo termiņu. Tomēr tās ieviest bija svarīgi, padomes palīdz augstskolu iekšienē nodrošināt saprātīgāku to pārvaldību.
Augstskolu neatkarība ir ārkārtīgi svarīga: tas ir viens no pamatprincipiem brīvā, demokrātiskā sabiedrībā. Taču neatkarība nes sev līdzi atbildību. Varas dalīšana starp rektoru, sanāksmi un padomi nodrošina to, ka neatkarībai līdzi nāk arī atbildība. Tiesa, vēl ir jāsakārto tas, kurš par ko tad galu galā atbild.
S. Grosa: – Ko mēs no radošo savienību puses ļoti jūtam: tā ir lielā birokrātija augstskolās, kas arī būtu jāsakārto.
– Bet vai tad padomju izveidošana palielinājusi birokrātiju?
R. Muktupāvela: – O, jā! Agrāk rektors visu laiku turēja roku uz pulsa un pārzināja, kā, piemēram, veidojas budžets. Senāts to pārraudzīja, bet atskaites tam tika gatavotas ne biežāk kā reizi ceturksnī. Taču šobrīd regulāri jāatskaitās arī padomei. Sagatavot šīm atskaitēm dokumentus prasa daudzas darba stundas. Tas ir papildu slogs administratīvam personālam. Pagāja arī laiks, kamēr padomes locekļi vispār saprata, kā augstskola funkcionē.
Turklāt tas prasa arī finansējumu: padomju darbu lielā mērā finansē pašas augstskolas. Bija jāveido arī štata vietas, pieņemot darbiniekus padomes darba organizēšanai.
– Un vai ir kāds labums no padomes?
– Bez šaubām, ir arī daudzas labas lietas. Ļoti labi sadarbojamies ar padomes priekšsēdētāju Melbārdes kundzi, kas agrāk bija kultūras ministre un zina visu “virtuvi”.
A. Teikmanis: – Padomes ieviešot, toreizējā Kariņa valdība solīja, ka vienlaikus būs masīvas investīcijas augstākajā izglītībā. Taču reāli finansējums saglabājies faktiski tāds pats un publiskais finansējums augstskolām joprojām nav sasniedzis 2008. gada līmeni.
Paldies Dievam, ka nevienā no mākslas un kultūras augstskolām nav padomes locekļa no ārvalstīm, jo tad viņam būtu jāapmaksā arī tulks un komandējuma izdevumi.
A. Logina: – Augstskolu finansējums ir viena no pirmajām lietām, ko vienmēr virzām, kad ir runa par valsts budžeta prioritārajiem pasākumiem, bet tās ir diezgan trakas cīņas. Turklāt tendence ir, ka budžeta sarunās kultūra paliek kā viena no pēdējām prioritātēm. Taču padomes bonuss ir, ka tās locekļi arī kļūst par augstskolas lobijiem budžeta sarunās ar valdību, kā arī citā veidā lobē kultūras un attiecīgās augstskolas vajadzības.
Latvija ir valsts, kur ļoti daudz ko ietekmē savstarpējās attiecības. Ja klikšķis starp padomi un rektoru neizveidojas, tad augstskolas padomes potenciāls netiek īsti izmantots. Attiecībā uz LKA jāsaka, ka tas ir labais piemērs: padome ļoti aktīvi iesaistījās, lai LKA būtu iespējas iegūt telpas Tabakas fabrikas kvartālā.
S. Grosa: – Arī LMA sadarbība ar padomi, cik zinu, ir ļoti pozitīva.
– Tikmēr JVLMA rektors Prānis, atkāpjoties no amata, izteica pārmetumus padomei, ka tā bijusi netaisnīga.
D. Zandberga: – Iepriekšējās vadības aiziešana ir ārkārtīgi sāpīga. Domāju, ka Mūzikas akadēmijā šobrīd ir vēsturiski lielākā krīze. Veltām visus savus spēkus, lai risinātu visas problēmas. Daudz kas ir atrisināts, bet daudz kas vēl jārisina.
– Kāda šobrīd ir atmosfēra akadēmijā, zinot, ka daudzi bija Prāņa kunga pusē un negribēja viņa atkāpšanos?
– Prānis ir izcila personība, ko augsti vērtējam un cienām. Tomēr šobrīd akadēmijā nav konfrontācijas. Mēs visi strādājam, lai izglābtu un noturētu augstskolu, lai notiktu studiju darbs. Tas kādā brīdī bija apdraudēts, jo aizgāja ļoti daudz darbinieku un vietā speciālistus nav viegli atrast. Padome šajā ziņā mums palīdzēja.
A. Teikmanis: – Kolēģi no citām augstskolām jebkurā brīdī ir gatavi nākt palīgā, palīdzēt ar kādiem padomiem. Trīs kultūras un mākslas augstskolas līdz šim turējušās kopā, un tā būs arī turpmāk.
Balansēt starp radošumu un ētiku
– Vai citas augstskolas ir guvušas kādas mācības no notikumiem JVLMA?
R. Muktupāvela: – Domāju, ka mācības var gūt visa augstākās izglītības telpa. Paldies Kultūras ministrijai par nepārprotamu un aktīvu pozīciju! Visas augstskolas bija spiestas komunicēt ar tiesībsargu, bija jāpārskata mūsu ētikas kodeksi, veicām studējošo aptaujas, lai noskaidrotu, vai augstskolās ir droša vide. Tie ir ieguvumi, ka citas augstskolas sāka darboties proaktīvi.
Neviena augstskola nav pasargāta no tādām situācijām, bet jo sevišķi kultūras un mākslas augstskolas, kurās ir ļoti daudz individuālu nodarbību, kurās ir tikai pasniedzējs un students. Protams, tur rodas riski, bet zinu, ka JVLMA veiksmīgi to risina.
A. Teikmanis: – Situācija arī atklāja to, ka augstskolu pārvaldības reforma ir atstājusi nenoklātās vietas, proti, jomas, par ko neviens nav atbildīgs. Līdz 2021. gadam likumā bija skaidri pateikts, ka rektors ir amatpersona, kas atbild par visu. Nu atbildība ir sadalīta starp rektoru, senātu un padomi, un likumā nav atrunāts, kurš reaģē kādā situācijā. Piemēram, ētikas komisija vai ētikas kodekss Augstskolu likumā nav pat pieminēts. Rodas nepieciešamība pilnveidot ārējo regulējumu. Domāju, ka krīzi JVLMA lielā mērā izraisīja tas, ka Augstskolu likumā nebija skaidri atrunāts, kam ir kāda atbildība.
Augstākās izglītības padome šobrīd virza grozījumus Augstskolu likumā, kuros iekļauti tostarp ētikas jautājumi. Toties atbildības sadalījumu augstskolas noteiks pašas savā Satversmē.
Runājot par ētiku, jāsaka, ka priekšstati par to, kas ir vai nav ētisks, sabiedrībā mainās un augstskolas nav atrautas no pārējās sabiedrības. Arī LMA esam sprieduši par papildinājumiem ētikas kodeksam.
D. Zandberga: – JVLMA pagājušajā nedēļā darbu sāka jauna ētikas komisija. Mūsu prioritāte ir iepazīties ar citu augstskolu ētikas kodeksiem, salīdzinot tos, un virzīt kādus priekšlikumus par izmaiņām mūsu ētikas kodeksā, kas pieņemts jau 2008. gadā.
– Izskanējušas bažas, ka, ja studentu un pasniedzēju attiecības pārregulēšot, zudīšot radošā dzirksts, kam vajadzētu rasties šādā sadarbībā.
A. Logina: – Skaidrs, ka vispārpieņemtās ētikas normas ir ļoti plūdens termins un katrs tās var izprast pa savam. Pārregulācija būtu nevajadzīgs risinājums, taču ir jāvienojas par pamatprincipiem, kas jāievēro. Savulaik esmu novērojusi, ka mākslas un kultūras augstskolās studentu un pasniedzēju komunikācija ir stipri familiārāka nekā citviet. Tas rada liekus riskus. Ir jāsaprot, ka pasniedzējs ar studentu nav čomi. Studiju laikā tās tomēr ir hierarhiskas, varas attiecības, kam jābūt profesionālos rāmjos.
R. Muktupāvela: – Bija tikai daži gadījumi, kas izraisīja ļoti skaļu rezonansi. Taču skaidrs, ka studenti ir jāpasargā arī tad, ja šādi gadījumi ir ļoti reti. Man šķiet, ka radošā dzirksts nevar būt atkarīga no pāris personībām. Lielākā pasniedzēju masa strādā ļoti labi, radoši un visi ir apmierināti. Viņi ir atraduši balansu starp radošumu un ētisko uzvedību. Profesoriem ir jābūt autoritātei, bet nedrīkst šo savu kapitālu izmantot nelietīgos nolūkos.
D. Zandberga: – Tā tiešām ir maza darvas karote. JVLMA ir vairāk nekā simt gadu vēsture, veidojušās tradīcijas. Mūzikas apmācība ir atkarīga no pedagoga personības lieluma. Ja pasniedzējs ir tiešām starptautiska mēroga slavenība, tiek pilnībā izslēgta čomošanās, jo ir pilnīgi skaidri redzams, kas ir viens un kas ir otrs.
Augstākajā izglītībā nav vietas tādiem skandāliem, studentiem ir jābūt drošībā vismaz studiju laikā. No tā, ka pēc tam profesionālajā dzīvē viņiem var nākties saskarties ar situācijām, kurās augstāk stāvošs nepieņemamā veidā izrāda savu varu, mēs viņus nevaram pasargāt. Diemžēl šādas situācijas ir arī ārpus augstskolām.
A. Logina: – Jāatzīst, ka ne visi brīnišķīgi profesionāļi ir arī labi pedagogi. Ne visiem ir šīs dotības, tāpēc ne visiem vajag strādāt izglītības jomā. Te arī atduramies pret finansējuma jautājumu, jo augstskolām mēdz pietrūkt līdzekļu, lai piesaistītu pedagoģijā spējīgākus cilvēkus. Tāpēc ņem darbā tos, kas ir. Reizēm tās ir skarbas izvēles.
S. Grosa: – Es tomēr gribētu uzsvērt, ka skandāls, kas uzvirmoja, nav tikai mākslu, bet arī citu augstskolu un visas mūsu sabiedrības ētikas problēma. Ir jādomā ne tikai par studentu, bet par cilvēku kā tādu, tostarp pasniedzēju, jo var veidoties situācijas, kurās arī pasniedzējs var būt apdraudēts.
A. Logina: – Jāizveido ļoti skaidra, saprotama un droša sistēma, lai ētikas komisijām būtu skaidrs, pēc kādiem kritērijiem izvērtēt šādas situācijas. Būsim godīgi, reizēm studenti ir slinki un grib izslīdēt caur pārbaudījumiem. Vienmēr tiks meklēti kādi īsceļi.
– Vai ir bažas, ka skandāla dēļ varētu samazināties studentu skaits Mūzikas akadēmijā?
D. Zandberga: – Diez vai. Cilvēki saprot, ka daudz kas ir manipulācijas, un, kaut arī darvas karote iepilējusi medū, lielā medus muca nekur nav pazudusi, tā mums joprojām ir, bet darvu izfiltrēsim.
