Modināsim cilvēkus, neapstāsimies. Strīķe un Bordāns pēc tautas sapulces intervijā “LA” 74
Pēc ceturtdien notikušās tautas sapulces Rīgas pils laukumā “Latvijas Avīzē” viesojās pasākuma rīkotāji Juta Strīķe un Jānis Bordāns no Jaunās konservatīvās partijas.
Kādi ir organizētāju iespaidi pēc tautas sapulces?
J. Bordāns: Atmodā bija ļoti pierasts, ka notiek mītiņi, kur cilvēki sarunājas. Tagad atkal sākam atcerēties par valsti. Par visiem kopīgām lietām. Redzam – cilvēki grib to darīt.
J. Strīķe: Sapulce notika bez ilgstošas organizēšanas, un tie bija cilvēku aicinājumi, lūgumi, lai kaut kas notiktu pēc “Rīdzenes” sarunu publicēšanas, pārvarot neveiklo klusumu no amatpersonu puses. Mītiņā runāja sabiedrības, inteliģences pārstāvji, un aicinājām uzstāties arī politiķus, gan ne no ZZS un “Saskaņas”. Bet vēlme bija tikai Ķirša un Kossoviča kungiem. Nav īsti saprotams, kāpēc citi atteicās no vārda, jo pulcējušies ļaudis gribēja dzirdēt viedokli.
J. Bordāns: Pasākums tiešām notika uz tautas sapulces viļņa, neafišējot kā partijas organizētu saietu. Bija domāts – lai atnāk cilvēki. Lai satiekas pie prezidenta pils. Jo arī Vējoņa kungam vairāk ir oficiālas pieņemšanas, bet te bija sagādāta iespēja iznākt un runāt neformālā gaisotnē ar tautu, kas nav rūpīgi atlasīta publika.
Un kā jums gāja pie sirds prezidenta uzruna?
Sapulce sagaidīja prezidentu ļoti pozitīvā noskaņojumā un ar respektu – redz, prezidents atnācis! Kopā ar cilvēkiem. Tad viņš uzkāpa uz skatuves. Reakcija uz runāto – vismaz man – vilšanās. Bijām domājuši, ka būs atklāta skaidra valoda. Tu esi tādā amatā, tev ir iespēja – novadi situāciju! Bet nekā. Atnākušie saskatījās neizpratnē – ei, kas tas bija?
J. Strīķe: Cilvēki klausījās ļoti uzmanīgi, bet tur nebija ko dzirdēt! Valsts prezidenta pienākums pirmām kārtām ir formulēt pozīciju un nostāju. Kas gan tas par uzskatu un izvērtējumu – jūs par demokrātiju, es par demokrātiju, tātad esam vienā laivā? Jebkurš sapulcē klātesošais skaidrāk un saprotamāk izteiktos, ko domā par nobriedušo situāciju. Mītiņš ļoti saviļņoja, bet prezidents sagādāja skumju noti.
Kāds blakusstāvētājs teica – tā nebija prezidenta cienīga runa! Galīgi ne!
J. Bordāns: Par ko dziļāk jāaizdomājas un klusām jārunā, lai nedzird aiz robežas – Vējonis taču amatā ir armijas virspavēlnieks! Pirmais, kas dod komandu! Bet sapulcē – tāda nezināšana, neizlēmība! Ja amatvīru bremzē, ietekmē, kaut ko neļauj, viņš var paust vismaz vienu skaidru domu, bet prezidents izklausījās, ka īsti nezinātu, ko drīkst teikt, kas liegts.
J. Strīķe: Cilvēki sacīja, Vējonis skaidri saprata, uz kādiem jautājumiem jāatbild, bet nedrīkstēja to darīt. Man bija sajūta, ka Vējonim nav brīv laist pār lūpām uzvārdu Lembergs, lai gan tas kadrs bija svarīgs personāžs viesnīcas sarunās. Kas to Vējonim liedzis? Cits jautājums – kas licis iet uz mītiņu?
