Neapmētāt pagātni ar dubļiem 0
“Mūsu jautājums ir tik niecīgs, ka to pat nejūt pasaules politikas riteņu starpā,” 1972. gada 6. janvārī, pārdomās par okupēto Baltijas valstu likteni, vēstulē draugam Sigurdam Rudzītim dalās bijušais sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš (1899 – 1977). Šis ir īss ieskats ap 60 Bērziņa rakstītajās vēstulēs, kurās ar viņa meitas Maijas Eineres atļauju varēja ielūkoties raksta autors.
Sarakste starp pirmskara Latvijas Valsts kancelejas direktora Dāvja Rudzīša dēlu Sigurdu Rudzīti (1915 – 1985) un Kārļa Ulmaņa pazīstamo līdzgaitnieku un valdības ministru Alfrēdu Bērziņu pārsvarā attiecas uz 60. – 70. gadu miju, taču ilgs līdz pat Bērziņa nāvei 1977. gada novembrī. Rudzītis sarakstes laikā dzīvoja Detroitā, Bērziņš – Ņujorkā. Pārsvarā vēstulēs ir runa par trimdas dzīvi, kurā diemžēl netrūka iekšējo ķildu, mūžīga finanšu trūkuma: “Turīgākie jaunās paaudzes “cīnītāji” labprāt jo plaši atver mutes, bet ne tik labprāt makus. Tā nu tas ir.” (1969. gada 26. novembrī.) Gluži kā sarkans dzīpars visam cauri vijas Bērziņa konflikts ar Amerikas Latviešu apvienības (ALA) priekšsēdi profesoru Pēteri Lejiņu, vēstulēs nereti sauktu par “Pierru”. Redzams, ka ASV latvieši sekojuši Rīgas radioraidījumiem, lasījuši Latvijas PSR presi. “[Jānis] Peters “Literatūrā un Mākslā” sācis iespiest Amerikas iespaidus. Tajā mēs atradīsim dažu labu brīnumu,” 1977. gada 20. jūnijā atzīmējis Bērziņš. Gadu gaitā viņš sarakstē pieminējis visai daudz latviešu trimdas sabiedriski aktīvo personību, kuras identificējamas kā Bruno Albats, Gunārs Meierovics, bijušais miljonārs un “Rīgas auduma” īpašnieks Roberts Hiršs, Vilis Hāzners, (Ceronis?) Bīlmanis, Anatols Dinbergs, Arnolds Spekke, Ādolfs Klīve, Uldis Grava, Ilgvars Spilners. Epizodiski pavīd tikšanās ar ASV amatpersonām, vairākās vēstulēs ir runa par Alberta Jekstes Latvijas piecdesmitgadei un trimdas dzīvei veltītās dokumentālās filmas uzņemšanas peripetijām.
Retos gadījumos vēstulēs līdzi liktas citu vēstuļu kopijas. Tā uzzinām, ka 1968. gada 25. martā Bērziņš ALA priekšsēdētājam Lejiņam par gatavošanos ASV latviešu IV Dziesmu svētkiem Klīvlendā rakstījis: “Es dzirdēju vēl vienu jaunumu, kas mani pilnīgi pārsteidza. No kaut kurienes Vašingtonā esot izteiktas domas, ka [Ohaio štata gubernatora] Hamfrija vietā jeb, ja Hamfrijs atteiktos piedalīties Dziesmu svētkos, vajadzētu aicināt FIB priekšnieku Hūveru.
Lai cik simpātisks Hūvers mums nebūtu kā persona un lai cik augstu mēs nenovērtētu viņa darbu cīņā pret komunismu, viņa amats nav tāds, kas būtu saistāms ar mūsu svētkiem. Pēc manas visdziļākās pārliecības, tā būtu tik liela kļūda, ka mēs gadiem nevarētu no tās atbrīvoties un dotu vielu komunistiem Latvijā propagandai ilgākam laikam.”
“Miruse iestāde”
Nereti pavīd rūgtums pret Latvijas sūtniecību Vašingtonā, pārliecība, ka tā ir pārāk kūtra. 1970. gada 25. augustā: “Dzirdēju, it kā kungs Spekke (Latvijas sūtniecības Vašingtonā vadītājs Arnolds Spekke) vājās veselības dēļ gatavojoties pensionēties. Cik taisnības, neesmu varējis pārbaudīt. Bet ir jau slikti, ka divus gadus sūtniecības priekšgalā ir tāds, kurš nespēj atstāt dzīvokli.”
1971. gada 18. februārī attiecībā uz iespēju kļūt par Anatola Dinberga padomnieku Latvijas sūtniecībā: “Ja Dinbergs saka, ka V. D. (ASV Valsts departaments?) noteikti prasa, ka personai, kas tiktu stādīta priekšā padomnieka amatam, jānāk no bijušiem Ārlietu ministrijas darbiniekiem, kurš var Dinbergu apstrīdēt? Bet tie jau visi ir dzīves sīkumi. Tu zini, ka man sūtniecība nav eksistences jautājums. Ja esmu uz mieru gadījumā uz turieni iet, tad tikai tālab, ka domāju, ka tur var kaut ko darīt vairāk kā tagad. Tagad jau sūtniecība ir miruse iestāde.”
1971. gada 24. aprīlī: “Tu vaicā par sūtniecību. Rietumu frontē bez pārmaiņām. Spekke saņem padomnieka algu, bet Dinbergam neļauj pazemības jūtas saistīt Bērziņu sūtniecības darbā. Kā lai viņš dotu rīkojumus viņa agrākam priekšniekam un ministram? Patiesība ir citāda: tagad viņi rīkojās kā ar personīgu īpašumu, bez jebkādas atbildības vai nu latviešu sabiedrības priekšā, vai citādi. Pat atsakās informēt, cik ir līdzekļi un kā tos izlieto. Tas ir nepareizi, bet Spekke tās lietas tik “jauki” ievadīja, kālab ko grozīt? Ja tur būtu Bērziņš, tad tās lietas tā vairs neietu. Un tālab Dinbergs darīs visu, lai šo “nelaimi” sūtniecībā novērstu. Un arī izdarīs. Valsts departaments droši vien arī nav ieinteresēts, lai sūtniecība parādītu kādu aktivitāti. Un tā Dinberga intereses pilnīgi sedzas ar Valsts departamenta, kāda maza ierēdnīša, interesēm.”
1971. gada 17. oktobrī par Latvijas ārlietu dienesta darbinieku sanāksmi Parīzē: “Vai tu lasīji [laikrakstā] “Laiks” “Latviešu diplomātu” sanāksmes Parīzē komunikē? (..) Kaut ko bēdīgāku grūti iedomāties. Esot sprieduši divas vai trīsas dienas. Un rezultāti? Dinbergam uz viņa pleciem gulstoties smagākā nasta un tālab viņš ievēlēts par “šefu”. (..) Neviens vārdiņš par Latviju, par tautas likteni komunistu režīmā. Nekas, ko mūsu diplomāti ar viņu “šefu” domā un plāno darīt, nekas par sadarbību ar tautiešiem brīvā pasaulē. Kad es šo nožēlojamo informāciju izlasīju, mani pārņēma niknums, nesaprašana un nožēla. Nekādus brīnumus jau viņi nevarēja ne izdomāt, ne izdarīt, bet būtu kaut vai mazu vēstījumu tautiešiem sagatavojuši un sēdes atreferējumu uzrakstījuši “pievilcīgāku” kaut vai ar dažām skaistām frāzēm. Piedevām šī sanāksme bijuse pilnīgi slepena, par kuru neviens sanāksmes dalībnieks neko nedrīkst izpaust.”
Skumjā realitāte
Vērtējot Baltijas valstu nākotnes izredzes uz neatkarības atgūšanu, Alfrēds Bērziņš, kā pats raksta, ir “ne pesimists, nedz optimists”. 1970. gada 30. decembrī: “Vēl dažas stundas un 1970. gads būs aizgājis uz neatgriešanos (..). Un ko dos nākošais? Liekas, laikam jau neko, kas pasaulei nestu atvieglojumu. Nedomāju, ka Maskava kļūs piekāpīgāka.”
1972. gada 2. martā: “[ASV prezidents Ričards] Niksons varot iztirgot Baltijas valstis Maskavā. Mēs saprotamā kārtā, zīmējoties uz mūsu lietām, esam sentimentāli un jūtīgi. Bet, ja Tu padomā ar prātu, kas tad tur ir ko iztirgot? Baltijas valstis krievi uzskata jau sen par nokārtotu jautājumu. Kālab viņiem būtu par tām “jātirgojas”?
Ja viņi mēģinātu tirgoties, tad viņiem ir jāatzīst, ka Baltijas valstis nav labprātīgi pievienojušās Padomju Savienībai. Jautājums varētu būt par status quo atzīšanu, Baltijas valstis pat nepieminot. Tikai tādā veidā var tikt nokārtota netieša Baltijas valstu inkorporēšanas atzīšana. Bet reiz jau tas notiks. (..) pieņemsim, ka Apvienotās Nācijās pieņemtu lēmumu, ka krieviem jāizvācas no Baltijas valstīm. Tu domā, viņi nokaunējušies izvāktos? Ja Izraēla neizvācās pēc jau cik lēmumiem, tad vari iedomāties, ko darītu krievi. Līdz tam laikam, kamēr amerikāņi nav atzinuši Baltijas valstu pievienošanu, ir tomēr viena niecīga priekšrocība: viņi var vajadzības gadījumā vainot krievus brīvības apspiešanā, koloniālismā un citos grēkos. Ja amerikāņu iekorporēšanu atzītu, tad jau līdzīga kritika būtu iejaukšanās Padomju Savienības iekšējās lietās. Tā ir skumjā realitāte ar mūsu lietu, vai mums tas patīk vai nē. (..) Ja nekas nenotiks, kas sagrauj Maskavas sarkano impēriju, tad pēc divdesmit pieciem gadiem mēs būsim mazākuma tautība mūsu zemē.”
Nebūt “mazam”
Kopš 1969. gada rudens Bērziņš vairs nav ALA valdes sastāvā. Šķiet, viņš uzņem to ar atvieglojumu. Jūtams, ka latviešu sabiedrības iekšējās nesaskaņas viņu nogurdinājušas, tomēr Bērziņš mudina citus nenolaist rokas: “Bet cik ilgi lai cilvēks dzīvo ar sarūgtinājumu? Politika, un vēl vairāk mūsu apstākļos, jau nav kaut kādu jūtu rotaļāšanās. Ja var kaut ko labu darīt, ir jādara.” Taču 1974. gada 5. februārī: “Uz ALA kongresu nebraukšu. Nav man tur nekas darāms. Tāpat aizbraukt paskatīties nav nekāds labums nevienam. Grand Rapidos nonācu pavisam muļķīgā stāvoklī. Sievas pie durvīm nelaida ēdamtelpā, jo man nebija delegāta karte un neviens nebija parūpējies par “goda priekšsēža”, kurš bija uzaicināts pat runāt, iespēju pasēdēt pie kopēja galda ar delegātiem ēdiena reizēs. Tā nav ļaunprātība, bet pieredzes trūkums. (..) Bet tas nav svarīgākais, svarīgākais ir tas, ka man nav tur ko darīt un esmu lieks.”
Attālināšanās no tiešas sabiedriskās dzīves ļauj nopietnāk pievērsties publicistikai.
1971. gada 9. aprīlī: “Nupat pabeidzu rakstīt grāmatu par trimdas gadiem (“Tāls ir ceļš atpakaļ uz dzimteni”). Tā būs tāda atmiņu pačalošana, bez kritikas, bez strīdiem. Apmēram “Labie gadi” stilā.
Es domāju, ka nav laiks meklēt kļūdas un tās tiesāt. Tas neko negroza, bet tikai vairāk noskaņo vienu pret otru. Ja lasa tagad publicētās “atmiņu grāmatas”, paliek skumji. Pārmetumi, kritika, uzbrukumi Latvijas neatkarības īsam laikam. Neviens nevēlas būt tik mazs, lai cīnītos ar kādu policijas priekšnieku, departamenta direktoru vai valdības locekli.
Visiem, laikam lai sevi paaugstinātu, jācīnās ar Prezidentu Ulmani. Cik viņš (“atmiņu grāmatu” rakstītājs. – Aut.) bijis gudrs, labs, tālredzīgs, taisnīgs, demokrātisks, tikai [tas] Ulmanis. Gribējis slēgt korporācijas, bet nav slēdzis; bijis atriebīgs, bet nav nevienam atriebies; bijis varas kārs, bet nav varu velti lietojis; bijis mantkārīgs, bet palicis bez mantas. Nelabi kļūst, to lasot. Kad runāju ar Rabaci (literātu Kārli Rabācu), pēc viņa pārliecības “tautai jāzin patiesība”. Bet kāda patiesība? Veco laiku apjūsmošana neko nedodot, bet veco laiku apmētāšana dubļiem – jā. Tas pamudinot uz domāšanu neatkārtot agrākās kļūdas, it kā agrākās kļūdas būtu iespējams atkārtot, ja nav agrākie apstākļi.”
1972. gada 6. janvārī A. Bērziņš ļoti asi kritizē Jāņa Lejiņa-Lejas Zviedrijā iznākušās atmiņas “Mana dzimtene: atmiņu un pārdomu atspulgā”: “Kas zīmējas uz Lejiņa grāmatu, tad esmu to izšķirstījis. Tā ir muļķību un apzinātu ļaunprātību pilna no viena gala līdz otram. Tās nelietības, kādas piekopa Lejiņš pēdējās Saeimas vēlēšanās, viņš mēģina iebāzt citu kabatās. Nu ko Tu teiksi par tādu muļķību, ka Munters, pēc kāda profesora nostāstiem, 1922. gadā neesot pratis latviski runāt? Munters tajā laikā jau bija Ārlietu ministrijas ierēdnis. Mans brālis, neraugoties, ka bijis jaunākais apriņķa priekšnieks, esot iecelts kādā bankā.
No Lejiņa grāmatas pirmo reizi uzzināju, ka mans brālis bijis pat bankas vīrs. (..) [Grāmatā] atrodams tikai viens gudrs vīrs, demokrāts un augstākā mērā tīrs cilvēks un tas ir Lejiņš. (..) Bet pats cūcīgākais ir tas, ka, nogānījies par veco Prezidentu, viņš raksta, ka cienībā noliecot galvu viņa priekšā.”
1973. gada 9. oktobrī: “Pabeidzu rakstīt vairāk kā 100 lp grāmatai “Kārlis Ulmanis dzīvē un darbā”. Grāmata, apmēram 370 lp, iznāks uz 18. novembri. Gadiem visādi mēslu vaboles ir smirdinājuši gaisu ap veco kungu, spēlēdami demokrātus un ideālistus.”
1974. gada 13. februārī: “Recenziju par grāmatu raksta Dr. E. Andersons. (..) Viņš izsaka uz vājiem pamatiem dibinātas domas, ka Ulmanis pirms apvērsuma būtu zondējis piekrišanu Maskavā un Berlīnē. Pēc manas visdziļākās pārliecības, tas neatbilst patiesībai. (..) Bet profesoriem ir sava īpatnēja domāšana.”
1974. gada 28. februārī: “Tu vaicā, vai [profesors Edgars] Dunsdorfs Prezidentu tik labi pazina, lai varētu par viņu rakstīt grāmatu? Es domāju, ka viņš Prezidentu laikam nemaz nepazina. Bet Dunsdorfs jau laikam nedomā rakstīt Ulmaņa biogrāfiju. Andersons domā, ka to var uzrakstīt tikai kāds profesors, varbūt arī viņš. Un to var izdarīt, palasot kādas grāmatas, kādus ārvalstu sūtņu muļķīgus ziņojumus, kas dibināti dažu labu reizi uz saklausītām tenkām (..). Ja Dunsdorfs domā uz tikpat apšaubāmas informācijas pamata rakstīt Ulmaņa biogrāfiju, tad tā būs varena.”
