FOTO: Neapmaldīties trīs priedēs. Eksperiments, piedaloties orientēšanās sporta sacensībās 0
Šodien, kad tā sauktā navigācija pieejama gandrīz katrā telefonā, apmaldīties kļuvis sarežģīti. Taču ne tik sen cilvēki virzienu noteica pēc kompasa un pat sūnām uz koku stumbriem. Vai pilsētnieks bez telefona var izkļūt no meža? To devos noskaidrot orientēšanās sacensībās Garkalnes novada Maksteniekos.
Visai drēgnas sestdienas rīta pusē no skapja izvelku sen aizmirstos skriešanas apavus, uzstiepju biezāku džemperi, ieslidinu somā ūdens pudeli un esmu gatava doties pretī nezināmajam (iespējams, tagad izklausās ļoti entuziastiski, taču tā pavisam noteikti nebija – iemesls meklējams iepriekšējā teikuma pirmajos piecos vārdos).
Sākumā arī ceļš uz orientēšanās vietu lielas cerības nevieš – pelēka šoseja, pārpildīta mašīnām, kurās galvaspilsētas iedzīvotāji dodas uz Siguldu apskatīt krāsainās lapas.
Taču, kad drīz aiz Rīgas robežas nogriežamies no lielceļa, acis un prātu pārsteidz skats, kas varētu konkurēt ar Gaujas krastos esošo pilsētu – krāšņas ielejas, smilšainas kāpas un apbrūnējuši viršu lauki, kas stiepjas līdz horizontam. Man, kurzemniecei, Vidzemes daba vienmēr šķitusi nedaudz eksotiska.
Aizbrauc tur, nezin kur
Orientēšanās neoficiālā daļa sākas vēl labu laiku pirms starta – nav viegli atrast īsto vietu. Apjautājoties uz meža ceļa satiktajiem sportistiem, saņemu norādījumus, kas aizved nepareizā virzienā. Tas tāpēc, ka negrib konkurentus vai ir tādi paši iesācēji kā es un nesaprot, kur atrodas. Lai kā arī būtu, pēc pāris minūšu maldīšanās un pēc zvana redaktorei Zanei, ar kuru kopā startēsim, esmu sasniegusi mērķi.
Meža vidū starp staltām priedēm un zem kājām čaukstošiem čiekuriem uzslieta telts. Ap to sapulcējušies dažāda vecuma un dzimuma cilvēki sporta tērpos un ar kartēm rokās.
Nojumes vidū kuras krāsns un nerimst cilvēku čala. Instruktors Henrijs Freimanis, kurš ar orientēšanos pazīstams jau gandrīz pusgadsimtu, saka, ka visu sapratīsim vien tad, kad būsim sākuši (izmēģinājumā mazliet iesaistās arī Zanes vīrs Andis un dēls Rasmuss). Kaut gan sacensībām ir vairākas trases, mums, jauniņajām, liek izvēlēties starp divām – bērnu vai to, kas nedaudz garāka par trim kilometriem. Pirmā iespēja liek pasmīkņāt – skaidrs, tā nav domāta mums (šī pašpārliecinātība vēlāk gan nedaudz pabalēja).
Izvēle ir izdarīta, mums visiem izsniedz vienu karti, lineālu, pildspalvu un kontrolpunktu lapiņu, kurā atzīmēta to secība. Tai šajās sacensības ir izšķirīga nozīme, taču instruktors stāsta, ka tas nav orientēšanās pamatprincips, noteikumi mēdz atšķirties.
