“Neapkauno mani”: kāpēc mums ir kauns citu vietā un ko ar to darīt? 1
Vai tev pazīstams šis stāvoklis: cits nonācis neērtā situācijā, bet no kauna vai caur zemi izkrist vēlies tu? Kas liek mums nosarkt citu vietā un vai iespējams to pārtraukt? Stāsta klīniskā psiholoģe, geštaltterapeite Nataļja Aņiščenko.
Viņai ir pieci gadi. Viņa sēž un sauļojas lieveņa priekšā uz finiera dēļa biksītēs un cepurē. Tāpat kā jūras krastā. Kaimiņu vecmāmiņas pajoko un spēlē līdzi. Viņas jautā, vai šodien jūra silta, un kur viņa dabūjusi tik skaistu cepuri. Viņai patīk tik liela uzmanība. Te virs viņas parādās draudīga ēna. Viņa nepaspēj atskatīties, jo kāds viņu rupji satver un velk augšup pa kāpnēm.
Mātes dusmās pārvērstā seja izskatās tik sveša. Viņa nesaprot, kas notiek. Liekas, ka atgadījies kaut kas briesmīgs. Bet kas?! “Neuzdrošinies mani apkaunot. Es nevēlos, ka man jākaunas tavā vietā!” Lai kā viņa centās, māte bieži kaunējās.
Viņa sēž psiholoģes priekšā. Viņai ir 35 gadi, mātes vairs nav. Bet kauns joprojām ir. Par visu – un it kā par neko. Un vissliktākais – ir kauns par citiem. Par līgavaini, kurš skaļi smejas un uzdod draugiem tik nepieklājīgus jautājumus. Par kolēģi, kurš ir rupjš pret klientiem. Un pat par svešiniekiem, kuri nonāk dažādās neērtās situācijās.
Kauns citu vietā viņu vienkārši vajā, un, ja ar savu kaunu kaut kā var tikt galā un samierināties, tad tas ir vienkārši nepanesami. Kāpēc tā notiek ar viņu? Un ne tikai ar viņu.
Bieži vien tas ir “mantojums” no vecākiem, kuri paši piedzīvojuši daudz kauna un “ko citi teiks un domās par mani”. Vecāki par savu kaunu varēja runāt tieši: “neapkauno mani”, “izdari to tā, lai man nebūtu par tevi kauns”. Bet misija nebija izpildāma.
Vecāki skatījās uz mums un redzēja jaukus, paklausīgus un gandrīz ideālus bērnus. Taču mēs bijām īsti un dzīvi. Tas ir – darījām muļķīgas lietas un pieļāvām kļūdas – daudz un ne pārāk, nejauši vai pat apzināti. Vārdu sakot, neatbildām jaukajam priekšstatam par mums.
Grūtāk bija tad, kad vecāki par kaunu nemaz nerunāja. Tikai raudzījās tā, ka gribējās izkrist caur zemi. Vai varbūt viņi stingri novērtēja un kritizēja: “tas ir nepareizi”, “tas ir muļķīgi”, “neglīti”. Varbūt dusmojās un krita histērijā nebūtisku kļūdu vai nepareizas rīcības dēļ. Varbūt vienkārši pajokoja, ķircināja, smējās. Bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nebija smieklīgi, bet sāpīgi.
Kauns bija neparedzams kā lodveida zibens. No katra “trieciena” gribējās pazust. Jo neesam tādi, kā pienākas, par tādiem mums ir kauns. Laika gaitā šī ziņa “Man ir kauns par tevi” kļuva par divvirzienu spoguli. Ja es skatos uz sevi, man ir kauns par sevi. Ja es šajā spogulī redzu citu, man kauns par viņu.
Vēl daži kauna citu vietā iemesli
Tuvu pie sirds
Ja esam liecinieki citu publiskām kļūdām, mēs visi piedzīvojam dažādas pakāpes diskomfortu. Izrādās, ka iemesls tam ir atšķirīgs empātijas līmenis: jo augstāks tas ir, jo lielāka varbūtība, ka sarksim citu, pat svešinieku vietā.
Kauns citu vietā un empātija ir cieši saistīti. Mūsu tieksme just līdzi citiem ir iemesls, kāpēc vēlamies no apkaunojuma pasargāt cilvēku, kurš nonācis neērtā situācijā.
Visspilgtāk tas izpaužas, skatoties komēdijas un realitātes šovus: vērojot dalībnieku “apkaunojumu”, daži izjūt mokošu neveiklības sajūtu, citi smejas (citu cilvēku pazemojums kalpo par viņu pašnovērtējuma degvielu).
Mēs sev daudz ko aizliedzam
Tai skaitā aizliedzam izskatīties neveikli vai muļķīgi. Iekšējā aizlieguma spēks ir tik liels, ka mēs izvairāmies pat palūkoties uz notiekošo. Tā ir arī zīme, ka mēs nepieņemam sevi – tādus, kādi esam, ar visiem trūkumiem. Šos iekšējos aizliegumus un attieksmi mēs iegūstam visas dzīves laikā. Pamazām no reakcijas uz konkrētiem ārējiem notikumiem kauns var pārvērsties par ierastu iekšējo stāvokli.
Mēs projicējām notiekošo uz sevi un mēģinām apslāpēt šīs atmiņas. Mums ir kauns par savu kaunu, un katram ir tāda pieredze.
Tendence uzņemties atbildību par citu rīcību
Mēs jūtam savu līdzdalību, saistību un ticam, ka varam kaut kā ietekmēt situāciju. Cilvēku, kurš nonācis neērtā situācijā, mēs automātiski uzskatām par “vainīgu” rakstītu un nerakstītu noteikumu pārkāpšanā.
Bailes no atraidījuma
Senatnē izraidīšana no cilts bija visbriesmīgākais sods, un mūs joprojām biedē doma, ka sabiedrība cilvēku (iespējams – arī mūs) var atraidīt, jo viņš rīkojas muļķīgi vai neatbilstoši situācijai.
Mēs identificējam sevi ar citu
Mēs uzskatām sevi par daļu no tās pašas grupas (skola, klase, darbavieta, sociālā grupa), kurā ietilpst cilvēks, kurš dara ko “nepareizu”. Un tad jau mēs paši neesam pietiekami labi, nevis šis dīvainais, neērtais varonis uz ekrāna (vai reālajā dzīvē satikts svešinieks).
Izsakot emocijas skaļi, mēs citiem sakām: “Es nekad to nebūtu darījis, es neesmu tāds kā viņi.”
Ko darīt ar šo kaunu?
Ir vairāki diezgan vienkārši paņēmieni, kas palīdz, ja ne “izkļūt” no kauna, tad vismaz spert dažus soļus izejas virzienā.
• Saki pie sevis: “Tas nav mans kauns.” Tas ir, tu to jūti, bet tas nav tavs. Tu to neizvēlējies, bet saņēmi mantojumā. Tev ir tiesības no tā atteikties, nevis stiept to tālāk savā dzīvē, ja tas traucē.
• Atrodi trīs līdzības un trīs atšķirības ar to, par kuru tev ir kauns. Atgādini sev: “Mēs esam atšķirīgi, tas neesmu es, tas nav par mani.”
• Esi drosmīgs un mēģini iztēloties šo pieredzi. Iedomājies sevi otra vietā un saki sev: “Ja tas būtu es, man būtu kauns, bet es tiktu galā, varētu to pārdzīvot, radinieki neatteiktos no manis un pasaule nesabruktu.”
No pirmā acu uzmetiena šīs metodes var šķist smieklīgas. Noteikti radīsies spēcīga pretestība, bet tomēr pacenties. Ar katru reizi jutīsi, ka situācija lēnām mainās. Un visbeidzot tu skatīsies uz sevi spogulī un smaidīsi, nevis sarksi.
