“Neapēstais tītars.” Recenzija par Valmieras teātra izrādi „Ģimene”. 0
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Iestudējumu “Ģimene”, ko Valmierā veidojis režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, teātris piesaka kā paaudžu trilleri divās daļās, taču intriģējošākais šoreiz ir nevis žanrs, bet amerikāņu dramaturga Stīvena Karama godalgotā luga, kas piedāvā ietilpīgas lomas un daudzlīmeņu saturu.
Cik īsta ir kopība
Stāstam par īru emigrantu Bleiku ģimenes Pateicības dienas pusdienām kādā Manhetenas pagrabstāvā autors ir devis plašāka jēdziena nosaukumu “Humans”, tādējādi akcentējot tās vispārējās vērtības, kas mūs vieno neatkarīgi no tautības, ieņēmumiem, ģeogrāfiskās vietas, dzīves zaudējumu brīžiem un radniecības saitēm.
Zīmīgās detaļas par amerikāņu tradīcijām, 11. septembra traģēdiju, slimībām, zaudētu darbu un mājām piešķir lugai lielāku nozīmi, rosinot domāt ārpus vienas ģimenes vakariņu rāmjiem.
Valmierieši ar sirsnīgo virsrakstu “Ģimene” iet pretējā virzienā, padarot konkrēto situāciju un raksturus pēc iespējas atpazīstamus, pietuvinot materiālu un vienlaikus sašaurinot mērogu, tīši vai netīši vienkāršojot ietvaru, kur katrs latvietis var viegli atpazīt savus ikdienišķos vaibstus un pat vilkt paralēles ar kādu pašmāju seriālu.
Sižets vēsta par īru emigrantu trīs paaudzēm. Centrā divas pieaugušas meitas, no kurām viena ir tikko šķīrusies no mūža mīlas, otra – sāk kopdzīvi ar krietni vecāku vīrieti.
Uz iepazīšanos ar potenciālo znotu ierodas tēvs un māte, līdzi vedot it kā mīļoto, bet faktiski finanšu trūkuma dēļ pašu spēkiem kopjamo omīti ratiņkrēslā.
Lai arī vārdos Bleiku ģimenes galva cenšas pārliecināt sevi un citus, ka lepojas ar dzimtas sasniegumiem, īstenība ir skarba – bezdarbs, zaudēti sapņi un īpašumi. Simboliski, ka arī dzīvoklis, kur tikko ievākusies jaunākā meita Bridža, ir neērts, ar skaļiem kaimiņiem un pagrabstāva smaku.
Šausmu stāsti par mums
Scenogrāfijas risinājums precīzi rāda divstāvu mājokli, kas iespiests Apaļās zāles stūrī, radot iespaidu par gaužām neērtu apartamentu starp lifta šahtu un aizrestotu iekšpagalmu.
Smieklīgi, ka telefona sakaru zona darbojas tikai pie ārdurvīm, t. i., šaurā spraugā vistālāk no skatītāja. Mizanscēnu izvietojums divās plaknēs, no vienas puses, panāk simultānu intensīvu darbību, no otras – prasa no aktieriem lielāku fizisko izteiksmi.
Gandrīz visu laiku visi izpildītāji ir uz skatuves, kāpaļājot pa neērtajām trepēm, sēžot uz standarta cietajām mēbelēm un piepildot lomas ar nepārtrauktām mikrodarbībām, novērtējumiem un attiecību spēli.
Pretrunīgo Ērika tēlu, miksējot gļēvumu ar rosību, Tālivaldis Lasmanis precīzi attaisno tostu ainā, salīdzinot citas dzīves likstas ar to laimīgo nejaušību, kad 11. septembrī tik tikko gājis secen Dvīņu torņa sabrukums.
It kā citam nekam vairs nebūtu nozīmes, Ēriks ir priecīgākais, bet arī neiejūtīgākais starp visiem ģimenes locekļiem. Aktrise Inese Ramute temperamentīgo Deidres lomu spēlē kā ziedojumu ģimenes abstraktajai kopībai, jo viņa piedevusi vīra sānsoli, un demonstratīvi iznes uz saviem pleciem mīļotās omītes apkopšanu.
Savukārt Elīna Vāne Eimijas lomas traģikomēdiju atklāj, apvienojot atraidītas mīlas un zarnu slimības sāpes, un aktrise šķiežas ar īru rakstura krāsām, kam acīmredzami par šauru mazajā telpā, tēls veiksmīgi varētu piepildīt lielās skatuves mērogu.
Bridžas lomā Klinta Reinholde līdzinās paklausīgai aprobežotai skolniecei, kas, izpildot visus mājas darbus, cer saņemt labas atzīmes no dzīves. Viņai ar jauno draugu un dzīvokli ir izdevies izrauties, taču svarīgi arī apstākļi, par ko demences mocītā vecmamma dzelžaini saka: “Tu nedrīksti nākt atpakaļ.” Aktrise Skaidrīte Putniņa ar apbrīnojamu skaudrumu iedzīvina omu, ko citi sauc par Momsi vai Momo, viņa nospēlē dziļākās un jēgpilnākās izrādes ainas, ienesot traģiskas apskaidrības brīžus, kam režisors savukārt nepiešķir lielāku akcentu.
Savstarpējo attiecību samākslotību no malas vēro un pacieš Aigara Apiņa Ričards, naivumu, kas robežojas ar vienaldzību, aktieris attaisno pašironiski. Šis personāžs veikli pielāgojas katrai situ-ācijai un iemieso to ērto pasīvo samierināšanos, ko viņam nodrošina drīz gaidāmais mantojums.
Tieši Ričards ir tas, kurš uzrunā skatītājus pāri rampas robežai, mēģinot iegūt viņu simpātijas. Zīmīgi, ka rampa ir melna plastmasas caurule pie skatītāju kājām, ko parasti lieto kanalizācijas novadīšanai.
Aktieru ansamblis ar sirsnību un ironiju iedzīvina ģimenes neīsto kopību, kur katrs ir it kā iejūtīgs, bet patiesībā kurls pret otru. Lai kā censtos palikt pozitīvi, šie bleiki nespēj būt konstruktīvi un galu galā bezspēcīgi kliedz, jo īstenībā ir samierinājušies ar likteņa neveiksmēm.
Izsalkums un sāts
Melnais humors, atsvešinājums, komikss – izrādes žanrs nav vienots, jo acīmredzami temperamentīgu krāsu un garšu mikslim, ko atdevīgi un no sirds spēlē izrādes ansamblis, pietrūkst kādas saistvielas.
Dzirdam piparotu leksiku, ieraugām pārcukurotas attiecības, ir asprātīgi teksti, komiski momenti, taču proporcijas starp rūgto un saldo, skābo un sīvo ir reibinošas un haotiskas.
Salīdzinājumu ar ēdienu provocē reklāmas video teātra mājas lapā, kas rāda aktierus un režisoru gatavojot pusdienas. Baltās pavāru cepurēs tērptie septiņi rūķīši griež, maisa, puto, ber, mizo, gatavojot kopīgu mielastu, taču sastāvdaļas, smaržas un nojaušamās garšas ir atšķirīgas.
Par spīti aktieru koši izspēlētiem raksturiem, īstas emocijas līdz skatītāju sajūtu kārpiņām neatnāk, vismaz pirmizrādē ne, lai arī visi priekšnosacījumi ir – aktieru izteiksmīgi portretētie dīvaiņi, dzīvokļa neomulība, kaimiņu saceltie trokšņi, izdegušās lampiņas, viss īsti neturas kopā, atstājot tādu kā neuzcepta tītara iespaidu, kas, iespējams, nogatavosies nākamajās izrādēs.
Stīvens Karams, “Ģimene”, paaudžu trilleris 2 daļās Valmieras Drāmas teātrī
Režisors un scenogrāfs – Reinis Suhanovs, gaismu un video mākslinieks Gatis Priednieks-Melnacis, kostīmu māksliniece Līga Zepa, muzikālais noformējums – Jēkabs Nīmanis un Aigars Apinis.
Lomās: Aigars Apinis, Tālivaldis Lasmanis, Skaidrīte Putniņa, Inese Ramute, Klinta Reinholde, Elīna Vāne.
Nākamās izrādes: 30. septembrī, 3., 4. oktobrī.
