Anda Līce: Šodienas Krievijā sižetu parodijām ir papilnam… 10
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirmajā kara gadā par ieročiem ir runāts un rakstīts tik daudz kā vēl nekad šajā gadsimtā. Pat tie, kam nav nekāda sakara ar bruņotajiem spēkiem, jau pazīst daudzas ieroču šķiras. Katru dienu pasaule dzird traģiskus stāstus, neparastas varonības piemērus un lūgumus no frontes pēc munīcijas papildinājuma, jo nemitīgi nākas atsist aizvien jaunas Putina ordas.
No atmiņām par iepriekšējiem pasaules kariem zinām, cik karavīriem bija svarīgs aizmugures noskaņojums un atbalsts, kā uzmundrināja vēstules un sūtījumi no mājām, aizlūgumi, pašu karavīru dziedātās dziesmas, anekdotes un raupjie ierakumu joki. Tas viss arī ir pieskaitāms bruņojumam.
Ukraiņi ir karstasinīga un atjautīga tauta. Pat parupjiem jokiem viņu dziedošā valoda piešķir īpašu skanējumu. Humora šovs “Kvartāls 95”, no kura nācis prezidents Volodimirs Zelenskis, kara laikā darbu nav pārtraucis. Viņi uzņem miniseriālu “Bunkurs”, kurā vairāk nekā 20 sērijās parodē un izsmej Kremļa darboņu “varoņdarbus”. Šova dalībnieks – Jurijs Veļikijs – ar saviem īsajiem video ir kļuvis par “YouTube” zvaigzni.
Viens no viņa jaunākajiem video attēlo krievu karavīra atraitni, kurai par kritušo vīru valsts uzdāvina un tūdaļ arī atņem kažoku, tā vietā iedod vējjaku, pēc tās džemperi, līdz beidzot viņu izģērbj. Aktieris spēj parodēt jebkuru politiķi un tautā ir iemantojis apbrīnu un popularitāti. Smiekli ir neaizvietojama ieroču šķira. Tāpat kā apziņa, ka aizstāvi savu valsti, māju, valodu un ģimeni. Šodienas Krievijā sižetu parodijām ir papilnam.
Piemēram, Blagoveščenskā, lai uzmundrinātu Ukrainā karojošos vīrus un dēlus, sniegotā laukumā rindās nostādītās peldkostīmos ģērbušās sievietes pēc pavēles no sarkaniem spaiņiem sevi aplej ar aukstu ūdeni. Kādi vecāki par kritušo dēlu no varas iestādēm saņem kulīti ar pelmeņiem, bet kādiem tiek maiss ar saldētām zivīm.
Pirms gada Latvijas baznīcās sākās aizlūgumi par Ukrainu un uzvaru pār iebrucēju. Daudzi aizlūdza individuāli un turpina to darīt arī tagad, kad Krievijas pareizticīgā baznīca dod svētību ukraiņu genocīdam un agresora bumbas ārda Ukrainas dievnamus.
Es nezinu, ko domāt laikā, kad darbojas nevis kāds abstrakts, bet konkrēts ļaunums, manas valsts garīdznieks iesaka agresīvam cilvēkam atbildēt ar laipnību un lēnprātību un mēģināt neitralizēt naida bumbu ar mīlestības bumbu. Par kādu izlīgumu var runāt tagad, kad tik daudziem tieši mīlestība dod drosmi cīnīties un atdot dzīvību par saviem draugiem? Patīk tas vai ne, grēku nožēla, piedošana un izlīgšana darba kārtībā būs tikai tad, kad ieroči apklusīs.
