“Ja kādam valsts kora “Latvija” dziedātājam vajag manu palīdzību, te arvien esmu” – saruna ar Ainu Bajāri 4
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Ja kādam valsts kora “Latvija” dziedātājam vajag manu palīdzību, te arvien esmu,” saka Aina Bajāre, kura šodien, 7. martā, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves saņems Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu mūzikā.
Gadsimta ceturksni Ainas Bajāres (1940) radošais mūžs bija saistīts ar Rīgas Operetes teātri, jau vairāk nekā četras desmitgades viņas dzīves ceļš nav iedomājams bez pedagoģiskā darba, vokālās mākslas smalkumus palīdzot izzināt Latvijas vadošo koru māksliniekiem.
Kālmana Stasija “Silvā” un Odeta “Bajadērā”, grāfiene Teodora “Cirka princesē” un Ninona “Monmartras vijolītē”, arī Hanna Glavarī Lehāra “Jautrajā atraitnē”, Viktorija Ābrahāma “Viktorija un viņas huzāri”, Madlēna operetē “Balle Savojā” un grāfiene Marija Cellera “Putnu pārdevējā” – tik daudzveidīgi krāšņs un spilgts ir Bajāres iemiesoto tēlu loks.
Vēl niansētāku to padara arī viņas izjustās varones latviešu muzikālajās izrādēs: Alise (Ordelovska “Peldētāja Zuzanna”), Emīlija (Baša “Trīnes grēki”), Ozolnieku Ance (Paula “Pāri, kas dabonas”), Atslēdzniece (Kaijaka “Panāksnieku dziesma”) un Lavīze (Kalniņa “No saldenās pudeles”). Jo īpaši spilgti Ainas Bajāres vokālā un aktieriskā meistarība atklājās Sievietes lomā 1979. gadā iestudētajā Pulenka monooperā “Cilvēka balss”. Paralēli teātrim allaž bijis būtiski pievērsties arī kamermūzikai, jo īpaši latviešu skaņražu vokālajai lirikai.
Operetes teātrī nostrādājāt līdz pat tā slēgšanai 1996. gadā, par solisti kļuvāt 1967. gadā, tūlīt pēc toreizējās Latvijas Valsts konservatorijas Vokālās nodaļas absolvēšanas. Vai jau studējot zinājāt, ka būsiet operetes dziedātāja?
A. Bajāre: Jau diplomā ierakstīts – operetes soliste. Mēs bijām trīs – Inta Spanovska, Astra Krēsliņa un es. Pirmā luga, kur darbojos, Kola Portera “Skūpsti mani, Ket”. Tēloju visai vieglprātīgu personu. Skaista luga, labs sižets. Pirmoreiz sadarbojās režisors Kārlis Pamše, horeogrāfe Janīna Pankrate un diriģents Jānis Kaijaks. Izcila buķete! Man paredzētā dziesmiņa – džeza stilā. Taču man ar šo žanru nekāda sakara! Pankrate no zāles bļāva – Bajāre, kā jūs kustaties! Nepareizi, nepareizi! Kā pirmoreiz slidās uz ledus… Bet galu galā publikai patika. Kāpēc tolaik cilvēkus tā valdzināja operete? Tas bija padomju laiks, kad viss bija pelēks. Taču, tajā pelēkumā dzīvodami, to jau nejutām, nesapratām. Nekur nebijām bijuši, neko daudz redzējuši. Cilvēki ilgojās pēc skaistiem, krāšņiem tērpiem, kaut vai uz skatuves. Pie mums strādāja tajā laikā viena no labākajām kostīmu māksliniecēm Baiba Puzinas, vēlāk – Kristīne Pasternaka. Publika lielākoties brauca no laukiem, autobusu rinda stiepās līdz pat Tallinas ielai. Ieradās no rīta, tad lielā veikalu ķemmēšana un vakarā – izrāde ar laimīgām beigām.
Kas bija jūsu tīkamākie režisori?
Harijs Misiņš katram aktierim, it sevišķi jaunajiem, lomas gluži vai iztamborēja, jo arī pats bija labs aktieris. Kārlis Pamše ļāva pilnīgu brīvību. Inteliģents cilvēks, neuzbāzās, nejaucās, saprata, ka muzikālā izrādē noteicošais ir diriģents, tolaik operetē – Jānis Kaijaks.
Nezinu, vai daba iedevusi talantu, negribu lielīties, bet man padevās arī teātra spēlēšana un patika klasiskās operetes, kurās bija arī daudz jārunā. Bija tāda muzikāla vācu ludziņa mazam sastāvam “Pēter, Pēter”, iestudēja Kārlis Pamše. Stāsts par vīru, sievu, viņu ģimeni, tās piedzīvojumiem un visādām izdarībām. Spēlēju sievu, partneris – Juris Pučka. Manai varonei pirmajai jāuznāk uz skatuves ar diezgan ilgu monologu. Bet lugā teksta tik maz, tik ļoti maz, ka Pamše sauca – nu, izdomājiet kaut ko pati! Tā kā tēloju mājsaimnieci, sāku stāstīt sievietes piedzīvojumus veikalos. Sanāca improvizācija kā solo cēliens! Aizrāvos. Bet, ja būtu par daudz, Pamše taču mani apturētu… Un Kaijaks arī klausījās, jo es katru reizi izdomāju ko citu.
Bet operetē “Rozmarija”, ar kuru devāmies arī izbraukumos, bija jāuzjāj ar zirgiem. Katrā vietā, protams, citi. Kā jau lauku zirdziņi, jūtot publiku, kas vai gluži kā jūra, tie kļuva tramīgi. Reiz izrādē Valmierā gadījās pavisam traki. Atved divus brašus zirgus, vienam uzsēdina mugurā mani, otram mugurā uzrausās mans partneris Jēkabs Krēsliņš. Zirgs sāk rikšot, es mazliet pievelku grožus. Kā zirgs paātrina gaitu, tā atkal pievelku, bet, ak vai, jūtu, ka nevien netieku uz estrādes, bet vairs nemaz zirgu nevaldu… Aiz Valmieras estrādes ir kalns – jau traucos tajā! Beidzot pašā augšā rikšotāju apturēja skatuves strādnieki. Izrādījās, mums nejauši iedoti sacīkšu zirgi – jo vairāk pievelc grožus, jo ātrāk auļo!
Kādi bijuši skatuviski laimes mirkļi un no kā operetes dēļ nācies atteikties?
Varbūt nevis laimes mirkļi… bet dziedāšana uz skatuves – tā ir absolūta brīvība.
Partitūra neierobežo?
Partitūra priekšā diriģentam. Un ne jau vienmēr jāseko zizlim, kādreiz zizlis seko dziedātājam, ja diriģents redz, ka solists tā iejuties mūzikā… Tad diriģents vadās pēc dziedātāja. Un dziedātāji ir dažādi. Vienā un tajā pašā lomā katrs izpauž savu personību. Jā, tā absolūtā brīvība uz skatuves, tā sniegusi gandarījumu. Bet, ja man jautā, no kā mākslas dēļ nācies atteikties … Mana meita vēl tagad kādreiz atgādina, kā vakaros pietrūcis. Mammas pietrūcis… Un viņa esot līdusi skapī. Lai sajustu manu drēbju smaržu. Mēs, mākslinieki, esam daudz atņēmuši saviem bērniem, ko tikai pēc gadiem sāku saprast. Bet padomijā nerēķinājās, ka cilvēkiem ir ģimene, kurai arī vajag laiku. It kā ģimene būtu kaut kas otršķirīgs, tikai tā starp citu…
Nupat aprit desmit gadi, kopš pastāv nevalstisks Operetes teātris, kas tūlīt pa visu Latviju atkal vedīs mūziklu ”Karlsons”.
O! Es kādreiz biju Bokas jaunkundze! Iestudēja Singajevska.
Vai operete būtu pelnījusi valsts, pašvaldības teātra statusu?
Lieliski audzēkņi ir Rīgas Doma kora skolā – trenēti dziedāt, dejot, spēlēt mūzikas instrumentus, skatuviskā runā… Bet nav telpu ar orķestra bedri. Operete ir žanrs, kurā jāiegulda ļoti daudz naudas. Klasiskā operete – tas ir orķestris, solisti, balets, koris un – grezni tērpi! Nez vai valsts spējīga ko tādu šobrīd finansēt, bet bez dotācijām tādam teātrim nepastāvēt. Un paši zināt, kā to budžetu stiķē un staipa. Operete piemērota tiem, kas vēl ceļā uz operu, simfoniju. Un ir jaunāka publika, kam nepatīk roks, reps, bet ir vilkme dzirdēt melodijas.
Tagad baudu klasisko mūziku. Kādreiz jau iestājas “muzikālais kretīnisms” un tu domā, kāpēc tik netalantīgi diriģē. Radio “Klasika 3” labi var just milzu atšķirību starp, piemēram, Marisu Jansonu, kura vairs nav mūsu vidū, un kādu citu. Jūti, kā diriģents dzīvo līdzi frāzei, kā mūzika stāsta… Tas pats gabals cita diriģenta lasījumā atstāj vienaldzīgu. Viss diriģenta talantā. Tas pats, arī runājot par dziedātājiem. Kovida laikā milzum daudz operu rādīja “YouTube”, varēja salīdzināt solistus no dažādām pasaules malām. Kā nupat “Aīdā” no Vīnes, kur dziedāja Elīna Garanča un Anna Ņetrebko.
Pedagoģiskajam darbam pievērsāties jau 1976. gadā Latvijas Valsts konservatorijā. 1982. gadā aizsākās tik nozīmīgā sadarbība ar koriem – vispirms ar sieviešu kori “Dzintars”, tad ar “Kamēr…”, bet no 1997. gada – arī ar Valsts akadēmisko kori “Latvija”. Māris Sirmais teicis, ka savu dzīvi un muzikālo darbību bez jums nemaz nevarot iedomāties. Bet kas dziedāšanā saista cilvēkus, kuri ar to aizpilda brīvo laiku?
Jauniešu koros pievelk sabiedrība, savējo loks. Stāvēdams kora priekšā, diriģents ieved dziedātājus varbūt jaunajiem līdz tam nezināmā emociju, dziesmas vēstījuma pasaulē. Savulaik klausījos un brīnījos, kādas iztēles ainas uzbūra Ausma Derkēvica! “Dzintarā” reti kura dziedātāja pazina notis. Varat iedomāties, kāds darbs bija jāiegulda, lai “Dzintars” kļūtu par labāko sieviešu kori Latvijā un tam pirmajam no PSRS atļautu izbraukt koncertā uz Ameriku! Klasē, kur strādāju individuāli, viendien durvis pavēra diriģents Jānis Liepiņš, kurš bija pārņēmis kori “Kamēr…” no Māra Sirmā. Vaicāja, vai jūs, skolotāj, varētu uz brīdi ienākt pie kora? Mēģinot “Ave Maria”, un tieši šie vārdi kaut kā neskanot. Nu ko es varu? Un es izstāstīju savām acīm pieredzēto braucienā uz Poliju ar kori “Dzintars”. Polija ievēlēja pāvestu. Tajā dienā trāpījāmies Poznaņā. Gāju pa ielu, skatījos, uz kurieni cilvēki straumēm plūst… Uz baznīcu! Bet kāpēc gara rinda pie dievnama? Vīrieši spēka gados, sievietes, ģimenes… Kādēļ neiet iekšā? Izrādās, stāv uz grēksūdzi. Pagaidīju, vēroju cilvēkus, kādi viņi iznāca no baznīcas. Apgaroti, apskaidrotām acīm! Kāds spēcīgs vīrietis, ko iepriekš biju ievērojusi raženā auguma dēļ, dievnama durvis vēra, noliecis galvu, noliecis kaut kā priekšā, kaut kā tāda priekšā, kas viņam ir svēts, vismaz domās, sevī… “Ave Maria” nozīmē – esi sveicināta, Marija! Lai to sajustu, cilvēkam jābūt ar noliektu galvu kaut kā priekšā, ne jau vienmēr tam jābūt altārim.
Galvu var noliekt arī senču stādīta ozola vai vecāku kapa priekšā.
Pieminot vecākā gadagājuma cilvēkus, izstāstīšu kādas filmas epizodi. Vidēji pārtikušu veco ļaužu pansionātā brīnumainā kārtā dāmām sāk pazust vērtslietas. Vienai gredzens, citai kaklarota, kādai maciņš. Vainīgais izrādās viens no tā paša pansionāta džentlmeņiem. Kad viņam jautāja, kāpēc tā darījāt, vai šeit kā trūka, kungs atteica – nē, nekā netrūkst, bet… Viņš ļoti vēlējies kaut uz vienu dienu nokļūt tajā pasaulē, vidē, kurā bija pieradis būt laimīgs. Tāpēc vajadzējis iemeslu, lai vienu no “apzagtajām” dāmām kompensācijā par zaudēto lietu izraisītajiem pārdzīvojumiem aizvestu uz tuvējās pilsētas vislabāko restorānu. Un sirmais džentlmenis juties kā agrāk – sabiedrībā, kura viņu pazinusi, viņu sveicinājusi. Juties laimīgs un apmierināts.
Pienākot vecumam, cilvēki sabiedrībā kļūst neredzami. Viņi ir, bet viņus neredz. Tāpēc, godātie seniori, pēc sava aktīvā darba mūža beigām neaizcērtiet aiz sevis durvis. Turpiniet sabiedrisko dzīvi, esiet cilvēkiem noderīgi. Esiet labsirdīgi, saskatiet citu ciešanas, esiet līdzjūtīgi un labestīgi. Un, ticiet man, jūs nekļūsiet neredzami.
