Inga Šļubovska-Kancēviča: Mums ir tik talantīga tauta!… 0
Izsmalcināta izklaide itāļu gaumē – tā varētu raksturot Gaetāno Doniceti operu “Dons Paskvāle”, kuras pirmizrāde Latvijas Nacionālā operā notiks 24. maijā. “Dons Paskvāle ir viena no pēdējām Doniceti operām, vienkāršs, tiešs, komisks un rūgtuma pilns šedevrs itāļu radošās komandas iestudējumā. Bet lielākais operas šedevrs ir skaistā atraitne Norīna, kas uzticēta Operas solistei INGAI ŠĻUBOVSKAI-KANCĒVIČAI.
Komiskās operas žanra meistardarba “Dons Paskvāle” pirmizrāde notika Théâtre-Italien Parīzē 1843. gadā. Latvijas Nacionālajā operā iepriekšējais šīs operas iestudējums diriģenta Edgara Tona vadībā īstenots 1950. gadā.
Režisors Džordžo Barberio Korseti ir iestudējis daudz operu Itālijā un ārzemēs, turpina veidot starptautiskus projektus gan ar savu kompāniju, gan citiem Eiropas teātriem, to vidū ir La Fenice Venēcijā, Teatro alla Scala Milānā, Marijas teātris Sanktpēterburgā, Théâtre du Châtelet Parīzē, Opéra Lillē, Teatro dell’Opera Romā. Ikvienam savam darbam Džordžo Barberio Korseti piešķir īpašu poētisko lasījumu, ikvienā allaž cenšas atrast vitalitāti un enerģiju, nosaka atšķirīgu skatuviskās valodas kodu un piedāvā publikai jaunas interpretācijas.
…Džilda “Rigoleto”, Adīna “Mīlas dzērienā”, Rozīna “Seviljas bārddzinī”, Suzanna “Figaro kāzās”, Mizete “Bohēmā”, Adele “Sikspārnī”, mīlošā un zinošā Bibliotekāre Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes “Iemūrētajos” ir spilgtākās Ingas Šļubovskas- Kancēvičas atveidotās varones, kurām nu pievienojas Norīna.
– Inga, par ko operā stāsts un kā jūs raksturotu savu Norīnu?
Inga Šļubovska-Kancēviča: – Norīna ir jauna, koķeta, skaista atraitne, tātad pieredze ar vīriešiem viņai jau ir. Iemīlējusies skaistajā Ernesto tik bezgalīgi, ka gatava darīt visu, lai viņu nezaudētu! Norīnas stāsts operā sākas ar Ernesto vēstuli – viņš brauc prom uz Romu, jo tēvocis, padzīvojušais vecpuisis dons Paskvāle nolēmis pats precēties, nepiekrīt Ernesto un Norīnas savienībai un nevēlas dot mantojumu. Bet dona Paskvāles ārsts dakteris Malatesta izdomā uzrādīt Norīnu kā savu klosterī dzīvojušo, tātad neviena neredzēto māsu Sofronju, kurai jāsavaldzina Paskvāle. Laulības slēdz neīsts notārs, līdz ar to tās ir fiktīvas. Sākumā Norīna ir bikla, kautrīga meitene, taču pamazām, saskaņā ar Malatestas plānu, parāda “raksturu”: jāpanāk, lai dons Paskvāle pats no viņas atteiktos! Nu Norīna izliekas par īstu negantuli, kas šķērdē naudu dārglietās un tērpos, un Paskvāle krīt izmisumā…
– Pēc valšķīgās un negantās Mizetes “Bohēmā” vai Adīnas tā paša Doniceti komponētajā “Mīlas dzērienā”, Norīnas tēlā droši vien jūtaties kā zivs ūdenī?
– Jā, un šajā lomā izmantoju arī iepriekš spēlēto operešu varoņu koķeto arsenālu. Protams, jāatklāj arī Norīnas cietsirdība un nežēlība, kuras augstākais lidojums gan ir tikai donam Paskvālem iecirstā pļauka, kad viņš nomet zemē manas varones skaisto, balto puskažoku, nevēloties Norīnu jau pirmajā laulības vakarā laist vienu pašu prom uz teātri. Lai vīrieti noliktu pie vietas, jālieto arī šādi līdzekļi, kas man kā Ingai gan būtu par skarbu…
Kopumā operā valda rotaļīga mānīšanās ar mazu smīnu – izjokosim veco vīru, lai nedomā skatīties uz jaunām meitenēm, kaut gan nekāds vecis dons Paskvāle mūsu uzvedumā nav. Mūsdienās kādai sievietei pat liktos iekārojams, bet viņam vienkārši nepaveicās.
– Režisors Džordžo Barberio Korseti ir aktieris, dramaturgs, kā arī teātra un operas režisors, kurš strādā gan Itālijā, gan citās valstīs. Jau gadu desmitiem viņš savās izrādēs pēta robežas starp teātri un pārējām mākslām: dzeju, rakstniecību, mūziku, vizuālajām mākslām, videomākslu un deju… Vai izjutāt šo daudzšķautnainību?
– Režisors šajā uzvedumā drīzāk strādāja kā dramatiskā teātrī, šo to pamainot, šo to paņemot nost, pieliekot pa kādam komiskam akcentam. Ar katru dienu pieaudzējām režiju klāt. No pirmā mēģinājuma jautās Itālijas viesa cieņa pret mākslinieku.
– Nelika skriet pa kāpnēm, dziedot neērtās pozās…
– Mums tiešām brīžiem jādzied, kāpjot pa kāpnēm! Bet Korseti ļauj tikt galā tā, lai arī māksliniekam būtu gana ērti. Scenogrāfija būtiski svarīga, virsmas, trepes, apjomi, abstraktas telpas, kas kļūst konkrētas personāžu tēlojumā. Režisora interpretācijā 19. gadsimta populārā opera iegūst jaunu veidolu, vizuālajā tēlā izmantojot itāļu kino zelta laikmeta – 20. gadsimta 50. gadu – estētiku. Kad Norīna dzied savu kavatīni jeb pirmo āriju, viņa ar draudzeni televīzijā skatās mīlas ainu no amerikāņu romantiskai drāmai “Kasablanka” līdzīga stila filmas Arī tērpus iedvesmojušas 50. gadu beigas…
Kad gāju piemērīt kleitu, tās skicītei bija piesprausta klāt maza bildīte ar sievieti piecdesmito gadu peldkostīmā. Vai tiešām tas būs jāvelk mugurā ?! Arī šuvēja īsti nezināja… Sāku pētīt piecdesmito gadu modi un sapratu, ka tajā laikā dāmas nemaz neuzdrošinājās parādīties bikini, pat uz modes mēles nē. Jau sāku domāt, kā pārliecināt režisoru, ka ne sevišķi pievilcīgās bikini biksītes nevēlētos vilkt, kad par laimi atklājās, ka tās domātas tikai videoklipam un modelei. Izrādē man ir brīnišķīgi tērpi, skaisti, kupli svārki, atkailināti pleci, burvīga vakarkleita. Bikini uz skatuves esmu vilkusi “Donā Žuānā”, bet man ar ko tādu negāja kopā piecdesmitie gadi. Protams, pirmās kino aktrises Merlina Monro un Bridžita Bardo, kuras tagad apbrīnojam un uzlūkojam kā etalonu, bija redzamas arī šādos ģērbos, bet toreiz sabiedrība par šo uzdrīkstēšanos viņas nosodīja.
– Par ko sabiedrība šodien nosodītu sievieti mākslinieci?
– Neko tādu neesmu sajutusi. Varbūt tādēļ, ka rīkojos saskaņā ar sirdsapziņu, lai pati justos labi. Kad “Donā Žuanā” bija iznāciens peldkostīmā, žurnāls “Klubs”’ piedāvāja fotosesiju. Brīdi padomāju un… atteicos. Man patīk sieviešu akti gleznās, ir brīnišķīgas, mākslinieciski skaistas fotogrāfijas ar sieviešu siluetiem, bet operdziedātājai atkailināties žurnāla lappusēs būtu vienkāršoti un piezemēti.
– Pirmoreiz esat ne vien itāļu režisora, bet veselas itāļu radošās komandas rokās. Kā noritēja sadarbība?
– Vienā itāļu mierā! Tas varbūt neatbilst stereotipajiem priekšstatiem par dienvidniekiem kā ugunīgiem un raksturā temperamentīgiem. Iestudēšana noritēja ļoti mierīgi, nosvērti, neviens nekad nepacēla balsi, strādāja sirsnīgi un ar smaidu. Varbūt režisors ir sapulcējis sev līdzīgu komandu. Paralēli strādā arī trīs videomākslinieki. Videomākslai, kas veidota aplikācijas animācijas tehnikā, iedvesmojoties no sirreālisma un dadaisma kolāžām, būs īpaša nozīme jauniestudējumā. Esmu gan redzējusi tikai mazus fragmentiņus, un pagaidām vēl nezinu, kāds būs rezultāts. No Milānas atbraucis arī īpaši uzaicināts koncertmeistars Massimiliano Bullo , kurš lielāko dzīves daļu strādājis “La Scala” opernamā un uzturēsies šeit līdz pašai pirmizrādei. Viņš seko līdzi, lai katrs vārds un teikums būtu izdziedāts ar tādu zemtekstu, kā domāts notīs.
– Vai kādreiz esat bijusi Itālijā?
– Romā un Venēcijā. Gan tikai pa vienai dienai. Bet jūnijā braukšu atpūsties uz Katānijas pilsētiņu Sicīlijā.
– Nupat “Eirovīzijas” konkursā astoto vietu ieguvušās Igaunijas dziedātājas Elīnas Nečajevas kontekstā izskanēja jēdziens “operas pops”.
– Igaunietes balss mani uzrunāja videoklipā, ko rādīja televīzijā pirms konkursa, šogad pašu konkursu neskatījos. Var just, Nečajeva ir radošajos meklējumos un, dziedot mikrofonā, skanēja skaista balss. Ja godīgi, arī es, kad tikko sāku apgūt vokālo mākslu, sapņoju par ko tādu. Šad tad jau iznācis arī pie mikrofona izpausties. Kā, piemēram, kad Gada balvā sumināja mūsu sportistus, mēs ar Daumantu Kalniņu dziedājām slaveno “Barselonu”, ko iedziedājis ģeniālais Fredijs Merkūrijs un izcilais operas soprāns Monserata Kavaljē. Bija neierasti, bet manuprāt izskanēja ļoti labi gan televīzijā, gan uz vietas Dzelzceļa muzejā.
– Esat uzstājusies Dānijā, Krievijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā, Ungārijā, Vācijā, Kanādā, Spānijā, Rumānijā, Monako, ASV un Lielbritānijā… Kas jūs notur mūsu Operā?
– Esmu pēc sajūtām dabas bērns. Izaugu skaistā pilsētiņā Strenčos. Pilsētu ieskauj Gauja un tās attekas, gar kurām pavasaros skrēju krosiņus. Pasakaini skaistos priežu mežos kopā ar ģimeni ogojām, sēņojām, es nodarbojos ar orientēšanās sportu, slēpoju. Latvijā ir visskaistākā, brīnišķīgākā daba, jūras smilšainie krasti, meži, ezeri… Gauja – tā ir mana māju sajūta. Pēc darba nedēļas operas sienās jūtos laimīga izrauties no pilsētas un pastaigāt pa mežu, izbaudīt bērnības garšu – meža zemenītes, avenes, mellenes…
Ceļojot pa pasauli, koncertos, meistarklasēs un ciemojoties pie draudzenēm, ierosinājums, piemēram, aiziet ievilkt elpu tīrā mežā pilsētas apkaimē izvēršas katastrofā. Mežs blakus Krakovai briesmīgs. Vācijā, Dānijā līdzīgi, Nīderlandē tikpat kā vispār nav mežu. Paldies Dievam, varu būt šeit, justies mājās un nodarboties ar to, kas man rada prieku. No svara, ka mūsu operā cits citu labi izjūtam, lai saprastos, pietiek ar kolēģiem vien saskatīties.
Protams, arī pašai jāpacīnās. Viena no brīnišķīgajām pieredzēm radošajā dzīvē saistās ar titullomu Doniceti operā “Lucia di Lammermoor”. Sēdēju zālē un skatījos, kā Lučiju dziedāja Marina Rebeka, un arvien vairāk sapratu – es arī tā varu! Izlēmu, ka pati sagatavošu šo lomu. Pati par saviem līdzekļiem vairākas reizes gadā braucu uz Amsterdamu pie skolotājas Margrētas Honigas, slīpēju un slīpēju, pēcāk atdziedāju lomu operas direktoram Andrejam Žagaram. Kādu brīdi jautājums bija atklāts – vai varēšu? Bet svarīgi, ka pārliecību dod ne tikai pašas iekšējā balss, bet atrodas arī iedrošinoši līdzcilvēki. Debija izvērtās pasakaina. Ar katru nervu šķiedru izjutu publikas piekrišanu, pēc vājprāta ainas publika aplaudēja visu laiku, kamēr pārbūvēja skatuvi, bet, kad priekškars aizvērās finālā, vislielākie vērtētāji – Operas koris – man sarīkoja tādas ovācijas!
– Kas jūs pašu saviļņo Latvijas kultūras dzīvē?
– Mums ir tik apdāvināti cilvēki un tik talantīga tauta, ka nevēlos izcelt nevienu un neko konkrēti. Lepojos ar mūzikas skolotāju saimi, kura mazajiem bērniem palīdz attīstīties par lielām un izcilām personībām. Ir tūkstošiem cilvēku amatieru koros, kuriem lielākais notikums būs šovasar gaidāmie Dziesmusvētki.
– Pirms pāris gadiem, atklājot Dikļu estrādi, kas arī bija kā mazi Dziesmusvētki, jūs krāšņā tautastērpā dziedājāt solo Jurjānu Andreja kantātē “Tēvijai”. Daudzi ļāvās aizkustinājuma asarām…
– Dikļos dziedāju uz paaugstinājuma zem liela ozola zariem, kas deva īpaši brīnišķīgu sajūtu. Siguldas opermūzikas svētkos, kad sāku dziedāt lūgšanas daļu, publika piecēlās kājās. Tik vienota ar publiku nekad nebiju jutusies. Man tā ir lūgšana visas Latvijas tautas vārdā. Ļoti dvēseliski, trausli un reizē dziļi komponēta lūgšana Dievam, lai pasargā Tēviju no ļauna, lai tā uzplaukst un varam piedzīvot laimīgus laikus. Katru reizi to dziedot, vēršos pie Radītāja, tāpat kā dziedot Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju”.
Operas “Dons Paskvāle” iestudējums
Muzikālais vadītājs Mārtiņš Ozoliņš, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis, režisors un scenogrāfs Džordžo Barberio Korseti, kostīmu mākslinieks un scenogrāfs Frančesko Espozito, videomākslinieki Igors Renceti, Lorenco Bruno un Alesandra Solimene.
Lomās: Rihards Mačanovskis vai Krišjānis Norvelis, Jānis Apeinis vai Kalvis Kalniņš , Tansels Akzeibeks, Mihails Čuļpajevs vai Viesturs Jansons, Inga Šļubovska-Kancēviča, Marlēna Keine vai Jūlija Vasiļjeva (Norīna).
Šosezon opera “Dons Paskvāle” tiks izrādīta 25. un 26. maijā un 15. jūnijā.
