– Kā jūs raksturotu islāmticīgos, kuri ienāca Latvijā PSRS laikos? 74
– Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu mēs ieguvām arī ticības brīvību. Atmodas laikos 1988. gadā atklājām tatāru biedrību, uz kuras pamatiem sāka attīstīties islāms Latvijā.
Visi tatāri, tostarp tie, kas nepraktizē islāmu, vienalga tic Allāham un pēc zemes dzīves beigām tiek apglabāti musulmaņu kapos. Mums ir atvēlēts sektors Rīgā, Miķeļa kapos, kā arī Jaunciema kapos. Latvijā tika pieņemts likums par apbedījumiem saskaņā ar reliģiskajām tradīcijām, un tas notika pat bez mūsu lūguma. Tas liecina par mūsu valstī valdošo toleranci, kā arī ticības brīvības ievērošanu.
Avotu ielas mošejas celtniecības jautājumā jutām pretimnākšanu no valsts iestādēm. Rīgas dome mums toreiz prasīja, kāpēc mums nav klasiskas mošejas, un teica, ka atbalstīs tās celtniecību.
Pirmā musulmaņu biedrība Latvijā tika nodibināta 1902. gadā un pastāvēja līdz Latvijas neatkarības atgūšanai.
Pats esmu dzimis Latvijā, mani vecāki bija kompartijā. Pirmoreiz Korānu ieraudzīju 90. gados pēc Latvijas atbrīvošanas. Tas bija izdevums krievu valodā. Padomju laikā Korānu PSRS nedrukāja, pat samizdatā tas netika izdots. Padomju vara baidījās no islāma.
– Kā Latvijā islāmticīgo kopienu ietekmējuši jaunieši no arābu zemēm, kas 90. gados sāka šeit ierasties kā studenti?
– Arābu valstu studentu zināšanas par islāmu bija kā “debesu manna”. Tad brauca pie mums islāma zinātnieki, un es uzdevu daudzus jautājumus par to, kas rakstīts Korānā un kā skaidrot pravieša Muhameda teikto. Kas vēlējās, apguva arī arābu valodu. Studentu kopmītnēs notika lūgšanas. Viņi mums atveda sākumzināšanas par islāmu.
