Uldis Šmits: Neaizsegt seju. Un arī acis 5
Jācer, ka nākotnē nebūs daudz iemeslu, lai Latvijā tiktu plaši piemērots Tieslietu ministrijas izstrādātais un vēl apspriežamais “Sejas aizsegšanas ierobežojuma likums”. Vēl samērā nesenā pagātnē likumprojekts izraisītu neizpratni. Tagad tas būs tikai Eiropā kārtējais šāda satura tiesību akts. Tāpēc daudzas diskusijas varbūt aiztaupīsies.
Gandrīz visi argumenti un pretargumenti jau ir tikuši iztirzāti sakarā ar Francijā 2004. gadā pieņemto likumu par uzkrītošu reliģisku simbolu un reliģisko piederību apliecinošu apģērbu aizliegumu valsts skolās, koledžās un licejos. Tas pamatojās uz konstitucionāli nostiprināto (1905. gada) aktu par baznīcas nošķiršanu no valsts, kā arī uz vispāratzīto principu, ka Republikas skolās nav pieļaujams, kā franči saka, “kopienisms”, jo tās ir valstisko vērtību, tajā skaitā valodas un kultūras, apzināšanās pamats. Eiropas galvaspilsētās toreiz likuma kritizētāju bija vairāk nekā atbalstītāju. Bet tālāko notikumu iespaidā, ja tā drīkst sacīt, viedokļu spēku samērs mainījās. 2010. gadā Francijas parlaments apstiprināja likumu par sejas aizsegšanas ierobežojumiem sabiedriskās vietās, kas kļuva par pirmo priekšteci turpmākajiem citās valstīs izstrādātiem līdzīgiem tiesību aktiem. Jāpiebilst, ka likums ļauj vajadzības gadījumā nošķirt sejas aizsegšanas tradīcijai piespiedu pakļautos jeb – parasti – pakļautās no tiem, kas sejas aizsegšanu uzspiež, un viņiem var piemērot krietni nopietnākus sodus – līdz pat 60 tūkstošiem eiro naudas sodu un brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, ja viņu upuris nav sasniedzis pilngadību.
Likumdošanas jomā Francijai ir sekojusi Beļģija un pagaidām ne tik konsekventā veidā arī Nīderlande un Dānija. Dažās valstīs – Vācijā, Šveicē un Luksemburgā – sejas aizsegšanas aizliegums ir nodots attiecīgi federālo zemju, kantonu un komūnu kompetencē, taču pastāv iespēja, ka drīzumā tiks ieviestas nacionālā mērogā saistošas normas. Agrākajā Austrumu blokā tādas jau stājušās spēkā Bulgārijā (kopš vasaras) un droši vien tuvākajā nākotnē arī Slovēnijā, Igaunijā un, jādomā, Latvijā. Tāpat bijuši likuma apstrīdēšanas mēģinājumi, taču līdz šim Eiropas Cilvēktiesību tiesa lēmusi par labu ierobežojumus ieviesušajām valstīm. Turklāt, kas būtiski, cita augstākā tiesu instance – Eiropas Savienības tiesa –, izskatot kādu individuālu sūdzību, šopavasar nosprieda, ka privātas firmas vadība var darba telpās aizliegt islāma sieviešu galvassegu (vai citu reliģisku atribūtu), ja uzņēmuma iekšējais reglaments izslēdz reliģiskas un politiskas simbolikas demonstratīvu lietojumu. Protams, atsevišķas nevalstiskās organizācijas, kas saskata šai arvien izplatītākajā politikā “islāmofobiju” un reizēm dīvainā kārtā arī sieviešu tiesību iegrožošanu, nemitējas to nosodīt un izmanto saviem mērķiem pat ANO tribīni. Viedokļu sadursme turpinās.
Tomēr atgriezīsimies vēl pie mūsu pašu tieslietu ministra Dzintara Rasnača teiktā, ka likumprojekta mērķis ir Latvijas kultūrtelpas aizsardzība. Nevar nepiekrist. Taču patlaban radikālais islāms nav galvenais minētās telpas apdraudētājs. Plašais kultūrtelpas jēdziens ietver arī informatīvo telpu (piemēram, skatāmo un dzirdamo televīzijas kanālu produkciju), valodas lietojuma un galu galā politisko telpu. Latvijai nav ģeogrāfiski un vēsturiski nepastarpinātu saskarsmes punktu ar islāma pasauli, kas mūsu apziņā virspusēji saistās ar seju un visu cilvēka ķermeni ieslogošiem apģērbiem. Ko tik savlaicīgi un tālredzīgi esam nolēmuši mūsu kultūrtelpā neielaist, domājot par rītdienu un parītdienu. Tas ir svarīgi, bet šīm rūpēm nebūs lielas nozīmes, ja paši aizsegsim acis uz norisēm, kas piesārņo Latvijas kultūrtelpu šodien un tagad.
