“Neaizmirst savu spēku.” Saruna ar režisoru Gundaru Silakaktiņu 0
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Nacionālajā operā atgriežas Džana Karlo Menoti operas “Amāls un nakts viesi” iestudējums – jaunuzveduma pirmizrāde gaidāma sestdien, 26. martā, Jaunajā zālē. Lai arī operas libreta pamatā ir Ziemassvētku stāsts, izrādes veidotāji šoreiz uzsvaru likuši citādi, padarot operas vēstījumu vispārīgāku – uz skatuves atdzīvojas bērna fantāzija un mūzikas pasaule.
“Mūsu stāsts ir par to, ka brīnums ir katrā bērnā,” sarunā pirmizrādes priekšvakarā stāsta GUNDARS SILAKAKTIŅŠ, kurš, savulaik iejuties Amāla stāstā Liepājas teātrī, nu pie tā atgriežas kā operas režisors.
Džana Karlo Menoti viencēliena opera bērniem “Amāls un nakts viesi” pirmizrādi ar tiešraidi raidsabiedrībā NBC piedzīvoja 1951. gada 24. decembrī un kopš tā laika regulāri tiek rādīta opernamos visā pasaulē. Latvijas Nacionālajā operā šis būs trešais darba iestudējums.
– Gundar, kā nākas, ka iestudējat operu, ja pēdējā laikā vairāk bijāt pievērsies teātra režijai, īpaši Dailes teātrī? Vai iemesls slēpjas faktā, ka pats, būdams skolots kora diriģents, nākat no mūzikas pasaules, tāpat allaž bijusi kāda saskare ar mūziku, kaut vai Dailes teātra aktieru ansamblī “Ilga”?
G. Silakaktiņš: – Muzikālie piedāvājumi mani kaut kā atrod. Muzikālā izglītība, iespējams, dod zināmu pieredzi un uzticību tam, kā es varētu veidot arī muzikālas izrādes. Mūzika patiešām ir man klātesoša visu laiku, turklāt dažādos žanros.
Šobrīd mans lielākais izaicinājums, strādājot operā, ir sadarbība ar diriģentu, tāpat arī vēlme vairāk iedzīvināt operas solistos tieši aktierisko pusi. Nereti operas solisti saistās ar statiskiem uznācieniem – skatiens vērsts uz diriģentu, reizēm partneris paliek otrajā plānā. Tāpēc man ir svarīgi panākt, lai tiek domāts ne tikai par mūziku, bet par izrādi kā kopumu.
– Komponists Menoti operu “Amāls un nakts viesi” komponēja pēc amerikāņu televīzijas pasūtījuma kā Ziemassvētku stāstu. Kāds bija stāsts, kuru stāstīt uzņēmāties jūs kā režisors?
– Piedāvājums iestudēt operu nāca jau pagājušā gada maijā, bet pirmizrāde bija iecerēta pagājušā gada novembrī. Kovida dēļ tā pārcēlās, un nu to gaidām 26. martā. Tradicionāli “Amāls un nakts viesi” ir iegājusies kā Ziemassvētku opera. Tāpat tradicionāli, to iestudējot, akcentē Ziemassvētku brīnumu un trīs ķēniņu ceļu pie Jēzus bērna.
Mums šajā tradicionālajā stāstā gribējās pameklēt citu rakursu un skatījumu uz šīm lietām, tāpēc esam izvēlējušies citu ceļu. Mūsu stāsts ir par to, ka brīnums ir katrā bērnā. Sižets vēsta par puiku Amālu, kurš ir piedzimis, lai kļūtu par ganu, tomēr viņš klibo un nevar to darīt, taču atšķirībā no citiem bērniem viņam ir ļoti bagāta fantāzija. Principā Amāls ir mākslinieks.
Man pašam šī ir jauna pieredze, veidojot izrādi bērniem un arī strādājot ar bērniem – izrādē Amāla lomu gatavo divi gados jauni dziedātāji (Reinards Blūmentāls, Lūkass Kalniņš), diemžēl trešais dziedātājs izrādes ilgajā tapšanas laikā piedzīvoja balss lūzumu. Viņi mācās Emīla Dārziņa mūzikas skolā – tagad viņiem ir eksāmenu laiks, slodze pamatīga, bet viņi cīnās. Iespējams, no viņiem nākotnē izaugs izcili operas solisti.
– Bet, kā sapratu, jums pašam tā nav pirmā saskarsme ar šo stāstu?
– 1996. gadā uz Latviju atbrauca Andrejs Jansons un iestudēja šo pašu izrādi Liepājas teātrī. Režisors bija Arnolds Liniņš, bet es spēlēju vienu no trim ķēniņiem – Baltazaru. Vēlāk, stājoties Kultūras akadēmijas aktieros, tas man bija pluss, ka varēju atsaukties uz dalību šādā uzvedumā. Nu aplis ir noslēdzies, un tagad esmu izrādes režisors.
Toreiz iestudējums Liepājā bija gana tradicionālā veidā, bijām trīs ķēniņi, kas nāk pie Jēzus ar dāvanām, bet tagad kopā ar radošo komandu esam meklējuši citu pieeju. Darām visu, lai bērni būtu ne tikai vērotāji, bet arī iesaistītos. Turklāt vecāki pēc šīs izrādes var sagaidīt jautājumus un garas sarunas ar savām atvasēm, kas arī ir būtiski.
Stāsts ir mūsdienu bērniem pietiekami sarežģīts, bet to ir vērts izstāstīt. Mūsu ķēniņi būs nevis tradicionālie Austrumu ķēniņi, bet drīzāk visai iespaidīga mūsdienu bērnu sapņu un fantāziju kombinācija (Melhiors: Rihards Kandalincevs vai Rihards Millers; Kaspars: Guntars Ruņģis vai Artjoms Safronovs; Baltazars: Krišjānis Norvelis vai Juris Ādamsons).
Radījām savu variantu tam, kādi varētu būt mūsdienu puikas fantāzijas ķēniņi. Visbagātākie, visinteresantākie, vispārākie? Droši vien, ka līdzīgi Kristapam Porziņģim vai kādam dziedātājam. Vai varbūt kādam pasaku un komiksu varonim. Uz konkrētu laiku jeb mūsdienām stāstu gan nepārceļam, drīzāk apdzīvojam Amāla fantāzijas pasauli un uz notikumiem raugāmies ar viņa acīm.
– Kas jūs pašu uzrunā “Amāla un nakts viesu” stāstā?
– Man svarīgākais ir tas, lai bērni nezaudētu spēju ticēt brīnumiem. Kā arī tas, ka, meklējot varoņus un glābējus, nedrīkst aizmirst par savu spēku. Mūsu izrādē stiprākais, gudrākais un uz lielāko upuri spējīgākais izrādās mazs, klibs zēns.
– Pastāstiet par izrādes radošo komandu! Tajā turpināt strādāt tandēmā ar dzīvesbiedri, kostīmu mākslinieci Jurati Silakaktiņu.
– Izrādes diriģents ir Andris Veismanis. Strādājam arī kopā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un, protams, kostīmu mākslinieci Jurati Silakaktiņu. Esam divi režisori, arī Anta Priedīte. Es vairāk strādāju ar aktierisko pusi, savukārt Anta – ar kustībām un deju.
Būs interesanti vērot, kā uz skatuves darbojas ne tikai stāsta galvenie varoņi, bet arī atdzīvojas Amāla fantāzijas tēli, piemēram, čīkstošais koks. Pa skatuvi peld valis ar sikspārņa spārniem – bērniem būs ko redzēt!
Prieks, ka uzvedumam kā skaņu dizainere ir pievienojusies Zane Dombrovska, kura orķestra skanējumam piešķirs krāsainību – arī koks vai valis dod savu skaņu, tāpat savs skanējums ir notiekošā atmosfērai, tāpēc Zane veido īpašu skaņas simfoniju.
– Mūzika vai stāsts – kas jūsu redzējumā operā spēlē pirmā plāna lomu?
– Šajā iestudējumā opera un teātris ir viens vesels, un es nevaru tos atdalīt vienu no otra. Tā ir bērnu izrādes specifika – stāsts jāstāsta gan caur mūziku, gan caur tēlu attiecībām un vizuālo pusi. Tāpēc nevienu no abiem elementiem īpaši neizceļu pirmajā plānā – tas ir viens kopums.
Izrāde ir sākumskolas vecuma bērniem līdz aptuveni desmit gadiem. Protams, mēs domājam par šo konkrēto jauno paaudzi, kura aug informācijas un datoru laikmetā. Esmu lasījis, ka mūsdienās bērni spējot noturēt uzmanību tikai pirmās 30 sekundes – ja pēc tam informācijas avotā nekas nemainās, uzmanība atslēdzas. Tāpēc uzrunāt viņus ar mums pieejamajiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem ir zināms izaicinājums.
– Izrādes veidošanās laikā mainījusies situācija pasaulē – cik ļoti iespējams teātrī rezonēt uz to, kas notiek šobrīd, un vai tas vajadzīgs?
– Notikumi pēdējā nepilna gada laikā ir mainījušies ļoti strauji. Kad 24. februārī sākās briesmīgie notikumi Ukrainā, neliegšos, tas atstāja savu nospiedumu. Bija ļoti grūti tajā brīdī sākt strādāt un fantazēt par šo stāstu – ar jau sagatavotu maketu un aizstāvētu koncepciju 1. martā sākām strādāt ar solistiem un mūziķiem.
Sākumā pat nebija spēka un azarta darboties, un bez tā ir neiespējami vadīt radošu procesu. Bet ir jāiet pa vienam solim uz priekšu un kaut kā jāpārvar šīs grūtības. Notikumi arvien mainās strauji, taču reizē tepat līdzās aug mūsu bērni, un viņi uz šo visu skatās savām acīm.
Domāju, nevar liegt bērniem prieku. Tāpēc mēs, protams, vairāk domājam par bērniem, kuri nāks uz izrādi – skatīties, priecāsies. Mēs cenšamies viņiem radīt svētkus.
– Vai, jūsuprāt, kultūrai ir sava loma un balss pašreizējo notikumu attīstībā?
– Kultūrai, mākslai noteikti jābūt dzirdamai un redzamai. Kultūra pati šajā laikā mainās, tāpat kā mainās cilvēku paradumi. Šobrīd cilvēki daudz rūpīgāk izvēlas kvalitatīvu saturu, izrādes, uz kurām nākt. Tomēr jāatzīst, ka kultūras piedāvājumam ir grūti konkurēt ar realitāti.
Arī teātrim šobrīd ir jāmeklē sava vieta šajos tiešām sarežģītajos laikos. Tomēr krīzes ir bijušas un būs. Šobrīd uzņemam bēgļus no Ukrainas, bet atceramies, ka arī mēs, latvieši, paši bēgām no Otrā pasaules kara izraisītajām sekām.
Protams, paaudzēs notikumu uztvere atšķiras. Ir cilvēki, kuri pārzina vēsturi un skatās uz to citādi, bet ir jaunieši, cita paaudze, kura uz visu raugās egoistiskāk, viņiem viss grozās ap sevi. Lielais jautājums – kā runāt ar jauno paaudzi. Ar kādiem līdzekļiem? Ceru, ka mums izdosies uzrunāt bērnus tajā stāstā, ko stāstām mēs.
– Gundar, jūs darbojaties ne tikai režijā, tāpēc jāpavaicā, kāds ir jūsu radošais darba lauks tuvākajā laikā, raugoties uz priekšu?
– Ir projekti un plāni, bet pēdējo divu gadu laikā viss mainās tik strauji, ka viennozīmīgi pateikt, ka tajā datumā plānota pirmizrāde vai koncerts, ir neprātīgi. Taču šis laiks ir mainījis arī manu dzīvi.
Pagājušajā gadā, vēl pirms notikumiem Ukrainā, iestājos Zemessardzē. Jau sen to biju gribējis izdarīt, tāpēc tas bija izsvērts lēmums, kas netika pieņemts emociju uzplūdā. Iespējams, bija nojauta un sajūta, ka tas ir jādara. Šobrīd aktīvi darbojos kā režisors Zemessardzes orķestrī, sniedzam koncertus, palīdzu orķestrim ar idejām. Tāpat arī aktieru ansamblis “Ilga” gaida vasaru un koncertus.
UZZIŅA
Džana Karlo Menoti opera “Amāls un nakts viesi”
Galvenais stāsta varonis Amāls ir zēns, kurš kopā ar visiem ganītu aitas, ja vien nebūtu klibs. Viņš dzīvo kopā ar mammu. Amāls ir zēns ar bagātu iztēli, bet viņa mammas vienīgā bagātība ir raizes un dēls. Trīs Austrumu zinātnieki – Baltazars, Melhiors un Kaspars – ir devušies ceļā, lai atrastu bērnu – jaunu valdnieku, kas mīlestībā valdīs pār pasauli. Viņi seko jaunai zvaigznei debesīs. Nakts ir tumša un auksta, tādēļ viņiem nākas lūgt naktsmājas Amāla mātei.
Galvenajā – Amāla – lomā iejutīsies divi Rīgas Doma kora skolas audzēkņi – Reinards Blūmentāls un Lūkass Kalniņš.
Jauniestudējumu veido muzikālais vadītājs un diriģents Andris Veismanis, režisore horeogrāfe Anta Priedīte, režisors Gundars Silakaktiņš, scenogrāfs Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece Jurate Silakaktiņa, skaņu efektu māksliniece Zane Dombrovska un gaismu mākslinieks Māris Sējāns.
Izrāde skatāma arī 27. martā, 3., 10. un 16. aprīlī. Opera tiks spēlēta latviešu valodā. Ieteicamais skatītāju vecums 5 līdz 10 gadi.
