Neaizmirst savas tautas vēsturi 0
Kūku pagasta zemnieks Gundars Kalve šodien, 16. martā, būs viens no tiem, kas dosies leģionāru piemiņas gājienā un noliks ziedus pie Brīvības pieminekļa. “Sākumā es gāju godināt savu vectētiņu un viņa cīņu biedrus, kas no sirds zem svešas valsts karogiem cīnījās par brīvu Latviju.
Šobrīd tā vairāk ir principa lieta, es nolieku ziedus ne tikai par aizsaulē aizgājušo vectētiņu un vecmāmiņu, ar lepni paceltu galvu eju arī tāpēc, lai pasaulei parādītu, ka mēs, latvieši, tik viegli savus varoņus neatdodam. Daudzi gan austrumos, gan rietumos šodien gribētu redzēt, ka latvieši atsakās no Abrenes, no 16. marta, no prasības par godīgiem tiešmaksājumiem, no savas ražošanas, kļūtu tikai par patērētājiem. No vienas savienības mūkot, esam ielēkuši citā. Manuprāt, vajadzētu mazliet vairāk padomāt par to, ka mēs esam saimnieki Latvijā,” emocionāli saka z/s “Kalves” saimnieks Gundars Kalve.
Ar viņu tiekamies 7. martā Variešu pagastā Liepenes pamatskolā, kur G. Kalve atvedis daļu no savā saimniecībā izveidotā Krustpils novada leģionāru muzeja ekspozīcijas.
Zemnieku saimniecību Gundars Kalve izveidoja pirms divdesmit gadiem sava vectēva zemē Kūku pagastā. Šodien z/s “Kalves” ir viena no lielākajām Krustpils novadā, te 600 hektāros zemes tiek audzēti graudi, 700 hektāros apsaimniekots mežs, akvakultūras vajadzībām atvēlēti 80 hektāri dīķu. Tā ir vienīgā saimniecība Latvijā, kur attīsta arī platspīļu vēžu intensīvo nobarošanu. Zivju un vēžu audzētavas, tā sauktās zivju mājas, otrajā stāvā G. Kalve izveidojis leģionāru muzeju, kurā vāc liecības par novada ļaudīm.
Lai gan Gundaru un leģionārus šķir divas paaudzes, viņš ar šiem vīriem jūtot īpašu tuvību, tāpēc sāpot, ka lēnām dažādu pamācību, ieteikumu un biedēšanas iespaidā Leģionāru piemiņas diena ne tikai svītrota no valstiski atzīmējamām dienām, bet vērojama cenšanās izdzēst to no tautas atmiņas vispār. “Vai man, pieminot savu vectēvu leģionāru, būtu jālien mežā slēpties?” prasa G. Kalve. Lauksaimnieks ir lepns, ka 2012. gadā Leģionāru piemiņas diena, kas kādreiz atzīmēta viena – Kūku – pagasta ietvaros, nu tiek pieminēta visā Krustpils novadā.
Šogad G. Kalve sava muzeja ekspozīciju veda uz vairākām novada skolām, lai runātu ar jauniešiem par leģiona izveides priekšnoteikumiem, par tā cēloņiem un sekām.
Gundars Kalve uzskata, ka jauniešiem par vēsturi ir jādzird no pirmavotiem, lai pēc tam tālākajā dzīvē viņi paši spētu izvērtēt informāciju. “Mēs stāstām tikai to, ko mums ir sacījuši leģionāri. Šī informācija nav sagrozīta. Drupaču pa drupačai mēģinām lipināt vēsturi kopā. Tā laika notikumu aculiecinieku ir maz, šiem cilvēkiem ne viss saglabājies atmiņā, tāpēc es savā saimniecībā esmu izveidojis novada leģionāru muzeju.”
G. Kalve kopā ar domubiedriem, strādājot arhīvos, apzinājis novada iedzīvotājus, kuri karoja leģiona rindās, muzejā ir viņu fotogrāfijas, atmiņu stāstu pieraksti, inventārs, apbalvojumi, grāmatas. Tas esot apbrīnas vērts fakts, kā daudziem vīriem, neraugoties uz padomju okupācijas gadiem, līdz mūsdienām izdevies kaut ko saglabāt piemiņai no tiem laikiem – žetonu vai apbalvojumu, uzkabes priekšmetus, arī ieročus. Kolekcijas eksponātus muzejam dāvina leģionāri, viņu bērni un mazbērni. “Man ir noruna ar tuviniekiem, ja kādreiz viņi šo ieroci, apbalvojumu, uzkabi, fotogrāfiju vēlēsies atgūt ģimenes kolekcijai, to atdosim,” piebilst Gundars.
Fotogrāfijas liecina un apsūdz
Savu stāstu par leģionāriem G. Kalve Liepenes pamatskolā sāk ar fotogrāfijām. Tās nav nejaušas leģionāru bildes no privātiem albumiem, katram Gundars zina vārdu, uzvārdu, vienību, kurā cīnījies, kā izvērties mūžs – kritis, pēc kara represēts vai devies bēgļu gaitās. Katrai fotogrāfijai ir stāsts, kas liecina par karavīra sagrauto dzīvi, par to, ka latviešu leģionārs ir upuris, kas tika ierauts divu lielvaru cīņā.
Gundars rāda arī sava onkuļa Roberta Zaķa fotogrāfiju. Viņš bija Latvijas armijas artilērists, kurš, karam sākoties, tika iesaukts latviešu leģionā un krita asiņainajās kaujās pie Kārzdabas, iespējams, 1944. gada 19. jūlijā. “Viņa sieva, Jūlijas tante, bija stingras dabas sieviete, viņa mira 99 gadu vecumā. Mūsu mājas atradās netālu no cīņu vietām, viņa iejūdza zirdziņu un devās pēc onkuļa. Trīs dienas cītīgi meklēja pa mežiem, pļavām un šķūnīšiem ievainotos un kritušos. Bet neatrada…,” stāsta Gundars. Aculiecinieki vēsta, ka leģionāri tikuši aprakti grāvmalās, uzlikti balti bērza krusti. Padomju vara tos rāva ārā, uz kapa vietām būvēja ceļus un sabiedriskās ēkas. Jau neatkarīgajā Latvijā Kārzdabas kauju vietās notika izrakumi, meklējot kritušos. No vairāk nekā simts leģionāriem atrasti apmēram trīsdesmit, viņi identificēti un pārapglabāti Lestenes brāļu kapos. “Bet mana onkuļa starp atrastajiem nebija. Un es joprojām intensīvi turpinu viņu meklēt, jo, kamēr nezinu viņa kapa vietu, arī man īsti miera nav,” stāsta Gundars.
Bērniem tika rādīta arī vietējā Medņu iedzīvotāja Alfrēda Auziņa fotogrāfija. Viņa vienības apmešanās vieta – bunkurs – atrodas netālu no Liepenes skolas. Gundars ar domubiedriem vēlas to atjaunot kā Krustpils novada vēsturisko apskates objektu. Bunkuru, kas izveidots divu gravu trīsstūrī, čekisti tā arī neatrada.
Tāpat kā fotogrāfijām, arī katram eksponātam ir savs stāsts. Tostarp ierocim, uz kura laidnes iegravēts uzraksts “Nežēlo dzīvību par Latvijas brīvību!” un iestrādāts pieclatnieks. Šī PPK saimnieks Atašienes pagastā pēc kara iegāja mežā, lai pretotos okupācijas varai. Vēlāk viņš ieroci, noņemot laidni, paslēpa savā kūtsaugšā un legalizējās. Kad Latvija 1991. gadā atguva neatkarību, leģionārs ieroci izvilka no paslēptuves un atjaunoja laidni tādā skatā, kāda tā bija tolaik.
Vēsture jāuztur dzīva
G. Kalve uzsver, ka tauta dzīvo tik ilgi, kamēr tā atceras savu vēsturi. “Ar stundu, ko veltām atmiņām 16. martā, mēs uzturam vēsturi dzīvu un nododam to mūsu nākamajām paaudzēm. Par saviem vectētiņiem nav ko kautrēties! Es kā Latvijas pilsonis, kā Latvijas patriots esmu ļoti ieinteresēts, lai cilvēki neaizmirstu cīņas Latvijas valstiskuma atjaunošanai,” piebilst G. Kalve un aicina apmeklēt z/s “Kalves” izveidoto Krustpils novada leģionāru muzeju. “Tikai iepriekš vajag piezvanīt.”
