Neaicinātā vizuālā valoda 0
Nupat Saulkrastos tika aizturēts kāds grafiti mākslinieks no Polijas jeb, kā policija viņu dēvēja, vilcienu apķēpātājs. Ja aizturēto atzīs par vainīgu, viņam draud pat četru gadu cietumsods. Bet, iespējams, viņa “ķēpājumi” ir mākslas darbi. Ko ar grafiti mēdz paust un ar ko tie atšķiras no parastas ķēpāšanas, par ko tiešām vajadzētu sodīt? Ausma Bērziņa Rīgā
Grafiti ir savdabīgs pilsētvides mākslas veids, tā pirmsākumi rodami jau Senajā Grieķijā un Senajā Romā. Daļai jauniešu grafiti ir kā dzimtā valoda, pašizteiksmes forma vai pat dzīvesveids. Viņus var arī uzslavēt, ja viņu māksla ir izteiksmīga, gaumīga un atļautās vietās. Bet par īpašuma apķēpāšanu, piemēram, Rīgas domes saistošie noteikumi paredz sodu līdz 100 latiem. Ja nodarījums ir apjomīgs, turklāt bojātā īpašuma saimnieks ir gatavs pieprasīt nodarītā zaudējuma atlīdzību, vainīgais tiek nogādāts Valsts policijā, kas pārņem turpmāko lietas virzību.
Uz sienām uzvilktajām ķeburainajām līnijām, rupjībām un smērējumiem nav nekādas saistības ar grafiti. Lai radītu grafiti, ir jābūt mākslinieciskai izjūtai, pat talantam, jo ne kurš katrs spēj radīt lielu, proporcionālu attēlu. Grafiti ir mākslas forma, ar ko var zibenīgi paust savu domu – visbiežāk izteikt protestu, nosodījumu, pievērst sabiedrības uzmanību kādai aktuālai problēmai. Piemēram, nesen parādījās uzraksti “Rīgai nav kauna”, kas aicina sakopt noplukušos namus. Grafiti publicitātei nevajag izstāžu zāles, vien plašākai sabiedrībai pamanāmu vietu pilsētas vidē. Šīs mākslas tapšana ir pakļauta riskam, jāuzmanās, lai kāds nepamanītu. Tāpēc zīmētāji izraudzījušies sev segvārdus, visbiežāk darbi top naktīs draugu uzraudzībā. Turklāt autors nevar būt drošs, ka viņa veikumu jau pēc mirkļa neiznīcinās, neaizkrāsos, neizšķīdinās…
Grafiti pievērš sev uzmanību, ja tie ir spilgti, izteiksmīgi un izceļas, piemēram, uz kādas rūpnīcas vai bloku mājas pelēkās un netīrās sienas. Zīmēšanai izmanto akrila krāsas, pūšamās krāsas baloniņus. Taču šī ielas valoda var būt pausta arī trafaretos izpūstos attēlos, uzrakstos, pielīmētos papīros, audeklos…
Ārzemēs sākotnēji grafiti visbiežāk izmantoja politiskie aktīvisti, lai izteiktu lozungus, un ielu bandas, lai iezīmētu savu teritoriju.
ASV grafiti bija iecienīts jau 70. gados, un 80. gados tika izveidots pirmais grafiti veltīts žurnāls “International Grafiti Times”. Rīgas grafiti pionieris ir Krys, kurš sācis zīmēt 1985. gadā (panno zem Maskavas tilta), un šo gadu var uzskatīt par grafiti dzimšanas gadu Latvijā). Padomju laikā par nesankcionētiem zīmējumiem un rakstiem varēja piešķirt cietumsodu klasificējot to kā ļaunprātīgu huligānismu (2 – 5 gadi), varēja arī izslēgt no komjaunatnes. Līdz pat atmodas sākumam sienu apzīmētāji bija Valsts drošības komitejas un Iekšlietu ministrijas redzeslokā. Rīgas grafiti veterāns ir arī Mališ, kurš aktīvi piedalās Latvijas hiphopa kultūras attīstīšanā. Aleksejs Odnorukovs (Element), kurš zīmēt sāka 1998. gadā, 2004. gadā atvēris pirmo grafiti izstādi Latvijā. Nedaudz vēlāk parādījās aizvien vairāk grafiti mākslinieku, piemēram: Slon, Shurez, Picasso, Liepājā – Thai un Blenz, Rēzeknē – Voļix un Caster. Latvijā notikuši arī grafiti mākslas festivāli.
Saulkrastos aizturētais ar policiju pašlaik sadarboties negribot.
