“Neadoptējiet manu nozagto bērnu!” Mātes pieredze Londonā 32
Lielbritānija ir multikulturāla valsts, tāpēc bieži vien problēmas sākas atšķirīgā izpratnē par to, kas ir labi bērnam.
Cita valsts, citi likumi
“Kad draugs uz mani kārtējo reizi pacēla balsi un sāka palaist rokas, es viņam piedraudēju, ka zvanīšu policijai,” stāsta divu bērnu māte Daiga (vārds mainīts), kura jau piecus gadus dzīvo Londonā. Parasti Latvijā ar citiem dzīvesbiedriem šis drauds labi nostrādāja un pēc policijas ierašanās ģimenē vismaz uz laiku atgriezās miers. Taču šoreiz tas beidzās citādi. Likumsargiem līdzi bija arī sociālais dienests (tas Lielbritānijā kalpo tāpat kā bāriņtiesa Latvijā), kas, neskatoties uz Daigas iebildumiem, paņēma sev līdzi viņas bērnus – trīsgadīgo Mario un vienpadsmitgadīgo Mārtiņu (vārdi mainīti). Pagājuši jau mēneši, bet Daigai atļauts bērnus satikt vien divas reizes nedēļā stingrā sociālo dienestu uzraudzībā. Klātesošs ir arī latviešu–angļu valodas tulks, kura uzdevums ir dienesta darbiniekiem atstāstīt ikkatru vārdu, ko Daiga saka bērniem. Vienus viņus nedrīkst atstāt ne uz mirkli.
“Tas ir absolūts murgs,” man saka sieviete. “Tie ir mani bērni, kuri mani mīl, es viņus dievinu. Mārtiņam ir jau vienpadsmit gadi, mums nekad nav bijušas problēmas. Tagad viņi mani pēkšņi sāks mācīt?” uz katru tikšanos Daiga ierodas citādā emocionālā stāvoklī. Reizēm pagatavojusi bērniem latviskas pusdienas un ir optimisma pilna, reizēm viņas sirds ir tik salauzta, ka nespēj pasmaidīt pat īsās tikšanās laikā un tā vietā, lai runātos ar bērniem, viņa iebilst pret šo situāciju kopumā un sūdzas sociālajam dienestam.
Mārtiņš ir sapratis iespēju izmantot mātes nožēlojamo situāciju un pieprasa dāvanas, piemēram, dārgu viedtālruni. Uz nākamo tikšanos māte to sagādājusi un Sociālais dienests viņam atļauj dāvanu paturēt. Bērnus uz tikšanos atved audžuģimene, pie kuras puikas dzīvo līdz tiesas pavēlei, kas izlems, vai viņus atdot bioloģiskajai mātei vai jaunai ģimenei uz adopciju. Daigas bērni sūdzas, ka audžuvecāki viņus liek gulēt jau septiņos vakarā. Kā nu ne – viņi rūpējas par vēl vismaz četriem no ģimenēm atņemtiem bērniem un par to saņem naudu no valsts.
Sociālā dienesta darbiniekiem vaicāju, kāpēc pret Daigu tie vērsušies tik stingri. Viņi skaidro: kopš gadījuma, kad vecāku strīda laikā Anglijā pa vidu patrāpījies bērns zaudēja dzīvību, tagad, ja vecāku vidū ir vardarbība, bērnus nekavējoties izņem no ģimenes. Daiga uzskata, kas tas ir absurds. Viņas portugāļu dzīvesbiedrs un Mario bioloģiskais tēvs esot labākais tētis pasaulē, viņš ļoti mīlot abus bērnus un viņiem nekad nav uzbrucis. Daiga strīdas pretī dienesta darbiniekam ar tulka starpniecību: “Jums pašam nav bērnu, jūs nezināt, kā tas ir, es zinu, kas maniem bērniem ir labākais! Viņiem vajag māti!”
Sociālais dienests uzskata, ka nekas nemainīsies, jo Daiga vecāku starpā notiekošos strīdus un kautiņus uzskata par normu. Vai viņai jebkad izdosies atgūt bērnus? Viņa uz to ļoti cer un, tiklīdz tos atgūšot, tā pirkšot vienvirziena biļetes uz Latviju. Tikai tur viņa varēšot brīvi uzelpot…
Atšķirīgā izpratne
Statistikas dati liecina, ka 2012. gadā sociālā dienesta redzeslokā Anglijā nonāca vairāk nekā 600 000 bērnu. Kaut gan skaitlis šķiet iespaidīgs, no kopējā bērnu skaita šajā valstī tas neveido pat 1%. Būtu pārspīlēti teikt, ka Anglijā bērniem augt būtu grūti, tieši otrādi. Taču, tā kā Lielbritānija ir multikulturāla valsts, bieži vien problēmas sākas atšķirīgā izpratnē par to, kas ir labi bērnam. Piemēram, mēs, augot Latvijā, varējām brīvi spēlēties pagalmā vai uz ielas paši savā nodabā. Mājās ieradāmies vien uz pusdienām un vakariņām. Taču Lielbritānijā bērnu atstāšana bez uzraudzības ir iemesls, kāpēc daudzi vecāki iekuļas lielās nepatikšanās un var pat zaudēt savus bērnus.
Likumā nav konkrēti noteikts, no kāda vecuma ir pieņemami atstāt bērnus bez uzraudzības, bet ir teikts, ka bērnu nedrīkst atstāt vienu, ja viņš tiek pakļauts riskam. Pirms atļaut bērnam doties kaut kur vienatnē, vecākus aicina izvērtēt, cik nobriedis ir viņu bērns. Cerams, ka jūsu priekšstats sakritīs ar Anglijas valsts priekšstatu, ka bērnus līdz sešpadsmit gadu vecumam nedrīkst atstāt vienus pa nakti (starp citu, pieņemams un likumīgs dzimumdzīves sākšanas vecums Anglijā ir tieši 16 gadi, nevis 18 kā Latvijā). Pēc valsts domām, bērni līdz 12 gadu vecumam ļoti reti ir pietiekami nobrieduši, lai varētu tikt atstāti vieni uz ilgāku laiku. Zīdaiņus, mazuļus un mazus bērnus (likumā gan nav precizēts, ka tas būtu līdz 12 gadu vecumam) nedrīkst atstāt vienus pašus nekādos apstākļos.
Vecāki pret netaisnību
Lielbritānijā sociālā dienesta tiesības var būt dažādas atkarībā no pašvaldības. Tā galvenā loma ir atbalstīt ģimenes un aizsargāt bērnus, ja ir risks, ka viņiem tiek darīts pāri, – neatkarīgi no tā, vai pāridarītāji ir ģimenes locekļi vai kāds ārpus ģimenes. Sociālajam dienestam ar likumu uzlikts pienākums aizsargāt bērnus un piedāvāt dažādus pakalpojumus, lai uzlabotu viņu dzīves apstākļus. Bieži vien iedzīvotājiem ir bail no sociālā dienesta. Ja ģimene reiz nonākusi viņu redzeslokā, sekos ilgas, atkārtotas un neskaitāmas pārbaudes, līdz dienests pārliecināsies, ka bērniem šajā ģimenē nekas nedraud. Briti bieži vien sūdzas, ka sociālais dienests ģimeni pakļauj stresam, kas neietekmē bērnus labvēlīgi.
Lielbritānijas plašsaziņas līdzekļos pētot neskaitāmas publikācijas par sociālajiem dienestiem, līdzās simtiem sūdzību reti var atrast kādu labu atsauksmi. Daudzi vaino sociālos darbiniekus par pārlieku iejaukšanos ģimenes privātajā dzīvē, par to, ka viņiem ir nesamērīgas prasības. Citkārt dzirdams par šaušalīgiem stāstiem, kur sociālais dienests ko palaidis garām, jo ģimene vardarbību vai nolaidību pret bērniem pratusi noslēpt, līdz notikusi traģēdija. Tā vien šķiet – lai ko arī darītu šīs valsts bāriņtiesa, tas ir vai nu par agru, vai par vēlu, tāpēc viņi vienmēr tiek nežēlīgi kritizēti.
Kad savai angļu darba kolēģei Alijai vaicāju viņas domas par Anglijas sociālajiem dienestiem, viņa atbild, ka agrāk sociālie dienesti bieži vien palaiduši garām būtiskas lietas. Piemēram, Alijas agrākais draugs bijis vardarbīgs, bet viņa to dienestam neatklāja. Taču sieviete uzskata, ka dienesta uzdevums bija to saprast un izpētīt partnera dzīves vēsturi, lai atklātu, ka viņai ir bail to atzīt. Tagad daudz kas esot mainījies, sociālais dienests vecākus paliks zem palielināmās lupas arī tad, ja viņiem kaut nedaudz ko ieminēsies ģimenes ārsts vai skolotājs. Katra bērna sūdzība skolā var tikt uzskatīta par viņa palīgā saucienu un, tiklīdz situācija nebūs atrisināta (piemēram, māte nebūs izšķīrusies no tā brīža drauga), sociālie dienesti nepārstās mājas vizītes un izmeklēšanu.
Stingrākas rokas politiku Lielbritānijas sociālie dienesti piekopj kopš šokējoša gadījuma 2007. gadā, kad puisēnu, ko presē dēvēja par “Baby P” nogalināja viņa mātes draugs pēc ilglaicīgas mocīšanas un neskaitāmiem ievainojumiem vairāku gadu gaitā. Tiek lēsts, ka sociālajam dienestam un ārstiem vismaz 50 reizes bija iespēja pateikt “stop” un pieņemt lēmumu izņemt jaundzimušo no ģimenes. Diemžēl tas nenotika, līdz valsts ierēdņi kārtējās vizītes laikā puisēnu atrada mirušu. Pēc tam izmeklēšanā atklājās, cik bieži šis mazulis ir bijis slimnīcās un sociālā dienesta uzmanības lokā. Tagad uzsvars bērnu aprūpē šķiet mainījies uz “labāk agrāk nekā par vēlu” un bērnus izņem no ģimenes, vēl pirms tiem ir nodarīts pāri.
Tas savukārt izraisījis neskaitāmus gadījumus, kad vecāki izgājuši cauri ellei, jo bijuši nepatiesi apsūdzēti vardarbībā pret pašu bērnu. Lai palīdzētu vecākiem, dibināta organizācija, kurā juristi specializējas šādās lietās. Viena no organizācijas PAIN (“Parents Against Injustice” – “Vecāki pret netaisnību”) dibinātājām ir Alisona Stīvensa, kurai aizliedza apraudzīt viņas trīsgadīgo dēlu pēc tam, kad viņš tika nogādāts slimnīcā ar lauztu kāju. Aizdomās par vardarbību pret bērniem no ģimenes izņēma arī viņas piecgadīgo dēlu. Var tikai iedomāties, kādām šausmām ģimene izgāja cauri, līdz pēc vairākiem mēnešiem ģimenei atdeva bērnus un slēdza izmeklēšanu. Izrādījās, ka trīsgadīgajam dēlam bija iedzimta kaite – trauslo kaulu sindroms.
Alisona joprojām izjūt sekas no traumas, kas gūta tolaik, un uzskata, ka bieži vien tā pati organizācija, kas radīta, lai aizsargātu bērnus, diemžēl viņiem nodara pāri. Līdzīgās domās ir arī daudzi vecāki.
Par savu meitu cīnās arī Londonā dzīvojošā Latvijas pilsone
Lielbritānijā bērna nodošanu adopcijai uzskata par galējo lēmumu, ko īsteno tikai tad, kad viss pārējais ir izmēģināts. Lēmumu par labu adopcijai tiesa var pieņemt vien tad, ja bērna bioloģiskie vecāki tam piekrituši. Bez piekrišanas bērnu var atdot adopcijai vienīgi tad, ja vecākus nevar atrast, viņi ir nespējīgi sniegt atļauju vai arī bērns tiktu pakļauts riskam gadījumā, ja netiktu adoptēts.
Diemžēl adopcijai nodota arī mazā Latvijas pilsone Katrīna Brice, neskatoties uz viņas mātes Londonā dzīvojošās Latvijas krievu žurnālistes Lailas Brices cīniņiem. Viss sākās ar to, ka māte mazo bērnu atstājusi bez uzraudzības, jo steigusies uz darbu, bet aukle vēl nebija ieradusies, jo atradusies sastrēgumā. Īrētā dzīvokļa saimnieks atrada meiteni vienu pašu istabā. Liktenīga kļūda…
Māte uzskata, ka bāriņtiesas lēmums par labu adopcijai pieņemts nelikumīgi un meitene ir nozagta. Lai gan sieviete parakstījusi dokumentu, nododot bērnu sociālā dienesta aprūpē, viņa uzsver, ka neizprata tā nozīmi un bāriņtiesa to izmantoja, nelikumīgi piesavinoties meiteni. Diemžēl tieši imigrantu vidū šāda pieredze nav Lailai vien. 19. martā Eiropas Parlamentā izskatīs petīciju “Likvidēt adopciju bez vecāku piekrišanas”, kurā tieši Lielbritānija asi kritizēta par tās bāriņtiesas darbu un tendenci apsūdzēt vecākus, pirms pierādīta viņu vaina. Petīcijas autori atsaucas arī uz L. Brices gadījumu.
Lailas lieta ilgst jau vairāk nekā divus gadus, un sieviete negrasās padoties. Viņa internetā izplata paziņojumus: “Lūdzu, neadoptējiet manu nozagto bērnu!” Ja Katrīnas vecāku tiesības tiks piešķirtas adoptētāju ģimenei, viņi varēs mainīt meitenes vārdu, pilsonību un ticību. Sieviete un viņas vecākā meita Maija sniegušas apelācijas Lielbritānijas tiesā, Laila protestējusi pie Latvijas vēstniecības Londonā, tikusies ar Latvijas vēstnieku. Tagad viņa cer uz Eiropas Parlamenta atbalstu tālākai cīņai ar Lielbritānijas tieslietu sistēmu.
Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Andris Teikmanis “Latvijas Avīzei” skaidro, ka kopumā vēstniecības lokā nonākuši apmēram desmit gadījumi, kad latviešu bērni atņemti ģimenēm Anglijā. Vēstniecība allaž skaidrojot kultūru atšķirības un darot visu, lai censtos bērnus saglabāt viņu bioloģiskajās ģimenēs. Ir bijis gadījums, kad izdevies pārliecināt Lielbritānijas dienestus, ka bērnu var nodot vecvecāku ģimenē, jo tas tomēr ir labāk nekā pilnīgi svešā adoptētāju ģimenē Anglijā. Latvijas vēstniecībai nav formālu tiesību ietekmēt britu tiesas lēmumus, tāpēc latviešus Anglijā aicina dzīvot pēc šejienes likumiem un tradīcijām. Vēstnieks skaidro: “Atšķirības ir ļoti dažādas, sākot ar to, ka šeit bērni sāk iet skolā jau no četriem gadiem, nevis sešiem. Līdz divpadsmit gadiem bērni nedrīkst būt vieni uz ielas vai iet uz skolu bez uzraudzības. Atšķirības ir ļoti ievērojamas saistībā ar bērnu fizisku ietekmēšanu, kas daudzās latviešu ģimenēs aizvien tiek uztverta kā norma. Šeit uz to skatās ārkārtīgi jūtīgi. Gluži vienkārša uzšaušana pa dibenu bērnam var beigties ar uzraudzības noteikšanu ģimenei vai pat bērnu izņemšanu no ģimenes.”
Neskatoties uz bargo kritiku, Lielbritānijas sociālie dienesti uzskata, ka tikai piesardzība palīdzēs bērniem un svarīgāk par to, ka bērni ir pie bioloģiskajiem vecākiem, ir tas, ka viņi ir pie pieaugušajiem, kuri viņiem veltīs laiku un nepacels roku. Vienā no lietām, kurā britu ģimeni nepatiesi apsūdzēja vardarbībā pret pašu dēlu, sociālais dienests esot atbildējis: “Mēs nekad neatvainosimies par to, ka aizsargājam bērnus. Pakļaujot izmeklēšanai 100 ģimenes, mēs atradīsim divas, kurās bērniem tiek nodarīts pāri.”
