Atis Klimovičs: Ne viss tika pateikts 16. martā 87
Pagājušā gadsimta vidū Latvijai nodarīto postu, nosaucot vēsturnieku iegūtos skaitļus par kopējiem cilvēku un materiālajiem zaudējumiem, grūti aptvert – tam vienkārši pietrūkst vietas cilvēka apziņā. Tādēļ labi, ja datus ar mēmajiem skaitļiem papildina īsti cilvēku stāsti un tie ļauj skaidrāk izjust, ar kādu pazemojumu un nežēlību nācās saskarties vairākas reizes okupētajai valstij. Tad vairs nebija starptautiski atzītās Latvijas valsts un tā neko vairs nevarēja darīt savu pilsoņu labā.
Tā, piemēram, nevarēja nosargāt savu pirmo pasaules čempionu šaušanā Kārli Kļavu, kurš šo titulu ieguva 1937. gada pasaules čempionātā Helsinkos. Bijušo Rīgas kājnieku pulka virsleitnantu padomju okupācijas vara arestēja 1941. gada 14. jūnijā un, kā liecinājis viņa biedrs virsleitnants Frīdrihs Kārkliņš, pasaules meistars šaušanā nomiris ieslodzīto transporta laikā baržā. Viņa līķis iemests Jeņisejā. Pēc citām ziņām, kā raksta Viesturs Sprūde, Kļava ticis nošauts.
Ir neiespējami iztēloties Latviju šodien, ja līdzīgi Zviedrijai, tā būtu spējusi saglabāt neatkarību. Taču skaidrs, ka tādā gadījumā nenāktos skaidroties par latviešu leģionāriem, jo tādu vienkārši nebūtu bijis. Tieši ar norādi uz Latvijas valsts neesamību, ko iznīcināja divi asiņaini režīmi – padomju un hitleriskās Vācijas –, jārunā 16. marta sakarā. Žēl, ka augstākā vara mūsu valstī, tostarp prezidents Raimonds Vējonis, atkal palaidis garām labu iespēju atgādināt par Staļina un Hitlera noziegumiem Latvijā, starp tiem arī nelikumīgo Latvijas pilsoņu mobilizāciju leģionā.
Jāpiekrīt tiem latviešu vēsturniekiem, kuru vērtējumā tieši Latvijas politiskās elites gļēvuma dēļ šo jautājumu var viegli izmantot politiskās spēlītēs. Latvijas valdības oficiālais paziņojums tieši 16. martā par Otrā pasaules kara izraisītājiem un Latvijas sagrauto valstiskumu, atgādinot par divu agresorvalstu atbildību, noteikti tiktu pamanīts. Pie viena tas atgādinātu mūsu un citu valstu iedzīvotājam, kādā ceļā liela daļa Latvijas iedzīvotāju nokļuvuši vienā (vācu) un otrā (sarkanajā) armijā.
Saprotams, vācu okupācijas varas veiktā mobilizācija leģionā nenorisinājās, lai iesauktie vīri cīnītos par neatkarīgu Latvijā. Tomēr tas nenozīmē, ka daudzi no leģionāriem uz to nebūtu cerējuši. Zināmā mērā to apstiprina ap 4000 leģionāru iesaistīšanās pretošanās kustībā pēc kara. Par šo rīcību viņi pelnījuši atzinību un ievērību. Paši sekmīgākie un drosmīgākie, kas izcēlušies partizānu karā ar padomju okupantiem, ir atbilstoši godināmi tagad. Viens piemērs – bijušais leģiona kapteinis Jānis Ozols, kura pieredze un aukstasinība ļāvusi nacionālajiem partizāniem sekmīgi izturēt Stompaku kauju pret prāviem padomju okupācijas spēkiem Latgalē 1945. gada 2. un 3. martā. Atzinība šiem cīnītājiem izsakāma augstākajā politiskajā līmenī. Nevajag bažīties, ka kāds viņus apsūdzēs par dalību svešas valsts bruņotajos spēkos. Galvenais – īpaši jāuzsver, ka šie cilvēki patiešām cīnījās par savu neatkarīgu Latvijas valsti. Tas būtu svarīgs nacionāli valstisks vēstījums.
