Ne viss ir zelts, kas klusē. Kāpēc mēs slēpjam savas idejas no citiem 0
Tautā izplatīts uzskats: ja izstāsti par savām iecerēm pirms to realizēšanās, pastāv liels risks, ka tās neizdosies. Tu jau ņēmi un izlielījies visiem, cik viss būs forši, bet piedzīvo lielu izgāšanos. Es domāju, ka daudzi no jums atklājuši šo slepeno saikni starp agru paziņošanu par savām iecerēm un drīz vien pienākušiem force majeure apstākļiem, kas pazudina plānu. Atklājuši un izdarījuši secinājumu: “Vispirms izdarīšu, un tad pastāstīšu, kas sanācis”.
Šim fenomenam ir divi iespējamie izskaidrojumi: psiholoģiskais un energoinformatīvais, skaidro psihologs Vits Ceņevs. Ja jūs zināt, ka tāda sakarība pastāv, saskaroties ar to, neizbēgami palielināsies satraukums par paredzamo neveiksmi. Piekritīsiet, ka optimistiski noskaņots un par sevi pārliecinātāks cilvēks darbojas efektīvāk nekā tas, kurš atrodas satrauktu gaidu noskaņā. Viņš sāk kaut ko darīt nepareizi, kļūdās, paškritika pieaug – un te nu ir rezultāts, cēlā iecere neizdodas. Paši to apglabājām ar savām rokām.
Vai piemērs par melno kaķi. Pārskrēja tev ceļu vissvarīgākajā brīdī, piemēram, tu devies uz ļoti nozīmīgu sarunu. Ja ļoti tici zīmēm, tad jau dodies uz sarunu ar domu, ka tā ir nolemta neveiksmei un iegūsti precīzi tādu rezultātu, kādu gaidi. Un kāpēc? Tāpēc, ka zaudēji pašpārliecinātību, biji satriekts, sarūgtināts, satraukts un noskaņojies neveiksmei un zaudējumam. Cik daudz vari sasniegt, esot šādā stāvoklī?
Un vainīgs izrādās “tas, kurš staigā, kur pašam patīk”. Patiesībā pastāv cēloņsakarība, bet ne tā, kuru to gaidi. Tas nav melns kaķis, bet tas, ka tu tam tici. Cēloņsakarība nav starp kaķi un notikumu, bet starp tavas ticības priekšmetu un notikumu. Svarīgs ne tas, ka parādījās melns kaķis, bet ka radās negatīvas domas, un tu zaudēji spēku un spēju cīnīties.
Citiem vārdiem sakot, ticējums var izklausīties šādi: ja tev radās tādas domas, tad kāpēc mēģināt kaut ko darīt šajā laikā? Pagriezies un ej prom, jo tāpat pozitīva rezultāta nebūs. Kaķis ir tikai ticams marķieris, ka tādas domas parādījušās, bet pati par sevi – nevainīga radība. Ja vēlies, vari iemācīties domāt, ka melnā kaķa parādīšanās ir zīme – šodien man veiksies īpaši labi.
Un tas ir interesanti – veiksies arī. Kāpēc? Tāpēc, ka jūties uz viļņa, spēki pieplūst, rodas azarts un pārliecinātība par sevi. Tas viss viegli un vienkārši vairumā situāciju nodrošinās tavu uzvaru.
Mēģināsim formulēt otro izskaidrojumu – energoinformatīvo. Tas ir, cilvēku mijiedarbību enerģijas struktūru līmenī. Piemērs: kāds pilsonis plāno aplaupīt kiosku un izstāsta ideju tuvākajam draugam. Un, lai gan draugs godīgi klusē kā zivs un nevienam tālāk to nestāsta, laupīšana neizdodas un laupītāju noķer. Tā nu viņš bēdājas: nevajadzēja draugam iepriekš neko stāstīt.
No parastās sociālās saziņas viedokļa viņa plāns netika izpausts. Bet no energoinformatīvās apmaiņas viedokļa tas ir gandrīz tas pats – viņš izgāja laukumā un skaļi nokliedzās, ka kiosks drīzumā tiks aplaupīts. Daudzi dzirdēja šo energoinformatīvo saucienu un viņu uzvedība, plāni un situācijas sāka mainīties, ņemot vērā “dzirdēto” ziņojumu par zādzību.
Tas nav jāsaprot tā, ka laupītāja virtuves sarunu ar draugu kāds tiešām dzirdēja un saprata. Nē, protams. Mijiedarbība notiek enerģijas līmenī un cilvēks par to pat nezina. Tikai izmaina savus plānus. Pieliek drošāku atslēgu. Policija nejauši gadās blakus. Notika energoinformatīva komunikācija, kas ir ārpus apziņas, ko jūs neredzēsiet vai nedzirdēsiet. Tas, ko sauc par “apstākļu sakritību”.
Stāstīšanai par saviem plāniem ir viens liels trūkums, un klusēšanai – viena ļoti izdevīga priekšrocība. Ja vēstīsi pasaulei par saviem potenciālajiem panākumiem, bet piedzīvosi neveiksmi, tad par to būs jāattaisnojas. Ja klusēsi un viss izdosies, varēsi palepoties, bet ja nē – nevajadzēs neko skaidrot. Ļoti izdevīgs stāvoklis. Citi tevi redzēs tikai kā veiksminieku: tik daudz sasniegts, uzvarēts, panākts, izdarīts. Visas neveiksmes un zaudējumi paliek aiz kadra, nav pamanāmi citiem.
Plāni, ieceres, projekti: noklusēt vai izstāstīt?
Tā ir teorija, es nolēmu praksē pārliecināties, kas notiks, ja tomēr stāstīšu par savām iecerēm. Apzināti un precīzi sāku pavēstīt daudziem cilvēkiem par visiem saviem plāniem un iecerēm, neņemot vērā reālo iespējamību tos realizēt. Tiklīdz man radās jauna ideja – es uzreiz stāstīju par to, aprakstīju un paskaidroju, kam tā vajadzīga, svarīga un lietderīga. Intensīvi un mērķtiecīgi aptuveni 5-6 reizes vairāk kā parasti stāstīju par saviem plāniem. Vai vēlaties uzzināt, kas no tā iznāca?
Tavu ieceru slimība un veselība
Ja tu paturi ideju pie sevis, tev ir grūti to uztvert kritiski (toties paziņām, kuri to dzird, gluži pretēji, vieglāk ir to kritizēt, nekā uzņemt ar interesi). Ilgstoša nestāstīšana par saviem plāniem un idejām liek tev izturēties pret tiem kā viegli izpildāmiem.
Pret savām idejām tu izturies neobjektīvi, pārvērtējot tās un uztverot kā pašsaprotamas. Tas viss ir labi, kamēr savā ceļā nesastopies ar pretestību. Tad spožais un brīnišķīgais plāns sāk irt pa vīlēm, sabrūk kā kāršu nams. “Es domāju, ka būs tā, bet patiesībā – re, kā sanāca.” Jo vairāk plāns lolots, jo vairāk emociju gaidīšanas laikā piedzīvotas, jo ar mazāk šķēršļiem īstenošanas ceļā pietiek, lai plāns sabruktu.
Plāns ir gandrīz kā dzīvais organisms: tam vajadzīga imunitāte. Ieceres imunitāte ir augsta izturība pret kritiskiem un skeptiskiem uzbrukumiem. Neizpaust savu plānu – tas ir kā staigāt skafandrā, lai pasargātu sevi no baktērijām. Cilvēkam, kurš stāsta par saviem plāniem un iecerēm, ir imunitātes rezerve, bet tam, kurš klusē, plāniem nav imunitātes pret jebkuru kritiku un negaidītiem traucēkļiem.
Cilvēki, kuri mūsos klausās, nav uzreiz optimistiski noskaņoti, viņi uzdod jautājumus, vēlas zināt, tieši kā mēs gatavojamies to darīt. Sev es varu teikt – “kaut kā jau izdarīšu, kādas problēmas,” – citiem ar to nepietiek, vajadzēs paskaidrot, pierādīt, pārliecināt, motivēt. Nāksies meklēt atbildes uz jautājumiem, kurus pats sev nebūtu uzdevis. Tas ir noderīgi, lai īstenotu savu plānu.
Novēroju vēl kādu interesantu rezultātu: salīdzināju tos plānus, kurus nevienam neizstāstīju ar tiem, par kuriem stāstīju daudziem. Visos gadījumos mēs runājam par plāniem, kuri tā arī netika realizēti. Bet kas ir interesanti: plāni, par kuriem klusēju, man šķita neizpildāmi, nereāli, nevērtīgi u.tml. Kopumā to vērtība pēc kāda laika kļuva nulle. Tie plāni, par kuriem es runāju, vismaz subjektīvi saglabājuši savu vērtību. Un vēlme tos īstenot joprojām ir palikusi.
Atbildība un pašdisciplīna
Klusais plāns – tev nav jāuzņemas nekāda atbildība. Klusībā izdomāji, klusītēm nesanāca, klusītēm apraki. Šī parādība ir ļoti līdzīga situācijai, kad melns kaķis šķērsoja ceļu, bet visu dienu ar tevi nekas nenotika. Kas tad? Tad mēs par to aizmirstam. Ja izstāstīji savu plānu, tad jau par saviem vārdiem jāatbild. Citiem vārdiem sakot, vārdiem jāatbilst darbiem. Ja vārdos viens, bet darbos kas cits – vari iedomāties, kāda attieksme pret tevi būs. Tāpēc runāt par savu plānu ir audzināt pašdisciplīnu un iemācīties atbildēt par saviem vārdiem.
Secinājums ir vienkāršs: ja kaut ko vēlaties, tad runājiet par to biežāk, vairāk, skaļi, lai citi cilvēki to uzklausītu (izlasītu).
Avots: psyberia.ru
