Ne viss ir tā, kā izskatās! Fotomāksliniece Anna Maskava atklāti par depresiju un mākslu 0
Daudzi depresijas pacienti, neapzinādamies savas kaites nopietnību, nemeklē ārsta palīdzību, līdz ar to slimība paliek nepamanīta un var progresēt. Ar fotomākslinieci Annu Maskavu ir citādi, viņa par to runā! Turklāt tik drosmīgi, ka šo slimību interpretējusi savā personālizstādē “Mørketid”, kas līdz 3. jūlijam skatāma Kalnciema kvartāla galerijā.
Itin bieži dzirdam kādu sakām: “Ai, man ir depresija, negribas neko darīt…”, taču šī it kā starp citu izteiktā frāze patiesībā var liecināt par nopietnu saslimšanu.
Ja nomākta pašsajūta saglabājas ilgāk par divām nedēļām, tā var būt pirmā depresijas pazīme.
Līdzīgi kā fotogrāfijā, kur svarīga ir gaisma, arī cilvēka nervu sistēmas līdzsvara un psihiskās stabilitātes ietekmētājam serotonīnam jeb tā dēvētajam laimes hormonam būtisks ir gaišums – serotonīns nervu šūnās veidojas tieši gaišā dienas laikā no aminoskābes L-triptofāna, tāpēc bieži runā par tā saucamo sezonālo depresiju rudenī un ziemā, kad serotonīna sintēzei pietrūkst saules. Taču izskanējis arī cits zinātnieku viedoklis, ka depresijas veidošanos neietekmē laika apstākļi.
Pret aizspriedumiem
Sabiedrībā par šo kaiti ir daudz aizspriedumu, ka depresija neesot slimība, bet vien vājums, ka cilvēki paši vainīgi, ka vairāk slimojot sievietes, taču tā nav, jo vīrieši, baidoties iet pie ārsta, klusi cieš un visvairāk tieši viņi izdara pašnāvību…
Starp citu, šogad veiktajā iedzīvotāju aptaujā konstatēts, ka Latvijā teju 120 000 pieaugušo varētu būt depresijas simptomi. Pētnieks Roberts Ķīlis aplēsis, ka Latvijā kopējais depresijas skarto iedzīvotāju skaits ir 8%, sievietes to pārdzīvo divreiz vairāk nekā vīrieši.
Savu artavu garīgās veselības uzlabošanai devusi Rīgas Stradiņa universitātes absolvente Anna Maskava, kuras fotogrāfijās depresija kalpo gan kā mākslas darbu katalizators, gan mākslinieciskās stratēģijas vadmotīvs. Fotogrāfiju sērija sasaucas arī ar šā gada Rīgas performances mākslas festivāla “Kontroles fenomens” tēmu, kur depresijas tematiskais loks akcentē sabiedrības normas un ekspektācijas.
Kā norādīts “Slimību profilakses un kontroles centra tematiskajā ziņojumā”, “psihisko veselību nav iespējams sasniegt, ja sabiedrībā valda aizspriedumi (stigma) pret psihisku saslimšanu – mīti, aizspriedumi pret slimajām personām, bailes no vēršanās pēc palīdzības un sabiedrības nosodījuma ir faktori, kuri nereti attur cilvēku vērsties pēc palīdzības, lai saņemtu mūsdienīgu un efektīvu ārstēšanu, vēl pirms slimība ir atstājusi vērā ņemamas sekas cilvēka spējā sociāli funkcionēt.”
Foto ar cūkas galvu
Sintezējot fotogrāfijas un performances mākslas medijus, Anna Maskava vizualizē ar depresiju sirgstoša cilvēka psihoemocionālos un fiziskos stāvokļus, piemēram, uzmācīgas domas, trauksmi, apātiju, bezmiegu, intereses zudumu u. c. “Simptomus vizualizēju ar abstrahētiem žestiem, simboliem, tie nav dokumentāli.”
Pašportreti risināti romantiski poētiskā estētikā, kur autore nevis dokumentē savu pieredzi, bet cenšas distancēties no sevis, konstruējot vispārinātus un abstrahētus tēlus. Šādas tēlveides pamatā ir vēlme absolutizēt personīgo stāstu, atstājot telpu interpretācijai, kā arī vizuāli parādīt slimības pieredzi, ko nereti ir grūti aprakstīt vai definēt vārdos. “Ikvienam vajadzīgas emocijas, taču depresija sākas tad, kad jūti – tā sāk traucēt dzīvot.
Man tā bija ap laiku, kad strādāju Norvēģijā, aiz Polārā loka. Savas pieredzes izjūtas sāku fotografēt 2016. gadā.”
Interesanti, ka Anna sava garīguma un sevis apzināšanās meklējumos pabijusi dažādās subkultūrās: hipijos, metālistos, nedaudz arī gotos…
Paužot veģetārismu, īstenojusi gotiski skarbu ideju – fotografējusi cūkas galvu. “Par kāda izlaiduma fotografēšanu algā saņēmu cūkas galvu… Toreiz bija karsta vasara, galva bija smaga, to nesa divas meitenes, kuras bija kleitās un sarkanās augstpapēžu kurpēs. Diezgan iespaidīga aina!” Anna Maskava akcentē, ka pilsētas vide viņu neiedvesmo, patīk fotografēt dabā, nereti konkrētā vietā, kas iepazīta.
Turklāt šīs vides fotografēšanai izmanto turpat esošas lietas: lapas, zarus, akmeņus, ābolus… Viss patiess, īsts!
Dažreiz ir sagatavotas skices idejas improvizācijai. “Manas fotogrāfijas ir simetriskas, statiskas, kompozīcija – centrāla, tādā veidā norādu uz izolētu, nedaudz apātisku depresijas stāvokli. Simetrija liek skatītājam arī nojaust manu domu, ka no ārpuses viss izskatās skaisti, bet cilvēka būtībā, iekšpusē – citādi. Ne viss ir tā, kā izskatās.
Uzmetot vien skatienu, nepateiksi, vai cilvēkam ir šī kaite. Ar savu fotostāstu solidarizējos ar viņiem, iedrošinu pārvarēt savu vientulības izjūtu. Aktualizējot šo tēmu, arvien biežāk sastopos ar līdzcilvēkiem, kam ir šī kaite, bet viņi klusējuši, jo baidījušies atklāt savas veselības problēmas. Tikai pēcāk uzzinām viņu likteņstāstu, piemēram, izcilais aktieris Robins Viljamss, sirgdams ar smagu depresiju, izdarīja pašnāvību… Iedrošināt, pārvarēt savas bailes, iedrošināt arī sabiedrību runāt par šo kaiti – tāda ir mana misijas apziņa.”
Uzziņa
Depresija ir nopietna un plaši izplatīta saslimšana, kas skar jūtas, domas, uzvedību un fiziskās funkcijas. Ikviens kādā dzīves posmā var justies nelaimīgs vai bēdīgs, tomēr ir svarīgi saprast atšķirību starp bēdāšanos vai ciešanu no kāda depresijas veida. Pat tad, ja ārsts jums ir diagnosticējis depresiju, neuztraucieties – pateicoties mūsdienu medicīnas attīstībai, tā ir kļuvusi par ārstējamu slimību.
Svarīgi ir laikus apzināties depresijas simptomus un doties pie ārsta, lai saņemtu palīdzību.
Depresija var rasties pēkšņi, bez brīdinājuma, tāpat to var izraisīt psiholoģiska trauma, stress un problēmas sadzīvē.
Lai arī lielāks depresijas risks ir cilvēkiem gados, tomēr šī slimība ir izplatīta arī jauniem cilvēkiem, turklāt depresija var būt ģenētiski mantota no kāda ģimenes locekļa. Vairāk depresijai ir pakļautas sievietes, tāpat slimību var izraisīt arī kāda fiziska saslimšana.
Viedoklis
Guna Supe, vēdiskā psiholoģe
“Lai gan biežāk par depresijas laiku mēdz minēt rudeni – tumšās novakares, kad ir nomākts garastāvoklis, grūti aizmigt, tomēr arī vasaras saulgriežu laiks daudziem var saasināt šo kaiti.
No pieredzes zinu, ka vairāk slimo sievietes, īpaši tās, kurām ir zema pašapziņa – nomāc vientulība, skaudība, ka citām ir ģimene, bērni, bet es viena…
Depresija var uzliesmot arī pēc svinībām, kad esi atkal savā ierastajā, ikdienišķajā un haosa pluinītajā vidē. Šī kaite jāārstē, pati nepāriet. Turklāt ar medikamentiem vien depresiju nevar izārstēt, jābūt arī motivācijai, spēcīgai gribai uzveikt slimību. Daudzi neiet pie ārsta baiļu dēļ – izjūt tādu kā trauksmi.
Speciālistam jāizvērtē, vai tā ir tikai izolēta vai jau trauksme kopā ar depresiju. Var būt dažādi. Ir cilvēki, kas spēj precīzi izstāstīt, kā jūtas. Ja sākusies depresija, visbiežāk cilvēks sūdzas par nomācošu garastāvokli, apātiju, nevēlēšanos tikties ar draugiem, koncentrēšanās spēju zudumu, miega trūkumu, apetītes trūkumu vai pieaugumu…
Ārstē ne vien ar medikamentozo terapiju, lai nervu šūnās uzturētu normālu serotonīna līmeni, bet arī ar psihoterapiju, kas palīdz izprast depresijas iemeslus – tātad jāstrādā ar savu apziņu, attieksmi pret dzīvi. Vai var palīdzēt tuvinieki? Visbiežāk – maz vai vispār ne, jo viņi mēdz žēlot… Kā strādāt ar sevi? Man bija paciente, kura redzēto zīmēja, ja viņa to dara nevis apliecināšanās, bet kaites cēloņu izpētes dēļ, tad šādai mākslas terapijai var būt panākumi depresijas uzveikšanā.”
