Kad tu parādies uz skatuves vai ekrāna, nav lielas vai mazas lomas, ir tava klātiene, kas pat nelielai lomai piešķir krāsas un izteiksmi. Bet kā tas ir: tu nospēlē izrādi Vācijā, vāciski, tad uz vienu dienu aizlido uz viesizrādēm Francijā un jau nākamajā dienā esi Rīgā un Čehova teātrī spēlē izrādi krievu valodā vai Jaunajā Rīgas teātrī latviski, – kā notiek pārslēgšanās? Katrai valodai taču ir sava struktūra, savukārt valodas struktūra ietekmē domāšanu. 34
Jā, tas ir pats grūtākais – pārslēgt domāšanu. Labi, ja pirms tam ir iespējams ierunāties – tas ir kā pianistam ievingrināt pirkstus. Tāpēc pa ceļam runāju, ar ko vien pagadās, lai muti ievingrinātu.
Kurā valodā tu domā?
Šobrīd latviski. Kad spēlēju “Līru”, krieviski. Vācijā – vāciski. Esmu iemanījies pārslēgties. Nav jau pirmā reize, kad es vācu valodā spēlēju.
Pirms tam tev bija projekti Vīnē, Cīrihē, Ķelnē.
Un arī Berlīnē ir bijuši projekti, visi vācu valodā. Vienmēr būšu pateicīgs savam vācu valodas skolotājam, nu jau nelaiķim Jānim Skujam. Es daudzus savus skolotājus ar labu vārdu pieminu, bet viņam īpašs paldies. Viņš man iemācīja cienīt šo valodu un iedresēja man gramatikas pamatus. Un tad es izmantoju katru iespēju parunāties. Tā jau tas notiek – slēpot var iemācīties slēpojot, peldēt var iemācīties, ielecot ūdenī. Valoda ir jārunā. Jāpalasa kāda grāmata, jāuzraksta kāda vēstulīte vai apsveikuma kartīte.
Vai ir gadījies, ka režisors liek tev kaut ko darīt, bet, ja tu jautā: kāpēc tā? – atbild: jo es tā redzu. Proti, kad tevi izmanto kā instrumentu.
Man gandrīz vienmēr tā ir. Tāpēc no sākuma jāmēģina uztaustīt, sajust materiālu. Ja noskaņojies ar režisoru uz vienas frekvences, sāc viņu saprast no pusvārda. Un tad atkrīt jautājums, kāpēc.
Kas, tavuprāt, ir aktieris – instruments režisora rokās vai tomēr līdzradītājs?
Ļoti dažādi. Vācu teātrī aktieri lielākoties ir instrumenti, kas pilda viņam noteiktās funkcijas. Pakaramais, kas pārnēsā kostīmus, aizpilda skatuves telpu.
Un skaisti met ēnu režisora iecerētajā gaismas kompozīcijā.
Roberta Vilsona izrādēs ir tikai tā. Un tās ir ģeniālas izrādes. Bet man nez vai būtu interesanti mest ēnu Roberta Vilsona izrādē, kaut gan viņš ir pasaulslavens režisors. Viņa teātris ir citāds nekā tas, ko es izjūtu kā savējo. Man patīk tāds, kur ir putekļi, gruži un grabažas, kā pie Alvja Hermaņa un Kristīnes Jurjānes. Tur tu esi vairāk nekā tikai instruments un funkcija. Būt par funkciju nav īsti liels radošs gandarījums. Esmu pamēģinājis. Protams, arī tur ir režisori, kas uzticas aktierim, pieņem viņu kā izrādes līdzautoru, ieklausās viedoklī, tomēr tādu nav daudz. Tur aktieris lielākoties paklausa režisora norādījumiem, un izrādes tur ir vairāk ar prātu izdomātas, ja tā var teikt. Ir aktieri, kam šķiet, ka tā vajag. Bet man vienmēr gribas būt līdzautoram. Un tad tu skaties, kurā mirklī vari kādu cilvēcīgu saturu tajā formā iepilināt. Jo forma vācu teātrī ir ļoti stingra, no formas atkāpties nedrīkst. Tāpēc izteiksme, tematika un uzstādījumi, kādi tie ir Jaunajā Rīgas teātrī, man šķiet tuvāki, saprotamāki.
