Gundars Āboliņš: Latvijā varu runāt atklāti, Vācijā gan ne 34
Spilgts un daudzšķautņains. Improvizācijas meistars un domātājs. No tiem, kas televīziju neskatās un avīzes nelasa, taču zina un saprot, kas notiek. Minhenes Kamerteātra aktieris Gundars Āboliņš. Esam satikušies, lai runātu par izvēli un atbildību, vērtībām un jēgu.
Pēdējā laikā savā feisbuka profilā esi publicējis vairākus rakstus, kas veltīti Stambulas konvencijas analīzei. Kāpēc?
Esmu publicējis argumentētus kritiskus viedokļus par šo konvenciju, jo gribu, lai tos izlasa mani draugi un varbūt arī tie, kas reizēm ielūkojas manā profilā. Lai parādītu, ka pastāv dažādi viedokļi, lai nav tā, ka cilvēks tiek apstrādāts ar vienpusēju informāciju, ar vienu “pareizo” un šobrīd politiski vēlamo viedokli. Es tajā saskatu daudzus riskus. Konvencija nav ne plānota, ne domāta, nedz virzīta uz to, lai ierobežotu vardarbību, konvencijas mērķis ir pavisam cits, un to āža kāju nevar nepamanīt. Par šo āža kāju jau arī raisās diskusijas.
Vācijā dženderisms ir kļuvis par vienu no valsts politikas vadlīnijām. Kā tu to izjūti sadzīvē un ikdienā?
Es kolēģus vērtēju pēc viņu profesionalitātes, nevis pēc seksuālās orientācijas. Galvenais – vai spējam sastrādāties. Diskusiju gadījumos es pakāpjos malā. Lai gan man ir štata aktiera statuss, tomēr esmu tur viesis, tāpēc nevaru un negribu iejaukties viņu valsts iekšējās lietās. Tā ir viņu izvēle, un tās ir viņu tiesības. Manas tiesības ir klusējot nebūt vienisprātis. Bet to, ka šai politikai, kas diezgan tālu jau aizgājusi, ir bēdīgas sekas, dzīve rāda ik uz soļa.
Tu to patiešām Vācijā redzi?
Nu bet, protams, kurš tad to neredz! To visi redz. Daļa pieņem, ka tā tam ir jābūt. Tā ir viņu dzīve, viņu zeme, viņu valsts un viņu sabiedrība. Es viņu dzīvē un darbā piedalos zināmu laiku, taču tas nenozīmē, ka man tas automātiski būtu jāakceptē savā zemē, savā ģimenē un savu cilvēku lokā. Dzīve nav rotaļa “Ādamam bij’ septiņ’ dēli, visi dara tā”.
Vai Latvijā cilvēki pamazām sāk saprast, ka valsts problēmas ir mūsu problēmas, jo šī valsts esam mēs?
Sāk saprast. Arī Vācijā un citās Eiropas valstīs ir daudz cilvēku, kas to saprot un iekšēji nav ar to vienisprātis, taču viņiem ir ļoti ierobežotas iespējas savu viedokli paust publiski, jo ir viens valdošais viedoklis, “pareizais”, un, kolīdz tu paud atšķirīgu viedokli, tu riskē tikt nolamāts par homofobu vai rasistu, vai labējo populistu. Brīva un atklāta diskusija patlaban ir ļoti apgrūtināta, daudz vairāk apgrūtināta, nekā šobrīd pie mums.
Cik ilgi tu vēl plāno tur palikt?
Līgums man ir līdz jūlija beigām. Ja būs projekti, kas turpināsies arī nākamajā sezonā, sakarā ar šiem projektiem līgums varētu tikt pagarināts. Bet tā – es aizbraucu uz trim gadiem, kā aizgāju flotē dienēt.
Tikai atšķirā no tiem, kas flotē, tu kalendārā krustiņus pie katras nodzīvotās dienas nepievelc?
Kad ir darbs, par to nav laika domāt. Un tad skaties, divi mēneši jau pagājuši, kopš neesi bijis mājās. Bet tāpat jau sazvanāmies, kāds atbrauc ciemos, un es jau arī izmantoju iespējas aizbraukt pie tuviniekiem. Man bieži vien jautā: kad tu atgriezīsies? Bet es jau nekur neesmu aizgājis. Esmu uz brīdi izgājis, lai ieelpotu svaigu gaisu. Laiku pa laikam iegriežos Latvijā, viena kāja tur, otra te. Tagad pamazām atkal sāku pārnest svaru no vienas kājas uz otru. Esmu atsācis kaut ko darīt Jaunajā Rīgas teātrī, cenšos no jauna iekļauties ansamblī. “Soņu” mēs ik pa laikam spēlējam – augustā, kad Minhenē atvaļinājums, bet šeit sākas sezona, vai kādā citā brīvākā brīdī. Ja jau esmu atbraucis uz Rīgu, kāpēc neuzspēlēt “Soņu”? Tas pārmērīgu slodzi neuzliek, jo tā izrāde mums visu laiku ir “silta”. Tāpat arī “Divpadsmit krēsli”, tagad jau atkal nospēlēju divas izrādes. Aprīļa otrajā pusē būs “Oblomovs”. Tad vēl Māra Ķimele man piedāvā lomu jaunā izrādē, kam darba nosaukums ir “Silvija”. Arī Alvim Hermanim ir dažas ieceres. Augustā vācu režisors Gecs Leinevebers iestudēs izrādi, kur man atkal būs darbs. Redzi, manos gados visvairāk spēlē vectēvus, ģenerāļus un karaļus. Lielu, nesošu lomu ir stipri mazāk. Jābūt uz to gatavam.
