“Ne visos gadījumos VDK glāba aģenta ādu.” Intervija ar Linardu Muciņu 1
“Latvijas Avīzē” viesojās VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis, advokāts, RSU pasniedzējs Linards Muciņš. Pārņemot čekas maisus 1991. gadā, Augstākās Padomes deputāts Muciņš bija starp aktīvākajiem procesa dalībniekiem un daudzkārt stāstījis par tālaika notikumiem. Šajā sarunā par sabiedrisko rezonansi un atklājumiem pēc tam, kad 20. decembrī drošības komitejas ziņotāju kartotēku publiskoja internetā.
Pagāja 27 gadi, kopš atņēmāt čekas maisus, un visu laiku pastāvēja pretestība atklāt maisu saturu. Kad kartotēka atvērta, sabiedrības interese ir, bet rezonanse nešķiet sevišķi liela.
L. Muciņš: Starp tiem, kas līdz pēdējam negribēja atklāt VDK ziņotājus, bija arī mūsu drošības struktūras. Viņu domu gājiens saprotamā kārtā neatbilda politiķu, teiksim, NA apņēmībai. Dienesti domā tā – mēs esam profesionāļi. Ja atklās aģentu vārdus, kurš ļausies savervēties mūsu vajadzībām? Te netiek ņemts vērā, ka vieni ir komunistu laiku stukači, otri būtu aģenti demokrātiskā iekārtā, un par tiem vajadzētu stāvēt un krist.
Vai slependienestu darbības pamatprincips nav – nemūžam nevienu neizdot?
Jā, un to varētu paust padomju laiku aģentūras uzturētāji LPSR Iekšlietu ministrijā vai čekā par saviem palīgiem. Tad gan jājautā – kā tas nākas, ka viņus izdeva? Man – maisos. Tad vajadzēja gulties uz ambrazūras, malt, dedzināt, ja tāds princips ir spēkā. Taču tā nav mana vai NA ētika, nav neatkarīgās Latvijas darīšana par katru cenu paturēt noslēpumā PSRS kēgēbistu savervēto vārdus. Galu galā šajā iestādē tika darītas visnepatīkamākās lietas, bija cietušie un upuri.
Maisi vaļā, cilvēki skatās, pēta, bet kartītēs sniegtā informācija ir strupa. Personvārds, numurs, savervēšanas gads, segvārds, čekista vervētāja uzvārds.
Esmu teicis, ka publiskoto datu lasītāji dalās trīs grupās. Vieni, kas cerēja tur ko atrast un to arī atrada, otri, kas cerēja atrast, bet neatrada, un trešie, kuri vēlējās neatrast, bet atrada. Gribu pasvītrot, ka citi VDK dokumenti vēl ir ceļā. Gatavojamies jauniem atklājumiem.
Publicēti pāri 4000 līdz 1991. gadam darbojošos aģentu vārdi.
Ja kāds zinātājs lēš, ka aktīvo aģentu bijis ap tūkstoti – kā to var zināt, ja visi arhīvi Maskavā? Decembrī bija zinātniska konference “Baznīca okupētā Latvijā: VDK pretinieks, upuris vai piesegorganizācija?”.
Analizējām, kā drošības komiteja apstrādāja garīdzniekus, bet, kad attaisīja maisus, stāvoklis izrādījās vēl sliktāks, nekā spriedām. Kartītes ir par visiem luterāņu arhibīskapiem, pareizticīgo un vecticībnieku baznīcu galvām un diviem katoļu kardināliem, Vaivodu un Pujatu.
Pujatam gan nav kartītes, viņš ir arhīva aģents. Tagad daudzkārt sastopamies ar aģentu izlocīšanos, viņi melo! Bet, nepārzinādami sistēmu, vāji spēj maskēties. Pujats stāstīja, ka parakstījis kādu baltu papīru. Mani tas nogurdina, nevaru bezgalīgi strīdēties pretim. Uz kartītes redzamas atzīmes.
Ja tavā lietā uzkrājās pāri 250 lapām, lietu nodeva arhīvā.
Dažam ziņotājam sastrādāti pat vairāki sējumi. Dažu “izcēla” no arhīva, ja viņš, piemēram, tika kompānijā, darbavietā, kas čeku interesēja. Tā ka, redz, cilvēks sakās, ka neko nav darījis, bet pamanījies saražot biezus sējumus! Aģentu žurnālā no 1953. gada ievesti ap 24 000 cilvēku. Laika gaitā tas gan tīrīts, atsvaidzināts, un vēl nāks gaismā kāds tūkstotis personu, arhīvā nodoto aģentu. Viņu vārdi parādīsies līdz maijam.
Kas vēl ieraudzīs dienas gaismu? Ziņojumi?
“Delta”! Elektroniskā datubāze! Ja Maskava būtu atdevusi arhīvu lietas, tur 100 cilvēkiem burties un lasīt caurām dienām. Bet mums sarūpēta elektroniskā pieeja! Uzsit “Līcītis”, un izlec ārā, kas par tevi stučījis un ko. Kā jau datu krātuvē, tur var smelt visvisādas ziņas, ko gan varēs darīt ierobežotā veidā, personīgi ierodoties arhīvā, un sensitīvie dati būs jāaizsedz. Gatavojoties konferencei, iepazinu šādu ziņojumu paraugu.
Katru mēnesi 1987.–1988. gadā materiālu intensīvi pienesuši aģenti Arnolds un Sokrats no Liepājas, atmodināts arhīva aģents Mocarts. Informācija apkopota kopsavilkumā. Ziņots, ka Mežaparka Lutera draudzē mācītājs (vārds aizkrāsots) saka nacionālistiskas runas, nāk daudz jauniešu, no tiem komplektē studentus garīgajā seminārā. Skaidrs, ka ziņots par tolaik jau cienījamos gados mācītāju Robertu Feldmani.
Čeka uzraudzīja gan draudzes, gan draudžu ganus, gan dievnamos runāto. Interesanti, ka, vervējot Dieva kalpu, viņu cenšas bīdīt aizvien augstākā amatā baznīcas hierarhijā, kamēr beigās tikpat kā visu PSRS un LPSR baznīcu vadību piepildīja ar aģentiem.
Reliģija jau bija vienīgā puslīdz atļautā uzskatu kancele pretēji padomju oficiālajai ideoloģijai, bet arī visādi skaužama, apkarojama.
Baznīca it kā atklāti atzīta, tomēr naidīga institūcija. Šādos apstākļos netrūka cienīgtēvu, kas lūdzās padomju varu, ka šņakstēja vien! Dievs, svētī Brežņevu!
Ko vēl pastāsta maisi? Nepatīkami, bet čeku pirmām kārtām interesēja nevis ieceļotāju, rūpnīcu strādnieku noskaņojums, bet kas ir prātā latviešu buržuāzisko nacionālistu pēctečiem. Šais aprindās, inteliģencē visvairāk klauvētāju.
Tas pētīts procentos. Ziņotāju skaits apmēram atbilst LPSR nacionālā sastāva proporcijai. Latviešu īpatsvars nedaudz palielināts. Arī krievus uzmana no nacionālisma baciļa, viņiem ir savas samizdata lietas, citi pārmetumi.
Taustekļi aizstiepās visur?
Kur koncentrēti, kur ne tik blīvi. Manā dzimtajā Liepājā ir lidosta, stratēģiskas nozīmes objekts. Tā nelielo kolektīvu pieskatīja trīs uzticības vīri, jo VDK baidījās, ka nesagrābj lidmašīnas un prom pāri dzelzs priekškaram. Tādi gadījumi Savienībā bija, kad kukuruzņiki, minerālmēslu kaisītāji kolhozu laukos, cēlās spārnos Rietumu virzienā. No zvejnieku kolhoza “Boļševiks” 50. gados arī zināms skaits kuģīšu muka pāri jūrai.
Jāatzīst, žurnālistikas studenti, topošie ideoloģiskās frontes cīnītāji īpaši interesēja VDK.
Prese, Televīzijas un radioraidījumu komiteja ir piesātināta, protams.
Kad mani 1986. gadā izsauca uz pārrunām čekā, biju spiests konstatēt, ka Stūra mājā par 22 gadus vecu žurnālistu zināms ļoti daudz kas! Secinu, ziņotāji strādāja čakli, nevis, kā tagad stāsta, slaistījās un fleitēja čekistiem.
Tas saistās ar cilvēka psiholoģiju. Negribas atcerēties nepatīkamo. Pieņemu, 30 gadi šo to arī dzēš atmiņā. Padomju varai bija periodi – līdz Brežņeva nāvei, pēc tam un pēc Gorbačova nākšanas pie varas. Tad atmodas laiks ar pirmajām helsinkiešu demonstrācijām. It sevišķi pēdējos gados ziņotājs acīmredzot varēja vairīties no uzdevumu pildīšanas. Necelt klausuli, kad čekisti zvanīja, neiet uz tikšanos, nedot vērtīgu informāciju.
Kaut kā varēja kratīties vaļā, bet neesmu rupors, lai par katru atšaudītos.
Protams, ka žurnālistus stipri žmiedza. Kādus nu kuram motīvus piemeklēja, piemēram, slavenam dzejniekam Liepājā esot piedāvājuši, lai parakstās par sadarbību, tad dabūs vietu avīzē. VDK interesējošā vidē bija svarīgi savākt ziņas par katru izlēcienu un tad izmantot pēc vajadzības.
Cilvēki, kas mēģina taisnoties “es jau neko”, jāsaprot, ka čeka, uzklausot “neko”, salika puzli. Klaušināmo neinformēja, kāpēc viņu izjautā par šo vai to un kurā virzienā VDK vīri velk tīklu.
Astoņdesmito gadu beigās tiesas prāvas pret citādi domājošiem tikpat kā bija beigušās, un ko tad VDK – zondēja noskaņojumu?
Par lietu ierosināšanu tika lemts kopā ar augstāko kompartijas vadību un saskaņojot ar Maskavas priekšniecību. Vēlākā periodā tiesa pret kaitīgiem elementiem tika uzskatīta par čekas darba brāķi. Jūs nogulējāt, neveicāt profilaktiskus pasākumus. PSRS pēdējos gados pareizais veikums bija – mazāk iesēdināt, vairāk novērst.
Es, Muciņa kungs, velku uz to, ka vismaz 80. gadu otrajā pusē VDK piedāvājumiem varēja atbildēt ar nē.
Skaidrs, ka varēja! Tikai jāņem vērā, VDK bija nopietna organizācija, prata šantažēt un spiest uz vājo punktu. 80. gadu nogalē sākās kooperatīvu kustība, robežas kļuva caurstaigājamākas, radās iespēja pelnīt valūtu, zaļi padzīvot. Zelta nelegāla tirdzniecība, valūtas spekulācijas bija čekas iemīļoti panti, kur zināmos apstākļos varēja pievērt acis. Ja piekriti sadarboties. Tas attiecas uz jebkādiem pārkāpumiem, kad varēja izslēgt vai neizslēgt no augstskolas, ņemt armijā vai pagaidīt.
Ne tikai pedofilija, arī homoseksuālas attiecības bija krimināli sodāmas. Kartotēkā ir vēlāk par pedofiliju tiesātie Eisaks, Tūns un neaizmirsīsim galveno tiesājamo Jurjevu. Viņam nav aģenta, bet tā saucamā – rezerve sevišķam gadījumam – kartīte. Tai ir nozīme aizsargāt savervēto, lai netiek klāt citas nodaļas, iedarbināt īstā brīdī. Aģentūrā ik pa laikam šķīrās no vecajiem, kad juta, ka cilvēks krāpās, nestrādāja, kā vajag, vai izdarīja noziegumu.
Ne visos gadījumos VDK glāba aģenta ādu.
Interesanti, ka daudzi psihoneiroloģisko dispanseru ārsti ir sarakstos. Ar mediķu slēdzieniem psihiskas saslimšanas varēja gan noraidīt, gan piešķirt.
Lai gan lielākā daļa kartītēs izgaismoto cieš klusu, ir cilvēki, kas dievojas, ka noticis pārpratums. Viņi neesot strādājuši VDK labā.
Teorētiski kļūdas iespējamas katrā sistēmā ar “cilvēka faktoru”. No otras puses, tu nevarēji neko nezināt par esamību maisos. Bija ikmēneša tikšanās ar kuratoru. Reizi gadā augstāks virsnieks nāca līdzi un pārbaudīja, vai kontakts notiek un ir to vērts. PSRS bija Vidusāzijas, Aizkaukāza republikas, nedisciplinētākas, uz pierakstījumiem tendētas, un šādas paražas varēja pārmantot arī turienes čekas.
Līdz ar to kontroles un uzraudzības sistēma bija izdomāta līdz pilnībai, lai novērstu iespējas pašiem čekistiem blēdīties.
Bet es jau neesmu Pugo, un cilvēku priekšstats par sistēmu konkrētāk sāk tikai veidoties, kad kartītes no maisiem izvilktas. Iespējams, jārada specializēta tiesa ar apmācītiem tiesnešiem, kur iet sūdzēties, kur kompetenti izskata lietas – kā tas pieklājas demokrātiskā valstī.
Kā jūs kvalificētu Padomju Savienībā radīto pilsoņu uzraudzības sistēmu, ko īstenoja VDK?
Kā totālu (visaptverošu), represīvu, piespiedu metodēm strādājošu – kā tas ir totalitārā valstī.
Skanējušas iebildes – ko ceļat ārā no maisiem mazos gariņus ziņotājus, ja viņus šantažēja, piespieda čekas virsnieki, savukārt Komunistiskā partija bija virsvadībā. Protams, partija, čeka plecu pie plecu apkaroja brīvdomību, sargāja iekārtu, katra ar saviem paņēmieniem, bet LKP vadība pār LPSR VDK bija stipri ierobežota. Pirmais un no Maskavas atsūtītais otrais sekretārs varēja runāt par čekas kārtējām lietām, kurpretim pārējie funkcionāri no nodaļu vadītājiem līdz instruktoriem paši drebēja kā apses lapas, nevis komandēja drošības iestādi.
LPSR VDK priekšsēdētājs vienmēr bija LKP CK biroja loceklis.
Nav šaubu, ka viņam jau nu ārpus šī loka nediktēja, ko darīt. Rubiks tagad iztaisās par dievgosniņu, bet aizmirsis, ko lēma par ārkārtas situācijas ieviešanu un cik tur bija iesaistīta čekas vadība. Boriss Karlovičs Pugo bija pirmais sekretārs ar čekas asti, bijušais VDK vadītājs. Ulafs Jāņsons skaidri vērtējis – bez sīkiem ziņotājiem čeka būtu bijusi bezspēcīga. Sistēmai viņi vajadzīgi.
Jā, arī VDK virsnieki, arī partijas ideoloģiskā virsvadība, bet Maskavā, ne šeit. Rīgā tā vadīšana minimāla. Polijas Nacionālās atmiņas institūtā darbojas 100 izmeklēšanas prokurori. Vai poļiem nav kur likt naudu? Polijā uzskata, ka ir lietas, ko pētīt, ir dzīvā vēsture, kam noilgums vēl nav iestājies un par ko zināšanas iespējams papildināt. Latvijā par to nav politiskas ieinteresētības.
Lielus pārsteigumus čekas maisu atvēršana neradīja. Bija cilvēki, par kuriem “apmēram zināja”, diezgan daudz kompānijās gājēji, sabiedrības dvēseles. Avīzei “Atmoda” sen kā bija pienesta 200 ziņotāju kartotēka un, šķiet, neviltota.
Sīkā straumītē ziņas par aģentiem sāka noplūst 90. gados. Silvija Radzobe uzrakstīja par rakstnieku Rūmnieku, Anna Seile par ziņotāju lībiešu vidū, daži paši publiski atzinās. Mēs runājām par čekistu klusuciešanu, bet bija pārbēgšanas gadījumi, kad čekists aizlaižas uz Rietumiem un nodod visu, ko zina.
Tā arī kartītes pārdeva “Atmodai”. Pieņemts uzskatīt, ka Augstākajā Padomē bija viens čekas virsnieks Bojārs. Bet Plotnieks arī bija čekā virsnieks, tikai ilgāku laiku prom un sevi nomaskējis. Kā vien dibināja ar čekas lietu pārņemšanu saistītas komisijas, tā iekšā bija gan virsnieki, gan liels ziņotāju skaits. LR Augstākajā Padomē bijuši 34 ar VDK saistīti deputāti, pagaidām ar mokām esam atklājuši kādus piecpadsmit.
LTF frakcijā?
Nu, arī vēsturnieks Jānis Dzintars pēc kara aktīvi darbojās čekā un profesora baltvācieša Lēbera lietā figurē kā aģents “Sirmais”. Saglabājusies vairāku sējumu bieza Lēbera lieta, kurai no 1. maija jābūt pieejamai. Tā būs interesanta, lai pieklustu “nevainīgo” zinātnieku aizstāvība. Nākotnes ielā Zinātņu akadēmijai bija sacelti institūti – visos darbojās ar spiegošanu, noslēpumu zagšanu Rietumos, tāpēc Maskava deva naudu jaunu ēku celtniecībai.
Televīzijā intervēja dakteri, jaunībā 18 gadu vecumā savervētu Lielvārdes vidusskolā. Klasei radās izdevība braukt uz Zviedriju, puisim tā vietā jāiet armijā. Vai – uzrakstīt ziņojumu, kā Stokholmā gājis…
… citiem arī gribējās uz ārzemēm, bet viņi neļāvās savervēties.
Taisnība, bet varēja just, ka, atzīstoties, pastāstot par nodarījumu, cilvēkam no sirds noveļas ļoti smags, ilgi glabāts akmens. 27 gadus – pārāk ilgi nēsāts akmens.
Gribat teikt – agrāk vajadzēja atvērt maisus? Tāds ir viens no viedokļiem. Nu – nenobalsoja Saeima. Pirms iestāšanās NATO – tikai tad, kad amerikāņi uzbļāva, no bijušajiem aģentiem iztīrīja Ārlietu ministriju, kur vairāki kadri, Dripe, Odiņa un vēl citi, darbojās vēstnieku līmenī. Tā notiek, kad NATO (lasi – ASV) visu noskaidro, uzfilmē, noliek mums priekšā uz galda, tad attopamies. Esam pārāk iecietīgi.
Brūkot PSRS, daudzi čekisti laikus ieņēma starta pozīcijas, skatījās, kur palikt.
Tam noderēja gan sakari, gan pazīšanās ar aģentiem, kuri varēja palīdzēt tikt pie vietas vai investēt čekas vai kompartijas naudu. Tad aģenti mierīgi pieļāva, ka visādi savicki, gulbji un citi kā balvu par darbu čekā sagrābj valsts mantu (nekustamo īpašumu, piemēram, Skanstes ielā, kur šodien braši remontējas). Čekisti jau bija izglītoti un vienīgie, kam Padomju Savienībā mācīja psiholoģiju. Pietiekami sagatavoti pārmaiņu laikam, kas sekoja.
