Juris Karlsons: Ne visās ģimenēs audzina lojālus pilsoņus 26
Valsts prezidenta ekspertu grupas priekšlikums ir nepieņemams, jo ir pretrunā ar katra indivīda tiesībām brīvi izvēlēties saikni ar mītnes zemi.
Atjaunojot Latvijas Republikas neatkarību, mēs, ar Latvijas Tautas frontes atbalstu ievēlētie Augstākās padomes deputāti, neskatoties uz katra atšķirīgo profesiju, izglītību, dzīves un darba pieredzi, bijām vienoti savā pārliecībā, ka turpmāk Latvijas valsts būs demokrātiska, tiesiska un vienlīdz taisnīga pret visiem saviem iedzīvotājiem neatkarīgi no to etniskās izcelsmes un pilsoniskās piederības.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viens no grūtākajiem un diskutablākajiem uzdevumiem Latvijā un ārvalstīs bija pilsonības institūta tiesiskais regulējums. Latvija bija piedzīvojusi ilgstošu okupācijas periodu, kad totalitārā okupācijas vara mēģināja izskaust Latvijas tautas vēsturisko atmiņu par savu valsti. Tas joprojām daļēji ietekmē sabiedrības attieksmi pret Latvijas valsti.
Pēdējie grozījumi Pilsonības likumā paredz, ka kopš 2013. gada tiek atvieglota kārtība pilsonības iegūšanai nepilsoņu bērniem, īpaši attiecībā uz jaundzimušajiem bērniem, kurus ar viena vecāka piekrišanu tagad var reģistrēt kā Latvijas pilsoņus viņu dzimšanas reģistrācijas brīdī. Šo grozījumu iespaidā jau pirmajā gadā pēc to ieviešanas būtiski palielinājusies bērnu reģistrācija Latvijas pilsonībai. Proti, no 1999. gada līdz 2011. gada jūlijam tikai 5% nepilsoņu bērnu tika reģistrēti Latvijas pilsonībai. Pateicoties likuma grozījumiem, šī statistika 2014. gada janvārī pieauga līdz 88%, tātad deviņi no desmit nepilsoņu bērniem tiek reģistrēti kā Latvijas pilsoņi viņu dzimšanas reģistrācijas brīdī.
Tāpēc no tiesiskā viedokļa nepieņemams mums šķiet Valsts prezidenta izveidotās Sabiedrības saliedētības politikas ekspertu grupas ziņojums, ka jaundzimušajiem Latvijas nepilsoņu bērniem ir automātiski jāpiešķir Latvijas pilsonība, izņemot gadījumus, kad vecāki no tās atsakās.
Mūsuprāt, tas būtu pretrunā ar katra indivīda tiesībām brīvi izvēlēties un deklarēt savu un savu nepilngadīgo bērnu pilsonisko saikni ar mītnes zemi vai jebkuru citu valsti, uz kādu tam būtu tiesības saskaņā ar tās likumiem. Līdzīgi deviņdesmitajos gados obligātā kārtā bez individuālas gribas izpausmes par Krievijas un Ukrainas pilsoņiem tika reģistrēti tur pastāvīgi dzīvojošie latvieši un Latvijas pilsoņi, padarot neiespējamu viņu brīvu ceļošanu uz pašu vai vecāku dzimteni un nesamērīgi apgrūtinot repatriāciju.
Jāatzīst, ka ne visās ģimenēs bērnus audzina kā lojālus pilsoņus Latvijas valstij. Par to liecina simtiem skolēnu un skolotāju klātbūtne Latvijas atkārtotas okupācijas svinību pasākumos 9. maijā. Arī bilingvālisms, segregācijas saglabāšana Latvijas izglītības sistēmā, atsakoties no 2004. gadā paredzētās pārejas uz mācībām tikai valsts valodā, palīdz uzturēt daļā bijušo PSRS pilsoņu ilūziju par Krievijas impērijas atjaunošanas iespējamību. Referendumā par krievu valodu kā otro valsts valodu nobalsoja 273 247 pilsoņi, ko latviešu tauta uztvēra kā bīstamu apdraudējumu savai identitātei.
Uzskatām, ka pašreizējā politiskajā situācijā nevajadzētu “atvērt” Pilsonības likumu, jo pēdējie tajā izdarītie grozījumi, konsultējoties ar sabiedrību, tika izstrādāti vairāku gadu garumā un atbilst demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām un darbības pamatprincipiem.
