“Ne vienmēr esam gatavi ķerties pie iekšējās pasaules – reizēm ir vieglāk sākt ar savām zeķēm!’ Saruna ar Danu Gulbi 4
Aija Kaukule, “Nedēļa Kabatā”, AS “Latvijas Mediji”
No 8. septembra trešdienās kanālā “TV3” un televīzijā “Go3” pirmizrādi piedzīvos jauns pašmāju kārtošanas raidījums “Dana ar kasti”, kurā blogere, Montesori skolotāja un grāmatas “Sakārto māju, sakārto prātu” autore Dana Gulbe astoņu raidījumu ciklā dosies pie dažādām ģimenēm, lai palīdzētu ieviest kārtību viņu mājvietās. “Brīdī, kad tiekam galā ar apkārtējo vidi, ar priekšmetiem, tas ir pirmais solis, lai ietu dziļāk sevī,” sarunā saka Dana.
Dana, daudzviet esat pieteikta kā “organizēšanas konsultante” vai “Dana ar kasti”. Kas slēpjas aiz šiem neparastajiem vārdu savienojumiem?
Protams, Dana Gulbe nav tas pats, kas “Dana ar kasti” (smejas), šī “kaste” gan ir daļa no manas dzīves. Sevi piesaku kā organizēšanas konsultanti, lektori, grāmatu autori – visi šie apzīmējumi tiešām ir par mani. Es ticu moto – “Sakārto māju, sakārto prātu”, un ir dažādi ceļi un veidi, kā pie tā var nonākt.
Pati savā pieredzē esmu izgājusi cauri tam, cik tieši videi ir milzīga nozīme tajā, kā mēs jūtamies, kā tiekam galā ar savām emocijām. Sapratu, ka tas ir kaut kas, par ko es labprāt stāstītu arī citiem cilvēkiem.
Cik ilgi ar kartību, organizēšanu saistītās lietas jau ir tavā dienas kārtībā?
No vienas puses, tas manī ir bijis, kopš sevi atceros. Jau kā mazai meitenei man vienmēr ir paticis kārtot – salikt, sagrupēt, sistematizēt. Taču nevis pārspīlēti pedantiskā līmenī, kad ir prasība, lai viss būtu pārlieku tīrs vai “nolaizīts”, bet man patīk redzēt vides struktūru, kā lietas sakārtojas savā starpā. Kā nodarbošanos es to atklāju dekrēta laikā, kad manam bērnam bija nedaudz vairāk par gadu.
Tāpat kā daudzas jaunās māmiņas pēkšņi attapos, ka esmu mājās 24/7, un pamanīju lietas, kuras mani kaitina, lietas, kuras neizmantoju. Lielākoties manas sekotājas sociālajos tīklos, manas klientes un grāmatas lasītājas ir sievietes ar maziem bērniem, jo ir ļoti grūti saprast mājas kārtības nozīmi, ja tu esi ikdienas skrējienā ārpus mājām – no rīta paēd brokastis, izej ārā un tikai vakarā pārnāc –, tad patiešām nav svarīgi, kas notiek skapī vai atvilktnēs.
Ja mājās esi no rīta līdz vakaram, tu šīs lietas pamani, tās var sākt traucēt. Pati savās mājās paskatījos, kas notiek, ja es par šīm lietām uzņemos atbildību, kontroli par šīm lietām, visu sagrupēju, saorganizēju. Redzēju, cik ļoti man tas palīdz iegūt lielāku mieru, pat lielāku brīvības un paškontroles sajūtu.
Ticu, ka mēs bieži vien cenšamies kontrolēt to, kas nav kontrolējams, proti, citus cilvēkus, dzīvi kā tādu, bet nekontrolējam to, ko tiešām varam, – savus priekšmetus. Gribu cilvēkiem iedot sajūtu un pārliecību, ka esam saimnieki savās mājās un mums nav jādzīvo zem priekšmetu un mantu sloga jeb mantu pakļautībā.
Citādi reizēm to vien darām, kā aprūpējam savas lietas. Kāpēc gan lai mēs savā dzīvē neizvēlētos lietas, ko mēs tiešām gribam, ar kurām tiešām spējam tikt galā? Tajā brīdī, kad tiekam galā ar apkārtējo vidi, ar priekšmetiem, tas ir pirmais solis, lai ietu dziļāk sevī. Lai paskatītos, kas notiek ar mani, ar manām emocijām, sajūtām, sapņiem.
Pārfrāzējot “dziesma nav tikai par krekliem” jeb kārtošana nav tikai par mantām.
Tieši tā. Tas viss saiet skaisti kopā. Esmu pabeigusi gan koučinga mācības, gan neirolingvistiskās programmēšanas mācības, strādāju ar cilvēkiem arī prāta kārtošanas līmenī – lasu lekcijas arī par baiļu pārvarēšanu, par motivāciju un emociju savaldīšanu, tāpat par laiku sev un vajadzīgo atpūtu. Tas viss iet ļoti kopā.
Redzu, ka ne vienmēr esam uzreiz gatavi ķerties pie smagās artilērijas jeb pie savas iekšējās pasaules – reizēm ir vieglāk sākt ar savām zeķēm, ar savām krūzēm vai savu garšvielu plauktiņu. Turklāt, šādi sistematizējot, trenējas spēja to pašu darīt arī ar savu iekšējo pasauli. Ir apbrīnojami, kādai transformācijai cilvēks var iziet cauri, sākot ar vienkāršu kārtošanu, kas neko nemaksā. Tā vienkārši prasa tavu apzinātu uzvedību un nedaudz laika – izmaiņas, ko var izdarīt, ir tiešām lielas. Mani tas iedvesmo, tāpēc es par to rakstu un stāstu, un nu veidoju raidījumu.
Pavasarī iznāca arī tava grāmata “Sakārto māju, sakārto prātu!”. Pastāsti, lūdzu, par grāmatas ideju!
Godīgi sakot, ideja par grāmatu citu cilvēku galvā radās agrāk nekā manā. Tā drīzāk bija manu atbalstītāju, klientu un sekotāju lūgums un pieprasījums, ka būtu forši, ja visu, ko es daru sociālajos tīklos, varētu redzēt arī grāmatā. Man pašai ir īpašas attiecības ar grāmatām, es daudz lasu – redzu, ka grāmata ir kaut kas ļoti taustāms, kurā varu ļoti koncentrēti salikt iekšā visu, ko esmu pēdējos gados stāstījusi instagramā, feisbukā vai lekcijās.
Man liekas, rezultāts ir skaists, baudāms, ceru, arī noderīgs. Ticu, ka mums ir dažādi veidi, kā uztveram informāciju – vienam vajag redzēt, citam – dzirdēt, vēl citam – paņemt rokā, piemēram, grāmatu. Ir labi, ja caur dažādiem kanāliem nodod to pašu vēstījumu, un katrs to var saņemt caur to kanālu, kas viņam ir tuvākais un piemērotākais.
Pandēmijas laikā kārtība mājās kļuvusi par svarīgu lietu.
Iepriekš teicu, ka lielākā daļa manu klientu un sekotāju ir māmiņas ar maziem bērniem, bet pandēmijas laikā daudzi no mums kļuva par tādiem vecākiem ar bērniem, jo pēkšņi visi bijām mājās. Mums pēkšņi bija iespēja un vajadzība ieskatīties, kas tad īsti šajās mājās notiek un kā mēs tur jūtamies – kas mums tur patīk vai kas ļoti traucē.
Tas mani ļoti iedvesmo, ka kārtošana daudzu cilvēku pieredzē ir izrādījies veids, kā iemīlēt savas mājas. Reizēm dusmojamies, mums liekas, ka visa vaina ir tajā, ka kvadrātmetru ir par maz, istabu par maz vai skapis nav īstais, bet beigās izrādās, ka, gudri sakārtojot, mājai nav nekādas vainas un mums tā tīri labi patīk.
Kā maza bērna mamma noteikti zini, ka kārtība mājās vecākiem var kļūt par neiespējamo misiju.
Kārtošana jebkurā gadījumā, neraugoties uz to, vai tev nav bērnu, ir viens vai vairāki bērni, vienmēr tiek sākta ar savām lietām. Līdz ar to ģimenes stāvoklim, vismaz sākumā, pat nav izšķirošas nozīmes. Kārtošanu vienmēr iesaku sākt ar to, kas pieder tev pašam. Cilvēk, kurš lasi šo interviju, skatīsies raidījumu sēriju vai lasīsi grāmatu – paskaties, padomā, kas pieder tikai tev! Piemēram, sievietēm – apavi, rotaslietas, kosmētika, hobija priekšmeti vai skolas, augstskolas pieraksti.
Ir apbrīnojami, kā šādi mainās attieksme pret nekārtību, ko rada bērni vai varbūt dzīvesbiedrs. Ja tu sāc ar sevi, tu iegūsti lielāku mieru, saproti, kā grupēt, organizēt lietas. apbrīnojami bieži bērni un vīrs vai dzīvesbiedrs “pavelkas” līdzi. Ja kārto ar prieku un aizrautību un priecājies par rezultātu, nevis vienkārši esi nosvīdis un sadusmojies uz visu pasauli, tas ir ārkārtīgi pievilcīgi un iedvesmo citus. Arī tad, ja tā nenotiek, tas pašam iedod lielāku mieru un spēju pieņemt to, ka mums katram var būt atšķirīga izpratne par kārtību.
Arī nekārtība ir kārtība, radoša nekārtība – ko iesākt ar nekārtību?
Es vienmēr uzsveru, ka mums gribas domāt par kārtību kā par vizuālu jēdzienu. Par to, kā lietas izskatās. Taču patiesībā es aicinu uz kārtību skatīties vairāk no sajūtu un kontroles līmeņa. Ja cilvēks jūtas labi tajā vidē, kur viņš ir, ja viņš spēj orientēties, ja nekas netraucē un nekas nekrīt uz nerviem un viņš patiešām labi jūtas, tad es nekad neklauvēšu pie tāda cilvēka durvīm un neteikšu – klausies, tev te vajag sakārtot.
Tas ir ārkārtīgi individuāli. Tiesa, vairumā gadījumu vizuālā nekārtība tomēr ietekmē arī mūsu sajūtas. Ja spējam to sev atzīt, varam sākt to kaut kādā veidā risināt. Tomēr primāri stāsts par kārtību ir stāsts par kontroles izjūtu un par apzināšanos, kas man pieder un ko es gribu paturēt, ne tik daudz par to, kā tas izskatās vizuāli.
Tomēr instrukcijas raidījuma vai grāmatas veidā, kā tad būtu uzturama kārtība, kādam var šķist gana nepierasta lieta.
Kā jau teicu, pie durvīm nevienam neklauvēju un ar savām idejām neuzbāžos (smejas). Ja tu savās mājās godīgi vari pateikt – es jūtos tiešām labi, mani nekas netraucē un viss ir tā, kā es vēlos, tad viss ir brīnišķīgi – dzīvo, izmanto savu kārtības vai nekārtības sistēmu. Mums katram ir tiesības dzīvot tā, kā vēlamies. Bet es arī zinu, ka bieži mums mājās kaut kas līdz galam nepatīk. Mēs dzīvojam laikā, kurā mantu ir ārkārtīgi daudz. Daudzas no šīm lietām netiek izmantotas, tiek pirktas impulsu, atlaižu iespaidā, bet beigās nav ne jausmas, kā ar to visu tikt galā. Ilgtspējīgs risinājums nav gada beigās nest milzīgus maisus uz atkritumiem un to pašu nākamajā gadā nopirkt no jauna.
Latviešiem ir sava kārtības īpatnējā izjūta?
Cik ļoti man patīk likt priekšmetus pa kastītēm, tik ļoti man nepatīk likt kastītēs cilvēkus. Es teiktu drīzāk – nē. Nav īpašas sieviešu, vīriešu, latviešu un tamlīdzīgas lietas. Mēs katrs esam unikāls cilvēks ar savu bērnības pieredzi, sajūtām, emocijām. Protams, ir līdzības starp mums kaut vai vēsturisku notikumu dēļ – iespējams, mēs kaut ko vairāk mēdzam krāt, bet te jau sākas cilvēku likšana kasītēs, ko es labprāt nedaru.
Kas notiek tavā brīvajā laikā ārpus kārtošanas un komunicēšanas par un ap to?
Man ļoti, ļoti patīk joga – ceru, ka nākamā pusgada laikā pievērsīšos tai vēl intensīvāk. Man ļoti patīk garas pastaigas, sarunas ar draugiem, tāpat arī garšīgs ēdiens, restorāni un teātris. Daudz lasu grāmatas, man patīk arī sēņot un staigāt gar jūru. Daba ir tā vieta, kur varu vislabāk atslēgties no telefona. Sociālie tīkli ir brīnišķīgs kanāls, kā sasniegt daudzus cilvēkus, bet mana vislabākā atpūta ir viss, kur nav iesaistīts telefons, lai gan mans darbiņš un dzīve it kā grozās ap to.
–––
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Balts. Ticība. Rīcība.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez paskatīšanās debesīs.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Uzdrošināšanās vispār sevi pieteikt nišā, kādas Latvijā pirms tam nebija.
Labākā izklaide?
Jebkas ar izslēgtu telefonu.
