Ne valsts, ne investors negrib ieguldīt naudu tik ačgārni pārvaldītā uzņēmumā 0
Palikusi čaula: ēku korpusi un krāsnis. Un rēķinu kaudze, ar ko kurināt… Kas novilcis “Liepājas metalurgu” dibenā? Vērojot notikumu secīgumu, rodas priekšstats, ka vissmagākais gals “Metalurgam” ir biksēs.
Kad pagājušā gada nogalē Eiropas metalurģijas uzņēmumi sauca pēc pārnacionālo institūciju palīdzības, “LA” apvaicājās “Metalurgam”, kā klājas? “Nekādu problēmu, pie mums mierīgi pa vecam,” tas attrauca. Kaut gan Valsts kase jau pērn bija pamanījusi novirzes no biznesa plāna. Janvārī “Metalurgs” atteicās maksāt par elektrību. Tūdaļ pēc tam radās uzņēmuma “glābšanas plāns” – prasību saraksts valdībai. Pašiem īpašniekiem neieguldot neko. Radās sajūta, ka īpašnieki un valde uzskata sevi par valsts uzņēmuma darbiniekiem, kuriem apsīkuši ienākumi, un tagad gaida, lai valdība naudas plūsmu atjaunotu.
Tieši tas, ka pat pēc modernizācijas “Metalurgs” saimniekoja pa vecam, vilka to arvien zemāk. Obligātais iepirkuma komponents, ko “Metalurgs” piesauca par galveno vaininieci maksātnespējā, aizņem tikai pāris procentu no uzņēmuma izmaksām. Kā pagājušajā nedēļā skaidroja ekonomikas ministrs Pavļuts, “70% no izmaksām uzņēmumā veido tieši lūžņu iepirkšana, kas notiek necaurskatāmā formā, caur ofšoriem, pārmaksājot par tiem”.
Pietiek uzzināt, ka “Metalurgs” iepērk Kazahstānas lūžņus par lielāku cenu, nekā tepat Latvijā savāktos eksportē “Tolmet”, lai rastos šaubas par uzņēmuma efektivitāti. Visu metālu ieved, pēc tam to eksportē, turklāt lētāko no metalurģijas produktiem…
Uzņēmuma grūtības nav objektīvas, bet subjektīvas, uzskata Pav- ļuts. Pret subjektiem – uzņēmuma īpašniekiem Sergeju Zaharjinu un Iļju Segalu, kā arī no teikšanas atstumto Kirovu Lipmanu – personīgi vērstas divas no piecām Kreditoru kluba prasībām – ieguldīt 25 miljonus latu savas naudas un mainīt vadību. Tas vienlaikus ir tests Zaharjina iepriekš paziņotajam, ka viņš gatavs uz visu, lai glābtu uzņēmumu. Piektdien izrādījās, ka nav gatavs gan. Viņš vēlas, lai viņu glābj. Tikai trešais lielākais akcionārs Kirovs Lipmans ir gatavs iesaistīties, ja vien… nomainīs vadību. Faktiski Kreditoru kluba nostāja sakrīt ar Lipmana sen skandēto: “Nomainiet vadību, un es uzņēmumu uzlikšu uz kājām.”
Dombrovskis nav Tečere un tēraudlietuvi neslēgs, tas pat nav viņa varā. Tāpēc valdības prasības “Metalurgs” varētu arī nepildīt. Pat tad, ja uzņēmums stāv auksts, valdība tik un tā būs spiesta šomēnes ukraiņu bankai nomaksāt garantēto kredītu 4,3 miljonu latu apmērā. Turpretim gaidītais investors noteikti gribēs būt drošs, ka viņa ieguldītā nauda nākamajā dienā netiks sadedzināta krāsnī vai aizskaitīta uz ofšoriem par dārgākiem metāllūžņiem.
Supervaronis Dzelzs vīrs britu tērauda tirdzniecības kompānijas “Stemcor” lielākā īpašnieka Ralfa Openheimera izskatā piektdien pieteicās aiz ausīm izvilkt “Metalurgu”, ja vien ne administratīvi smagais dibens.
Tas, ka “Stemcor” uzreiz pievienojās Kreditoru klubam, nozīmē, ka “Metalurgam” neizbēgami būs jāmaina valde un vadība (paldies par darbu, inteliģentais pensionār Terentjeva kungs!) un jāmaina uzņēmuma pārvaldība, jāsamazina administratīvās izmaksas, strādājošo skaits – vismaz divreiz, jāatbrīvojas no daudzajiem starpniekiem metāla pirkšanas un pārdošanas ķēdēs, bet Zaharjina kungam būtu jāatsakās no vairākuma akcijām un personīgajiem miessargiem par uzņēmuma naudu.
Tikai tad “Metalurgs” varētu atgūt dzīvotspēju.
