Ne uzreiz uz krūtīm! Kā sieviete saņem jaundzimušo, ja viņai neviens netraucē 0
Dūla visām savām klientēm, kas gaida bērniņu, uzdod jautājumu: “Kā jūs iedomājieties dzimšanas brīdi?” Atbildes ir dažādas, taču ir skaidri un nepārprotami sadzirdama cerība, ka ārsti un vecmātes palīdzēs bērniņam nākt pasaulē un noliks uz māmiņas krūtīm pirmajam skaļajam kliedzienam. “Ar maniem pirmajiem diviem bērniem tā arī notika, viņi man tika pasniegti. Taču trešajās dzemdībās viss notika citādi,” atceras Mērija Estere.
Izrādās, dažas vecmātes izvēlas citus veidus, kā atvieglot dzimšanas brīdi, raksta Midwiferytoday.com. Viņas dara mazāk un vairāk atstāj iespēju māmiņām. Valeriāna Paska – Masbaka, vecmāte ar veiksmīgu mājdzemdību praksi Ņujorkā, ir viena no tādām. Tā vietā, lai uzliktu jaundzimušo mazuli uz krūtīm, viņa ļāva mazajam piedzimt un atstāja to turpat, ļaujot māmiņai mazo izpētīt.
Valeriāna ir sportiska sešdesmitgadniece, kas aizraujas ar jāšanu, sevi dēvē par traku dārznieci un audzina mazdēlu.
Mērija Estere atceras: “Kad biju stāvoklī, rakstīju par vienkāršu praksi, kā palīdzēt bērnam piedzimt. Man šķita, ka tas palēnina dzimšanas brīdi, veido sava veida pauzi, es redzēju, kā sievietes aiztur elpu no dzemdību darba un tad pievērš uzmanību savam bērnam, kas atpūšas zem vai virs viņas, vēlas pieskarties, izpētīt un paņemt.
Kad mana meita piedzima, man bija prieks ar viņu tikties. Es dzemdēju gultā uz visām četrām. Valeriāna novietoja mazo starp maniem ceļgaliem, es notupos uz papēžiem, juzdamās neizsakāmi atvieglota un izjutu vilkmi pēc sava bērna. Es pieskāros viņas mazajām spēcīgajām rociņām, paņēmu viņas mitros, sarkanīgos matiņus,
es vēroju pirmo ieelpu, noglāstīju vēderiņu un beidzot, kad jutu, ka tiešām esmu ieraudzījusi, es viņu pacēlu – tā bija īsta eiforija.
Es biju to redzējusi kā dūla, bet man nebija ne jausmas, ka šis brīdis ir tik spēcīgs.”
Valeriānai jau desmitgadēm praktizē medicīnā. Viņa 15 gadus bija medmāsa Ņujorkas slimnīcā, kad kļuva arvien lielāks epidurālo anestēziju skaits. Viņa bija aktīva agrīnajos, aizrautīgajos dabisko dzemdību kustības gados, līdz beidzot pameta medmāsas darbu, lai kļūtu par vecmāti. Pēc piecu gadu apmācībām par mājdzemdību vecmāti un vecmātes prasmju pārņemšanas no savas vecmāmiņas, vecmāmiņu vecmātes, – Valeriāna atgriezās skolā. Viņa arī atgriezās Ņujorkas hospitālī uz trijiem gadiem kā sertificēta māsa – vecmāte, pēc tam, pirms 17 gadiem, atvēra savu mājdzemdību praksi.
Valeriāna piedalījās nodarbībās kopā ar vecmāti no Kolorado Kārenu Streindžu, kas apceļo ASV ar kursiem par jaundzimušo atdzīvināšanu un pārejas fizioloģiju, fokusējoties uz zīdaiņa dzimšanas pieredzi.
Kārena stāstījusi par dzemdībām no skatu punkta, kad sievietei tajā brīdī klāt nav neviena, kas pateiktu, ko darīt.
Valeriānu ieinteresējis Streindžas teiktais par “dabisku dzimšanas kārtību”. Tā sastāv no vairākām fāzēm, kuras ir novērojamas tad, ja dzimšana notiek netraucēti: māte un bērns ir saistīti grūtniecības laikā, dzimšanas brīdī viņi piedzīvo atšķirtību, tai seko mātes, zīdainim atrodoties starp mātes kājām vai pie tām, māte atgūstas un izpēta savu mazuli, kurš arī iesaistās šajā nozīmīgajā brīdī, un, visbeidzot, notiek attiecību sakārtošana, kad māte paņem bērnu rokās un ļauj tam atrast krūti.
Streindža arī rādījusi filmu “Dzimšana slīpā pozā”, un Valeriāna šo 1979. gada klasiku skatījusies neskaitāmas reizes. “Cik daudz gan es skatījos, kā šīs brazīļu sievietes dzemdē? Es skatījos vēlreiz un vēlreiz, un tad pēkšņi ieraudzīju, ka bērni dzimst tur, kur viņi dzimst. Viņi noslīdēja zem mātes, un neviens neteica, ko darīt,” atceras Valeriāna.
Filmā skatāmas vairākas sievietes, kas dzemdē tupus. Kad mazulis ieradies pasaulē, speciālists to novieto uz spilventiņiem.
Katra sieviete savā īpašajā veidā pārslēdz uzmanību no dzemdību darba uz bērnu, kas atrodas zem viņas. Tā pieskaras, aplūko un tad lēnām paņem mazo rokās.
“Es redzēju, ka tas ir sievietes lēmums, kurā brīdī pieskarties savam bērnam, sazināties ar viņu un paņemt rokās.
Man patika, kā tas sasaucas ar dzemdībām, ar sievietes un viņas bērna saiknes nostiprināšanu pēc piedzimšanas. Es to uzreiz sapratu,” stāsta Valeriāna.
Viņa zināja, ka arī vēlas tā darīt. Kā mājdzemdību vecmāte viņa vienmēr cenšas padarīt iejaukšanos minimālu. “Mēs esam sieviešu autonomijas čempioni. Tas bija viens papildu solis, ko līdz tam nebiju darījusi.
Pēkšņi vairs negribēju bērnu novietot uz krūtīm, kā biju ieradusi darīt.
Tās bija lielas izmaiņas.”
Viņa atgādina, ka vecmāte vai ārsts dzemdībās blakus ir ne tādēļ, lai notiekošo kontrolētu – viņš ir drošībai, nevis kontrolei. Un sieviete pati var pieņemt lēmumu, kā viņa savu bērniņu paņem.
Valeriāna stāsta, kādā veidā viņa parasti “ķer” jaundzimušos. Ja sieviete dzemdē tupus, tad viņa lēnām noliek bērnu uz paliktņiem zem mātes. Ja sieviete dzemdzē četrāpus, Valeriāna viegli pavirza bērnu uz priekšu, lai tad, kad māte atsēstos uz papēžiem, viņa viegli ieraudzītu savu mazuli. Ja sieviete dzemdē krēslā vai pussēdus, viņa novieto mazo starp mātes kājām, un tad, kad māte apsēžas (reizēm ar kāda cita palīdzību), viņa var aplūkot savu bērnu. Ja bērna dzimst sievietei, kas guļ uz sāniem, Valeriāna virza mazo nedaudz uz priekšu vēdera virzienā un novieto to uz gultas. Šajā pozā māte bieži vien atbalstās uz elkoņa, lai apskatītu jaundzimušo. Ja dzemdības notiek ūdenī, tad Valeriāna (vai māte) uzceļ mazuli līdz ūdens virsmai un ieliek mātes viegli izstieptās rokās, lai dzemdētāja atrastos ar seju pret bērnu.
Pēc semināra ar Kārenu Streindžu, Valeriāna pirmajās 10-15 dzemdībās šo praksi izmēģināja bez iepriekšējas izskaidrošanas sievietēm. Vecmāte vienkārši gribēja redzēt, kas notiks. “Es neko iepriekš neteicu, tikai vēroju un pēc tam pārrunāju notikošo ar māmiņām.”
Ja tas bija otrais vai trešais bērns, sievietēm šī pieredze atvēra acis.
Bet tās, kuras dzemdēja pirmo reizi, neko citu īsti nezināja. Taču viņām patika būt aci pret aci ar saviem mazuļiem, viņām patika acu kontakts un pieskārieni. “Ievēroju, kā sievietes kopā ar vīriem skatās uz jaundzimušajiem. Viņiem tas ļoti patika. Viņiem patika iespēja paņemt bērnu rokās un pateikt – sveiks!”
Viņa turpina: “Ideja par to, ka bērns uzreiz dodas pie mātes, ir emocionāla reakcija uz to, ka mazais varētu tikt atņemts (kā tas bija agrāk, kad mazos aiznesa prom). Mums ir tiesības uz saviem mazuļiem. Nevienam nav tiesību manu bērnu atņemt. Šāda prakse bija prakse bija vajadzīga kādu laiku, kad mazos pārstāja nest prom, bet varbūt tagad varam spert vienu soli tālāk.”
Tā kā ir ierasts, ka vecmāte bērnu ieliek mātei tieši rokās, Valeriāna tagad diskutē ar savām klientēm par dzimšanas brīdi. Viņa atgādina topošajai māmiņai un tētim, ka brīdī, kad bērns ir klāt, abi var rīkoties, kā viņiem pašiem šķiet labāk. Vecmāte var nolikt bērnu mātei uz krūtīm vai arī nolikt mazo tur, kur viņš ir dzimis, un tad vecāki paši var viņu paņemt.
Lielākoties vecmāte redz, ka vecāki dažas minūtes mazo vēro, pieskaras un runā ar mazuli, un tikai pēc tam paņem rokās.
Valeriāna arī piebilst, ka dažas sievietes pajautā, vai bērnu var paņemt. “Es vienmēr atgādinu sievietēm, ka viņām nav jālūdz atļauja nevienam,” tā vecmāte.
Valeriāna topošajiem vecākiem stāsta par ieguvumiem, kad bērniņš kādu brīdi atrodas zemāk (ne uzreiz uz krūtīm). Viņa bieži vien novēro t.s. moro refleksu, kas, kā viņa tic, palīdz paplašināt jaundzimušā plaušas pirmajai svarīgajai ieelpai.
Tāpat ir svarīga arī placentas transfūzija, kas vieglāk notiek, ja bērns pirmajos mirkļos ir zemāk. Dzimšanas brīdī aptuveni trešā daļa mazuļa asiņu vēl joprojām cirkulē placentā, tādēļ pirmajās minūtēs pēc dzimšanas asinis, kas plūst uz mazo, ir pilnas ar dzelzi, skābekli un cilmes šūnām. Tādējādi tā var palielināt dzelzs līmeni bērna asinīs, savukārt tas ir svarīgi tālākajai motorai un kognitīvajai attīstībai. Tāpat bērnu stiprina cilmes šūnas, kā arī transfūzija ļauj viegli placentai iznākt no sievietes un nodrošina paralēlu skābekļa avotu pirmajās dzīvības minūtēs.
