Ne tikai Sēlijā dzīvo spītnieki. Saruna ar Juri Pūci 3
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs JURIS PŪCE sniedz interviju “Latvijas Avīzei” administratīvi teritoriālās reformas (ATR) starpfinišā. Divos mēnešos visā valstī 30 pieturvietās, skaidrojot un konsultējoties par pārmaiņu politiku, Pūce ticies ar pašvaldību deputātiem. Šonedēļ ministrs devies otrajā aplī – vispirms uz Api, nākamnedēļ uz Jaunpili un tā tālāk, lai par reformu informētu tautu.
Ministr, kāds ir kopiespaids no tikšanās reizēm pirmajā aplī, kad izbraucāt valsti.
J. Pūce: Tikšanās apjoms bija tiešām liels. Mūsu nolūks bija ieraudzīt pašvaldību varas nesēju attieksmi un ierosmes attiecībā uz reformu. Šajās sarunās bija neizbēgama emociju komponente, vienā daļā – saasinātas reakcijas, bet dominējošais tomēr bija pragmatiskais noskaņojums, kā varētu darīt labāk, atbilstošāk vietējo iedzīvotāju vajadzībām. Ierosinājumus esam apkopojuši un vērtējam.
Esmu solījis, ka reforma būs datos un pētījumos balstīta, un no šīs prizmas ir diezgan viegli vērtēt, jo ierosmes salīdzinām ar mūsu rīcībā esošiem un no pašvaldībām saņemtiem datiem.
Ja redzam, ka tie ir argumentēti, esam gatavi mūsu pozīciju precizēt.
Vai nenācās sastapties ar ZZS pretdarbību, zobu griešanu pret reformu, veco stagnātu iekrampēšanos krēslos, kā iepriekš runāja?
Neesmu apzīmējis pašvaldībās ievēlētos par veciem stagnātiem. Objektīvi uztraukumi ir vairākus gadu desmitus pašvaldībā aktīviem cilvēkiem, un ir zināmas bažas, kāda būs viņu nākotne. Bet esmu centies uzsvērt, ka reformu veidojam kopā. Tās ir nepieciešamas pārmaiņas, un pārsvarā tam nav nolieguma no vietējo deputātu puses. Jautājums ir par efektīvāko ceļu problēmu pārvarēšanai, un to atrast ir arī vietvaru atbildība.
Pašvaldības deputāts nav tikai vietējo iedzīvotāju priekšstāvis, bet arī valsts amatpersona. Pamatuzdevums ir kā visām valsts amatpersonām – rūpēties par valsts attīstību. Jā, mums mēdz atšķirties pozīcijas, bet tā ir ikvienā pārmaiņu procesā. Nav iespējams panākt visu piekrišanu visam. Tāpēc es neteiktu, ka notiek stagnātu pretošanās. Uzskatu, pašvaldības un deputāti ātri adaptēsies jaunajā situācijā.
Kādas kļūdas tika pieļautas no pasākuma organizētāju puses? Piemēram, vai bija labi vēl pirms reformas apspriešanas sākt ikšķilniekus baidīt ar ģenerālprokuroru?
Mūsu komunikācija ar Ikšķiles pašvaldību par aptauju norisi nav tieši saistīta ar administratīvi teritoriālo reformu. Baidīt vai nebaidīt deputātus?
Valsts amatpersonas pienākums ir norādīt, kad pašvaldības pārkāpj likumu, no ministrijas puses šos pārkāpumus saskatījām.
Ikšķiles dome izmantoja tiesības vērsties Satversmes tiesā, lai lēmumu pārskatītu. Redzēsim, kāds būs tiesas spriedums.
Esat sācis tikšanās otru apli. Kā tas atšķirsies no pirmā noskrietā?
Tiekoties ar iedzīvotājiem, primārais uzdevums ir atbildēt uz jautājumiem, kādi cilvēkiem rodas. To jau darām, izmantojot ministrijas zvanu centru un e–saraksti. Taču cilvēkiem dota iespēja tikties un uzklausīt klātienē, jautāt VARAM pārstāvjiem un man personīgi.
Iedzīvotāju pirmais jautājums – kas man būs no tā, ja novadu iekļaus lielākā veidojumā?
Zvanu centra dati liecina, ka vairākums atbalsta reformu. Tas nav autoritatīvs pētījums, jo zvanītāju nav bijis tūkstošiem. Bet jautāts tiek konkrēti, piemēram, kā tiks nodrošināts, lai es tiktu pie sociālās palīdzības vietā, kur dzīvoju? Leģitīms pilsoņa jautājums, uz ko valstij jāspēj atbildēt, ka būs sociālie dienesti, kas gādās par pieejamu palīdzību. Pašvaldību funkcijas pēc reformas nemainīsies, tās būs jānodrošina tāpat kā iepriekš.
Cilvēki neuztver reformu tik utilitāri – kas personiski man būs labāk? Latvijas sabiedrība, iepriekšējās pieredzes vadīta, biežāk uztraucas, vai kaut ko procesā nezaudēs. Es personīgi uzskatu, ka pēc reformas būs labāk, būs ieguvumi. Galvenais, ka pašvaldības kļūs stiprākas, ar vairāk ekonomiskā spēka, ar pieaugušām spējām nodrošināt pakalpojumus.
Saskaņā ar nesen publiskotu Latvijas Bankas pētījumu – ja nemainām neko, liela daļa Latvijas pašvaldību būs spiestas iztikt ar esošo funkciju uzturēšanu, neradot jaunas iespējas. Iezīmēsies pakāpeniska attīstība uz leju, kam īsā laikā, desmit gadu periodā, redzēsim negatīvas sekas. Tāpēc viens no reformas pamatuzdevumiem ir apturēt lejupejošo spirāli, lai pašvaldības arī pēc desmit gadiem spētu nodrošināt iedzīvotājus ar pakalpojumiem labākā kvalitātē.
It kā novadu būtu par daudz, taču, no otras puses, neviens negrib palikt par nomali. Cilvēkiem patīk, ka var satikt savu deputātu uz ielas, un viņi vēlas paši lemt par ierobežotā naudas mazumiņa izlietošanu.
Protams, varai esot tuvāk cilvēkiem, varbūtība, ka pareizāk izlems iedzīvotāju vajadzības, pieaug. Tā nav garantēta, atkarīga no daudziem faktoriem, bet – pieaug. Taču to jāsver otrā svaru kausā – ar efektivitāti. Sajūta, ka paši lemjam, kur ieguldīt naudu, ir loģiska, bet, ja naudas ir maz, tad attīstības iespējas ierobežotas.
Ja naudas ir vairāk, apvienojot līdzekļus, efektivitāte palielinās. Iespējams, īstenot lielākas aktivitātes un projektus. Šis ir sabalansējams jautājums.
Vienlaikus ar reformu ministrijas uzdevums ir izstrādāt jaunu pašvaldību likumu. Vecajam likumam jau ir 25 gadi, tas ir salipināts, dažviet piemērojams vienreizējiem risinājumiem. Jauno rakstot, jādomā, kā turpmāk iesaistīt vietējās kopienas savas teritorijas pārvaldībā. Nav obligāti, ka vari satikt deputātu uz ielas, bet šo principu gan jāievieš.
Uz sapulci Dobelē ieradās arī Auces deputāts Gints Kaminskis, kurš uzdeva jautājumu, lietojot metaforu – vai no tā, ka apvienos divus mazdārziņus, izaugs lielāki kartupeļi? Atbilde bija – ka reforma to negarantē, bet to gan panāk, ka vairs nevajag divus šķūnīšus, kur glabāt lāpstas un citu dārzkopja inventāru, teritoriju var apsaimniekot ar vienu ķerru, ne divām, un ražas glabāšanai nevajag divus apcirkņus. Galu galā var nojaukt žogu un vēl dzīvžogu, kādus, latviešiem raksturīgi, nereti novelk divu mazdārziņu starpā, lai viens neredz, kas otra dārzā aug, tādējādi iegūstot papildplatību tupeņu audzēšanai. Ka pēc reformas tērēsim mazāk resursu administratīviem izdevumiem, patiesībā šaubu nav.
Aivars Lembergs izteicies, ka pilsētas iedzīvotāji nesapratīs viensētas vajadzības novadā. Tas ir svarīgs jautājums – par lauku deputātu pārstāvību municipālajā pārvaldē.
Esmu samērā skeptisks par šiem argumentiem. Ventspils novadā ir Piltene, un kā Piltenē dzīvojošie izprot Usmas iedzīvotāju vajadzības? Turpat blakus – kā kuldīdznieki saprot lauku teritorijā dzīvojošos? Šis jautājums ir viltus manevrs, veidojot sašķeltības sajūtu, it kā pilsētnieki balsos par vienām prioritātēm, laucinieki par citām.
Laucinieki nemaz netiks ievēlēti domē!
Latvijā eksistē daudzas pašvaldības, kur pilsētai pievienoti lauku pagasti. Nekur nav izveidojusies situācija, ka būtu ievēlēti tikai vieni vai otri, tas ir grūti iedomājams scenārijs. Kā nodrošināt lauku pārstāvniecību pašvaldības varā – ir būtiski, bet demokrātiskā sistēma to stimulē pati par sevi, jo vēlēšanās startējošās partijas ieinteresētas iegūt balsis no visas teritorijas.
Papildu faktors, ko piedāvājam – mazliet palielināt deputātu skaitu teritoriālajā vienībā.
Tas ir iespējams, jo pēc reformas kopumā paredzēts samazinājums par 900 deputātu vietām.
Kad tikāties ar prezidentu, Levita kungs ieteica padomāt, lai pašvaldību vēlēšanās tiktu pielaistas ne tikai politiskās partijas, bet arī vēlētāju apvienības. Prezidentam varbūt ir tālejošāki nolūki, lai arī Saeimas vēlēšanās likvidētu partiju monopolu.
Pēc Saeimas vēlēšanām EDSO pārstāvji atzina, ka Latvijā vēlētājiem ir nodrošinātas tiesības pilnvērtīgi piedalīties vēlēšanās. Un – tas nebija pārmetums, bet ierosinājums – ja Latvija grib uzlabot sistēmu, jāpadomā, vai neļaut vēlēšanās piedalīties arī vēlēšanu apvienībām un individuāliem kandidātiem. Lietuvā tāda iespēja ir un nekādu negatīvu ietekmi tas nav atstājis. Mūsu valstī vēlmi dot politiskiem spēkiem iespējas virzīt sarakstus radīja apstāklis, ka partijas bija vājas, tāpēc likās, ka to nostiprināšana ir būtiska demokrātijas funkcionēšanai. Pats uzskatu, ka vēlēšanu apvienību kandidēšanu pašvaldību vēlēšanās vērts apsvērt, un mēs sagatavosim priekšlikumu, ko apspriest Saeimā.
Viens no reformas mērķiem ir saglabāt pakalpojumu pieejamību un esošo apjomu…
Pamatā reforma ir par ekonomiski spēcīgākām, efektīvākām pašvaldībām, kas spēj garantēt, ka iedzīvotājiem sniegtie pakalpojumi ir pieejamāki un kļūst kvalitatīvāki.
Paldies, ka paskaidrojāt, bet vai var runāt par labākiem, pieejamākiem pakalpojumiem, ja Ministru prezidents Kariņš izteicies, ka slimnīcu provincē varbūt ir par daudz? Ja nevirzās uz priekšu jautājums par atbalstu preses izplatīšanai lauku abonentiem? Turklāt valsts iestāžu filiāles arī pamet mazpilsētas. Vēl pieskaitiet klāt, ka mazajos veikalos viss ir dārgāks nekā pilsētu lielveikalos, un tad nav jābrīnās, ka dzīve tiek koncentrēta Rīgā, kamēr pārējā valsts daļā notiek depopulācija.
Var uzzīmēt apokalipses cienīgas ainas, kā tiek darīts viss, lai laukus atbrīvotu no iedzīvotājiem, bet tas neatbilst patiesībai.
Pirmkārt, par preses piegādi. Koalīcijā bijušas divas diskusijas, abas beigušās ar secinājumu, ka jāturpina līdzšinējā piegāžu finansēšanas sistēma. Neredzu nevienu partiju ne valdībā, ne Latvijā, kura uzskatītu šo lietu par nesvarīgu, un tai atbalsts būs.
Otrs – par premjera rosinājumu pārskatīt slimnīcu tīklu. Pēc mūsu frakcijas sarunām ar Kariņa kungu ir skaidrs, ka viņš nedomā, ka jāver ciet kāda veselības aprūpes iestāde. Ir jāapzinās, kādu katrā vietā sniedzam medicīnisko pakalpojumu grozu. Nav obligāti, ka slimnīcas ir vienādas kā ūdens piles. Tās var atšķirties, kāds ir personāls, kādi ārsti un kādas darbības tie spēj veikt, kādi ieguldījumi ir katras vietas medicīniskajā nodrošinājumā. Slimnīcas iespējams specializēt, un tā ir veselības ministres pozīcija, ka vairākumā gadījumu reģionālās slimnīcas var turpināt darbu. Nākotnē var tikt pārskatīts piedāvājuma apjoms.
Attiecībā uz valsts iestāžu reģionālajām filiālēm ir moments, ko līdz galam nenovērtē ne valstī, ne pašvaldībās. Iedzīvotāju apmeklējums filiālēs samazinās straujāk nekā iedzīvotāju skaits. Tas saistās ar ieguldījumiem e-pakalpojumu attīstībā. Kādreiz VID reģionālo iestādi apmeklēja milzīgs skaits grāmatvežu ar iesniedzamām atskaitēm, bet nu jau pāris gadu pārskatus uzņēmumi iesniedz caur EDS, nemērojot ceļu uz VID kantori. Ja tur neviens neiet, turēt iestādi ar nenoslogotiem darbiniekiem ir diezgan muļķīgi. Latvijā sarucis iedzīvotāju skaits un tuvākos gados turpinās sarukt, līdz ar to jāpārlūko arī publiskajā sektorā, valsts un pašvaldībās nodarbināto skaits.
Sāksim ar Saeimu?
Jā, ar Saeimas administrāciju, valsts pārvaldi, ministrijām, kur reformu plāns paredz ierēdņu samazinājumu par 6%. Nule tika ziņots, ka sasniegts 4,1% saīsinājuma, un rudenī Valsts kanceleja piedāvās atjauninātu plānu, bet esmu pārliecināts, ka process šai virzienā tiks turpināts. Neizbēgami, tas būs jādara arī pašvaldībās.
Pēdējos desmit gados pašvaldībās nodarbināto skaits ir stabili stāvējis uz vietas, kamēr tur dzīvojošo skaits ir krities.
Teicāt, ka uz ministriju zvanot daudzi reformas atbalstītāji, bet kā tas sakrīt ar novados izdarītām aptaujām, kurās nospiedošs vairākums ir pret jebkādām pārmaiņām – protams, konkrētajā novadā?
Aptaujas neorganizē katrā novadā, un ir pašvaldības, kurās aptaujātie devuši dažādas atbildes, kam būtu jāpievienojas, kādas pārmaiņas vajadzīgas. Vairākumā gan iedzīvotāji izteikušies par teritoriju saglabāšanu, kādas tās ir, vecajās robežās. Es aptauju rezultātus uztveru kā savu darba uzdevumu. Ka man ir nepieciešams vairāk skaidrot, kāpēc tiek gatavots lēmums par pārmaiņām. Kāpēc esam pārliecināti par reformas nepieciešamību, balstoties uz datiem un zinātnieku atzinumiem. Arī citādi domājošiem jācenšas izstāstīt, nevis aizvērt acis uz viņu pastāvēšanu – tādēļ rīkojam šīs informējošās aktivitātes, lai iedzīvotājiem skaidrotu un atbildētu.
Kāda tālāk būs reformas pieņemšanas gaita?
Pēc nedēļas sūtīsim saskaņošanai konceptuālo ziņojumu, kurā būs ietverti izvērtējumi pašvaldību ieteikumiem.
Ar pārzīmētu karti?
Ar precizētu administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli. Arī likumprojektu laidīsim saskaņošanai, un ir doma, ka oktobrī dokumentu pakete nonāk valdībā, pēc tam Saeimā. Cerams, Saeima pateiks noslēdzošo vārdu un pieņems likumu līdz nākamā gada jūnijam, kad paliek gads līdz nākamajām municipālajām vēlēšanām.
Ar tik mēreniem priekšlikumiem kā 59 novadu, kuri nekvalificējas pēc likumā noteiktajiem kritērijiem, pārveidošana, pievienošana citiem, atpakaļceļš nav iespējams?
Tie jau ir 60 novadi, kuri neatbilst likumam par pašvaldībām, un ar reformas piedāvājumu, domāju, esam atrisinājuši, ko ar tiem darīt. Ir citi novadi, kuri pašreizējo kārtību vēl izpilda, bet kas būs uz priekšu? Ik gadu 1–2 novadi nāk klāt likumam neatbilstošo kategorijā, un tāpēc esam sagatavojuši ilglaicīgāku piedāvājumu, kā pārvaldīt Latvijas teritoriju gana stabilā veidā.
Vai iespējami “izņēmuma gadījumi” pierobežā, kādi esot nepieciešami deputāta Dombravas uzskatā vai kā pausts Baltinavas novada vēstulē ministrijai?
Man šķiet tieši pretēji. Izaicinājumi mūsu austrumu pierobežā ir ļoti lieli, tāpat kā riski, ko depopulācija atstāj uz valsts drošību. Tā ir valsts atbildība domāt, kā rīkoties robežjoslā. Maldīgi iedomāties, ka mazākas, ekonomiski nepastāvīgas pašvaldības bez iespējas piesaistīt finanšu resursus projektiem stiprinās drošības situāciju.
It īpaši uz robežas nepieciešamas stiprākas teritorijas ar spēcīgāku pašvaldību, kas spēj vadīt riskus.
Bet ir zinātnieki, kuri nākuši klajā ar alternatīvu reformas redzējumu, proti, ka jāveido apriņķi, otrā līmeņa pašvaldības.
Pirmkārt, tas nav alternatīvs piedāvājums, bet runā par citu būtisku aspektu – kādā veidā organizēt tā saukto otro vai reģionālās pašvaldības līmeni. Un tas ir svarīgs darbs, par ko runā Miglava, Šķiņķa, Pūķa kungi. Tas ir VARAM uzdevums saskaņā ar valdības deklarāciju – izvērtēt otrā līmeņa nepieciešamību, veidu, kā to labāk ieviest, un pie tā ministrijā šobrīd strādājam. Varu atklāt, ka piedāvājums veidot teritoriālās pārvaldes otro līmeni būs. Bet tas nepavisam nenoņem nepieciešamību organizēt efektīvāku pirmo pārvaldes līmeni! Līdz ar to paldies pētniekiem par idejām, mēs domājam līdzīgi. Ministrijas izstrādātajā projektā izmantosim viņu atziņas.
Pašvaldību cilvēki teic, ka, īstenojot reformas modeli, Latvija būs Eiropas valsts ar teritoriāli lielākajām pašvaldībām…
Pirmajā trijniekā būsim. Cik lielai jābūt pašvaldībai pēc iedzīvotāju daudzuma, teritorijas izmēra, nav nekādu objektīvu kritēriju. Valstīs ar 1–2 līmeņu pašvaldībām parasti ir lielāks pašvaldībai uzlikto funkciju kopums. Jo vairāk funkciju, jo lielākas pārvaldāmās teritorijas. Valstīs ar 4–5 pašvaldības līmeņiem, piemēram, Francijā, Vācijā, parasti pirmā līmeņa vienībām ir ļoti maz funkciju, un tad ir relatīvi mazas teritorijas ar maz iedzīvotājiem. Latvijas likumos un MK noteikumos definētas 111 pašvaldībām nodotās funkcijas. Esam absolūti līderi šai ziņā, tāpēc šīm vienībām jābūt attiecīgi lielākām ar pietiekamiem resursiem, lai spētu funkcijas pildīt. Latvijā ir relatīvi decentralizēts varas modelis, kurā daudz kas atdots pašvaldībam.
Parunāsim konkrēti par “neapmierināto” iespējām pārveidot VARAM zīmēto karti. Liepājas mērs Vilnītis saka – liepājnieki grib dzīvot paši savā saimniecībā, bet apkārtējie novadi – veidot jaunu, Lejaskurzemes novadu. Liepājas stratēģija un mērķi neesot tik piezemēti kā lauku apvidiem.
Tādu rosinājumu no Liepājas saņēmām, un notikušajā sapulcē astoņi vēsturiskā Liepājas rajona novadi šķietami bija tuvu tam, lai apvienotos kopējā pašvaldībā. Varu pateikt sākotnējo sajūtu. Jautājums nav, vai Liepāja viena pati izpildītu pašvaldības funkcijas un vai pilsētai ir vai nav attīstības vektors. Nav šaubu – ir.
Jautājums, vai potenciālajam Lejaskurzemes novadam ir gana resursu attīstībai un pietiekama enerģija bez Liepājas pilsētas? Atbilde jāmeklē datos, kurus vēl vērtējam.
Ventspilnieks Lembergs pauž – laikam jau daļu centru pozīciju – kāpēc jāņem uz pilsētas kupra pievienojamo novadu parādus?
Situācijas valstī ir dažādas. Tiekoties Ventspilī, Lembergam jau diezgan skaļi atbildēju – pašvaldības ir parādā, jo ņēmušas kredītu, lai attīstītu infrastruktūru. Pēc apvienošanās tā vairs nebūs jāattīsta.
Kādas izredzes suitiem dzīvot atsevišķi? Alsunga, ziniet, tomēr ķoniņu zeme, kuras pārstāvji pameta tikšanos ar jums, nosaucot ministra uzstāšanos par formālu.
Demaršs pašvaldības vadītājas un dažu deputātu izpildījumā man nav līdz galam skaidrs. Viņi piecēlās un izgāja ārā, kad biju sācis atbildēt uz Alsungas novada vadītājas jautājumiem. Domāju, Alsungas iedzīvotāji ir pelnījuši, ka atbildes sagaida un dzird. Alsungas situācija ir tāda, ka pat kultūrvēsturiskajā teritorijā, kur ietilptu gan Jūrkalne, gan Gudenieki, novads sanāk pārāk mazs, iedzīvotāju skaits nepietiekams. Uzskatu, ka mūsu piedāvājums, kur Alsunga ir daļa no jaunā, lielā Kuldīgas novada, ir ieguvums suitu identitātei.
Man grūti iedomāties citu Latvijas pašvaldību, kas vēl vairāk respektētu vietējās kultūrvēsturiskās reālijas un tās attīstītu, kā to dara Kuldīgas novads.
Politisks jautājums par Ilūkstes novadu. Tas, būdams piederīgs Sēlijai un Zemgalei, nevēlas tikt pievienots Daugavpilij. Tur pie varas ir “Saskaņa”, un ilūkstieši, kuru lielākā daļa ir latvieši, saka – negribam zem tiem krieviem. Sēļi ir spītīga tauta…
Sāksim ar to, vai ir kāda Latvijas daļa, kura nav apzīmējama kā ļoti spītīga? Diskusijas sākotnējā fāzē izskanēja priekšlikums par Sēlijas novadu, bet – kur būtu novada centrs? Lielākā Sēlijas pilsēta ir Jēkabpils. Problēma ir, ka Sēlijas novadu iedzīvotāju un deputātu aptaujas šimbrīžam pielēmušas ļoti dažādus rezultātus, un Ilūkste palikusi ar savu redzējumu. Atbildot uz Ilūkstes stāsta politisko traktējumu, ne es kā ministrs, ne ministrija nevar pieņemt lēmumu, kā kritēriju ņemot kādas tautības vairāk vai mazāk apdzīvotas teritorijas, jo visur dominē Latvijas pilsoņi, Latvijas tauta vārda plašākā nozīmē.
Ilūkstieši vēlas saglabāt nacionālo identitāti!
Bet ar to viņi ir daļa no pilsoņu kopuma, kam pienākas pašvaldības pakalpojumi un kuru pieejamību jānodrošina efektīvākajā veidā. Gribu kliedēt bažas, jo ne Daugavpilī, ne Daugavpils un Ilūkstes novados pašvaldību vēlēšanās nekad nav bijusi “Saskaņas” dominance, kaut šajās apdzīvotajās vietās dzīvo visai ievērojams skaits nelatviešu. Tomēr arī šis ir vērtējams jautājums, pašlaik skatām problēmu. Jautājums līdzīgs Liepājas gadījumam. Daugavpils ir ar pietiekamu finanšu bāzi, lai attīstītos patstāvīgi, bet kā tas iespējams lauku novados? Vai relatīvi mazai Ilūkstei pietiktu jauda teritorijas attīstībai? Sēlija ir reti apdzīvota Latvijas daļa ar augstu mežainību, kur iedzīvotāju skaits ir nepietiekams pilnvērtīgai funkciju īstenošanai.
Esat minējis, ka lielākās cerības uz kartes pārzīmēšanu ir Pierīgas novadiem. Kāda nākotne ir tiem, kāda Ikšķilei, kurš arī, viņuprāt, esot pašpietiekams novads?
Es nelietoju terminu “pašpietiekams novads”. Tāpēc, ka finanšu pašpietiekamību novadiem veido pašreizējais pašvaldību finansēšanas modelis. Tā bāze ir, saņemot iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumus pēc dzīvesvietas. Ja būtu modelis par nodokļa iekasēšanu pēc darbavietas, vairākums no pašpietiekamajiem Pierīgas novadiem vienā mirklī zaudētu savu pašpietiekamību.
Taču mums šāda modeļa nav.
Šā modeļa izmaiņas arī ir valdības deklarācijā ierakstīts uzdevums, un Finanšu ministrija pie tā strādā.
Esmu pārliecināts, ka darbavietas elements kaut kādā mērā nodokļu iekasēšanā parādīsies.
Tādus apstākļus rūpīgi jāvērtē, un arī Pierīgas pašvaldībās nepieciešama reforma. Visu valsts teritoriju veidojam pēc līdzīga principa, ka ekonomiskā dzīve ir ap attīstības centru, kas ir lielāka vai mazāka pilsēta. Nav šaubu, ka Pierīgai šāds centrs ir Rīga. Būtu jāizšķiras, vai veidot lielu pašvaldību ap Rīgu, kas būtu neproporcionāli liela pašvaldība, gandrīz vai puse Latvijas, vai veidot Pierīgā jaunus attīstības centrus. Kāda bija mūsu sākotnējā pozīcija zīmētajā kartē – tā balstījās uz pieņēmumiem, kas varētu būt attīstības centri Pierīgā, tāpēc te ir iespēja lielākām diskusijām un, iespējams, kādām korekcijām kartē.
Teorētiski Ikšķile arī varētu būt šāds centrs, bet problēma ir, ka Ikšķile ar Ogri ir pārmēru saaugušas pilsētas. Ja Ogre ir būtiski lielāka pilsēta, tai jānodrošina attīstības un izaugsmes teritorijas, bet pašlaik Ogre gandrīz no visam pusēm aplenkta ar Ikšķiles zemēm. Esam pētījuši, ka publisko pakalpojumu lietošanas paradumi ikšķilniekiem joprojām ir cieši saistīti ar Ogres pilsētu, un ir loģika veidot vienotu novadu. Ir citi varianti, kurus vērtējam, bet apkārtējās teritorijas Salaspils vai Ropaži nerāda aktīvu tuvināšanos Ikšķilei.
Atliek jautājums par piecu partiju koalīcijas spēju vienoties par administratīvi teritoriālo reformu. Vai nebūs tā, ka Saeimā parādīsies aizvien vairāk lūdzēju par “mazo novadiņu”, kuru nedrīkst pievienot citam, vai atradīsiet kopīgu redzējumu?
Koalīcijā nav lielas viedokļu atšķirības. Labā ziņa ir, ka jau pirmajā koalīcijas darba nedēļā izveidojām attīstības komiteju administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai. Cieši sadarbojamies, tiekamies, katru soli, ko esam spēruši, esam pārrunājuši partneru starpā, katrā jautājumā esam tiekušies sasniegt vienprātību. Tā darīsim arī turpmāk, un tāpēc esmu drošs, ka viedokļu šķelšanās nenotiks.
Tātad 2021. gada pašvaldību vēlēšanas jau notiks jaunā kārtībā?
Jā, tās notiks jaunās teritorijās, saskaņā ar Saeimā pieņemto lēmumu.
