Diāna Jance: Ne tikai plūkāt margrietiņu ziedlapiņas 0
Par melniem kaķiem un zirnekļiem rītos un vakaros un to savītajiem tīkliem šoreiz labāk neprātosim. Saliktenis “māņticība” ir jēdziens, kas cēlies no vārda “māņi” un “ticība” – tā ir ticība, kas aizved sāņus, maldu ceļos, neļaujot domāt par būtisko.
Socioloģiskās aptaujas vēsta, ka Latvijā dzīvojot viena no māņticīgākajām tautām Eiropā. Šķiet, ka laiku gaitā šobrīd piekoptā māņticība ir sajaukta ar dainās vēstīto viedo dzīvesziņu.
Kautrīga ģimnāziste rauj margrietiņas ziedlapiņas vienu pakaļ otrai – viņš mani mīl vai nemīl? Reizēm rodas sajūta, ka visa tauta paļaujas uz ziedlapiņu skaitu, jo mēs taču sevi dēvējam (un to uzsveram arī citiem) par vislielākajiem puķu draugiem pasaulē! Mīl mūs vai nemīl, cik ļoti mīl un kas mūs īsti mīl? Vai Latvijas valsts 1918. gadā vispār būtu dzimusi, ja dibinātāji vispirms būtu centušies noskaidrot, vai šādu valsti patiešām kāds mīlēs?
“Mella ēna pār ceļu pārskrēja, slikts cilvēks nāk… balta ēna pārskrēja – labs cilvēks nāk.” Tā rakstīts klasiķu darbos…
Ass, griezīgs nazis, pamests uz maizes dēlīša, pavērsts ar asmeni uz augšu – tas nesot strīdus. Vai vēl lielāki strīdi ir iespējami kā tagad, sīkpartijām un sīkdomātājiem raujoties pie varas? Varbūt klusībā katram partiju ideologam ir paslēpts ne tikai savs un kaimiņa skelets skapī, bet arī slepus nolikts duncis ar griezīgu asmeni?
Veikalu un restorānu letes nav iedomājamas bez apakštasītes, kur naudiņu uzlikt. “Naudu dodot citam rokā, savu laimi atdosi,” – šis teiciens ir iesakņojies mūsu apziņā tik dziļi, ka vienā no brīdinājumiem ārzemniekiem izlasīju: nauda ir obligāti jāliek trauciņā, citādi varot radīt kasieres pavisam neadekvātas dusmas. Droši vien tikai retais zina, ka tā vis nav tūkstošgadīga baltu gudrība, bet pārņemta no kādas austrumu tautas. Mūsdienās tikai izraisām izbrīnu mūsu viesu un draugu vidū, kuri gandrīz visā pasaulē ir raduši naudu dot rokā un turklāt skatīties acīs, jo tas nozīmē uzticēšanās pilnu darījumu.
Mēs, balti, pasauli joprojām uztveram caur dabu – esam saglabājuši kādu īpašu saikni ar sauli un debesīm, jūru un mežiem. Bet kā tas gadījies, ka mēs, sena un inteliģenta Eiropas tauta, vēl joprojām esam gatavi uzticēties kādām prātam neaptveramām, taču ikdienišķām un reizē dīvainām zīmēm? Mūs nesaprot pat kaimiņi igauņi, kuri dzimšanas dienās priecīgi dāvina divas rozes un brīnās, ko tie latvieši tā greizi uz to skatās. Tiesa, šo tradīciju laikam esam pārņēmuši no vāciešiem.
Varbūt latviešu māņticība mūsdienās uzplaukusi tāpēc, ka brīžam vēstures likteņgrieži tik maz bijuši atkarīgi no pašu rīcības? Varbūt tumšā vienaldzība pārņemta no austrumnieku padevības liktenim? Vai tiešām mūsu tautas vadoņi vienmēr ik rītu uzmanījuši, ar kuru kāju kāps ārā no gultas?
Neraugoties uz šī rudens saulainajām dienām, šogad virs Eiropas debesīm pacēlušies melni mākoņi. Daži no latviešiem, droši vien neaptverdami apdraudējuma mērogu, klāsta, ka protot rīkoties ar ieročiem. Citi – sīkdomātāji un savlabuma meklētāji – gribētu redzēt ap sevi varen plašu zemi… Ir ticētāji, kuri zīmes saskata pat brango baraviku plantācijās, jo arī 1939. gadā baravikas esot saaugušas pārāk daudz. Atkal reiz pienācis laiks, kad nākotne ir atkarīga no mūsu saprāta un gribas patiesi rīkoties – ne tikai plūkāt margrietiņu ziedlapiņas. Līdz šim varam būt pateicīgi tautas prāta balsij, kas paudusi savu spēku un izturību gan pēdējo divdesmit piecu gadu garumā, gan visus reizēm neiespējami grūtos vēstures līkločus pirms tam. Un, protams, varam būt pateicīgi arī Latvijas liktenim, kas droši vien ir zvaigznēs ierakstīts… Taču, ja paši nerīkosimies, prāta vadīti, tik tiešām nebūs līdzēts ar spļāvienu pār kreiso plecu.
“Savlabuma meklētāji / varbūt skuma, varbūt skums, / Eiropa vai Eirāzija, / cita ceļa nebūs mums! / Reiz šie svari vērās smagi, / tāds bij likteņnolēmums, / Eiropa vai Sibīrija, / otrreiz nevajag to mums.” Vitauts Ļūdēns.
