Uldis Šmits: LCP 1944. gada 17. marta memorands – ne tikai pagātnes dokuments vien 0
Sešpadsmitais marts ir spriegs datums, kuru, kā mēs labi zinām, parasti izmanto dažādiem un pat pilnīgi pretējiem mērķiem – leģionāru atcerei vai pretlatvisku izlēcienu un tiem pielāgotu propagandas kampaņu rīkošanai. Tas katrā ziņā ir politiski pieprasīts un emocionāli piesātināts datums.
To gluži nevarētu sacīt par septiņpadsmito martu, kad 1944. gadā Latvijas Centrālā padome, kas bija pagrīdes apstākļos izveidota organizācija, pieņēma 188 ievērojamu politisko, kultūras un zinātnes darbinieku parakstīto vēsturisko deklarāciju jeb memorandu.
1944. gada 17. marta memorands ar prasību “atjaunot mūsu valsts faktisko suverenitāti” – cerībā, ka rietumvalstis šo prasību ņems vērā un palīdzēs īstenot, – patiesībā ir ne tikai simboliska pagātnes liecība vien. Tas ir mūsdienīgs un šodien svarīgs dokuments.
Tekstā līdzās tā laika traģiskās situācijas konstatējumam atrodams arī viss joprojām būtiskais: uzstājīgi izceltais valsts pēctecības princips (“pēc starptautisko tiesību normām Latvijas Republika tiesiski turpina pastāvēt”), Satversme kā likumīgais pamats, nācijas piederība Rietumu civilizācijai un Baltijas valstu vienotības nepieciešamība.
Dokumenta lomu uzsvēruši mūsu vēsturnieki, un tas iekļauts arī UNESCO “Pasaules atmiņas” Latvijas nacionālajā reģistrā.
Bet arī politiķiem un diplomātiem ārlietu diskusijās reizēm varētu būt itin noderīgi atsaukties uz šo memorandu un LCP, kā arī nacionālās pretestības kustības centra darbību kopumā. Kaut vai tāpēc, lai atgādinātu, ka daudzi ideālisti tika iznīcināti Staļina gulagā un viņa sākotnējo sabiedroto nacionālsociālistu ieslodzījumā. Nesagaidījuši nopietnu atbalstu no lielo demokrātiju puses.
Rietumvalstu valdības par notikumiem vācu okupētajā Latvijā smēlās informāciju lielā mērā no LCP sniegtajām un Latvijas sūtnim Stokholmā Voldemāram Salnajam piegādātajām ziņām, tajā skaitā par leģiona veidošanu, kas bija Hāgas konvenciju rupjš pārkāpums, ko LCP pastāvīgi uzsvēra.
Šo informāciju tāpat izmantoja ar ārkārtējām pilnvarām apveltītais sūtnis Londonā Kārlis Zariņš un sūtnis Vašingtonā Alfrēds Bīlmanis savas nostājas pamatošanai. Tas ieguva sevišķu nozīmi pēc kara, kad izvirzījās jautājums par Eiropā izsēto Baltijas valstu pilsoņu statusu un PSRS centās panākt viņu piespiedu repatriāciju, kā arī bijušo latviešu un igauņu leģionāru izdošanu.
Rietumu valdības neatzina PSRS prettiesiski okupēto un anektēto Baltijas valstu pilsoņus par padomju valstspiederīgajiem un pieļāva vienīgi brīvprātīgas repatriācijas gadījumus. Savukārt leģionāru sakarā ASV Pārvietoto personu komisija secināja, ka frontē karojušās baltiešu vienības, kas formāli bija pakļautas ieroču SS pavēlniecībai, ideoloģiski un pēc būtības nav pielīdzināmas vācu esesiešu formējumiem un nav uzskatāmas par ASV naidīgām.
Ja raugās plašāk, LCP politiskie paziņojumi un totalitāro režīmu politikas atmaskojumi sekmēja to, ka Rietumi “de iure” neatzina PSRS noziedzīgi veikto Baltijas valstu aneksiju.
Turklāt LCP iemiesoja nacionālo saliedētību, jo apvienoja pilsoniskās sabiedrības personības, tostarp Konstantīnu Čaksti, un politiķus, kuru uzskati miera laikos ļoti atšķīrās. Uzkrītoša ir slavenu sociāldemokrātu iesaistīšanās, un ne velti 17. marta memoranda autors bija kādreizējais ārlietu ministrs Fēlikss Cielēns.
Teksts tapa brīdī, kad “ienaidnieks no austrumiem atkal draudoši tuvojas Latvijas zemei”, un agrākie savstarpējie pāridarījumi tika likti pie malas. Līdz ar partiju rebēm, kam vairs nebija jēgas.
Tagad ikvienam memoranda lasītājam, no šodienas augstumiem raugoties, varētu likties, ka tā sastādītājiem bija zudusi realitātes izjūta.
Nerunājot par 1944. gada 8. septembrī tolaik pēdējā bijušā Satversmes sapulces priekšsēdētāja Paula Kalniņa pirms emigrēšanas parakstīto “Deklarāciju par Latvijas valsts atjaunošanu”, kas izskatās pēc tukšas provokācijas, bet patiesībā bija veids, kā ielikt kāju valsts pastāvēšanas vēstures durvīs, kas draudēja aizvērties uz visiem laikiem.
Iepriekš minēto dokumentu pamattēzes tomēr ir pārņemtas 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijā. Līdzīgi kā nacionālās pretestības kustībā iesaistīto pārliecība, ka valsts politisko nākotni noteiks brīvi un demokrātiski ievēlēta Saeima.
Atliek to darīt.
