Olafs Zvejnieks: Ļoti iespējams, ka jau tuvākajā laikā valsts pārvaldē un pašvaldībās “ripos galvas” 35
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“… tā doma ir, vai mēs varam katrs varbūtās mazāk strādāt, bet kaut ko nopelnīt” – šis ierakstīto celtnieku sarunu fragments, kas pauž visai universālu un visiem saprotamu domu, varētu kalpot par devīzi visai karteļa lietai.
Uz to varētu atbildēt ar otru, ne mazāk populāru atziņu – “gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr” – un konstatēt, ka ir laiks sākt apcerēt šīs lietas ietekmi uz valsti un sabiedrību. Pirmajā brīdī pamanāmas ir trīs lietas.
Konkurences padomes (KP) lēmums būvnieku karteļa lietā ir līdzīgs sūdu čupas uzmešanai uz ventilatora – tās radītā aromātisko šrapneļu šalts trāpa ne tikai celtniekiem, bet arī ļoti daudziem mērķiem valsts pārvaldē un pašvaldībās, īpaši jau Rīgas pašvaldībai mēra Nila Ušakova laikā, nemaz jau nerunājot par Latvijas valsts starptautisko reputāciju.
Tā kā vairāk nekā puse objektu, kas identificēti būvnieku karteļa lietā, ir celti ar Eiropas Savienības līdzfinansējumu, tad galvenās tūlītējās skandāla sekas ir draudi, ka valstij un celtniekiem būtu jāatmaksā ES fondiem prāvas summas.
Faktiski vārds “draudi” šeit ir pilnīgi nevietā, tie vairs nav draudi, bet gan skarba realitāte – pastāvot konkurences pārkāpumam, Centrālajai finanšu un līgumu aģentūrai ir pienākums atcelt vai samazināt finanšu atbalsta summu ES fondu projektos.
Nerīkoties viņi nevar, jo arī Eiropas Komisijas pārstāvniecībā māk izlasīt Konkurences padomes ziņojumu.
Noteikumi paredz, ka atkarībā no situācijas atbalsta samazinājums būtu 100%, ja pierādīta paša pasūtītāja iesaiste, vai arī 10–25% samazinājums, ja pretendenti aizliegto vienošanos veikuši bez ES fondu vadības un kontroles sistēmā esošo personu palīdzības, vai līgumslēdzējas iestādes palīdzības.
Tieši par to šobrīd arī, visticamāk, notiks cīņa – par pierādīšanu, ka līgumslēdzējas puses pārstāvji nav bijuši iesaistīti karteļa vienošanās procesos.
Šo cīņu gan apdraud KNAB ierakstītās sarunas, kurās dzirdams, ka virknē gadījumu pasūtītāju pārstāvji visai tieši tajās iesaistījušies, izsakot vēlmes, kurus darbu izpildītājus viņi vēlas redzēt un kurus ne.
Savukārt dzīves pieredze īsti neļauj noticēt, ka valsts un pašvaldību amatpersonu ciešā sadarbība ar būvniecības darbu izpildītājiem tikusi veikta, tikai nesavtīgu motīvu diktēta.
Tādēļ ļoti iespējams, ka jau tuvākajā laikā valsts pārvaldē un pašvaldībās “ripos galvas” – vismaz par to liecina pašreizējie Ministru prezidenta paziņojumi.
Nav jau arī citas izejas – lai nomazgātu traipus reputācijai, valstij būs bargi jāvēršas pret atklātajiem korupcijas gadījumiem, citādi no smakas atbrīvoties neizdosies.
Valsts apņēmību varētu ietekmēt arī tas, ka īpaši ņirdzīgs spļāviens sejā ir fakts, ka nelikumīgas vienošanās notikušas arī par KNAB, prokuratūras un Liepājas cietuma ēku būvniecību.
Lietai ir arī otrs aspekts – vairākās sarunās dzirdams satraukums par situāciju celtniecības tirgū.
Piemēram, “mēs ar [BB] (viens no aizšifrētajiem vienošanās dalībnieku vārdiem) braucām, starp citu, šurp un, un sapratām, ka tūliņ būs tādi sūdi, ka mēs esam tā nodzinuši paši sev cenas nost. Un pēc tam apakšniekus nospiežam.
Pārsvarā mēs visi tomēr šeit esam ģenerāluzņēmēji. Un, un, un ir vairāk strādnieki, mazāk strādnieki. Bet apakšnieki vienkārši, nu, apsprāgs tūliņās visi. Jā? Viņi jau nespēj vairs par tām cenām strādāt.
Un man liekas, ka mēs jebkurš saskaramies ar šīm problēmām objektos, ka nav vairs kas strādā. Tieši tāpēc, ka mēs paši esam nosolījuši tik zemas cenas. Savs menedžments ir jāuztur.
Un, lai kaut kā to objektu uzbūvētu, mēs spiežam apakšniekus, mocāmies ar kaut kādu materiālu nomaiņām, kaut kādiem racionalizācijas priekšlikumiem. Un beigās visi ir nomocījušies, nopelnījuši nekā neesam. Un pasūtītājs berzē rokas.”
Lai gan šim fragmentam piemīt neapšaubāma “bagāts viņš, bet mīkstu sirdi” noskaņa, jo to saka viens no celtniecības miljonāriem un tas nekādā veidā neattaisno pretlikumīgas vienošanās, kas dārgi izmaksā nodokļu maksātājiem, taču iespējams, ka šīs lietas seku izvērtēšanas aspektā varētu krist arī daudz apspriestais un kritizētais zemākās cenas princips valsts iepirkumos.
Visbeidzot, treškārt, KP un KNAB kopīgā izmeklēšana atklājusi patiesību tikai par mazu celtniecības stūrīti – paša KP vērtējumā karteļa lietas dalībnieku kopējais būvniecības apgrozījums laika posmā no 2015. līdz 2019. gadam ir bijis četri līdz seši procenti no visa būvniecības tirgus.
Neizbēgami rodas jautājums – vai tārpaini ir tikai seši procenti tirgus, bet pārējie 94% – tīri un smaržīgi?
