Ne tikai babiņu stāsti. Aigars Runčis par dzirkstošu un modernu latgaliešu valodu 3
Viena sirsnīga dziesma latgaliešu mēlē Aigaru Runči ar grupu “Borowa MC” uznesa popularitātes viļņa virsotnē. Ar “Vysskaistuokai meitiņai” viņi parādīja – Latgale var! Nupat tautā izgājusi jaunākā – “Eima, eima”, kas izskan kā Aigara lūgšana meitiņām.
Latgales Simtgades kongresa rezolūcija prasa nodrošināt latgaliešu valodas lietošanu vārdos un rakstos visā Latvijā. Vai nav pārspīlēts?
Paziņojuma autori bija lietojuši taktiku – uzraksti maksimumu ar domu, ka daļu dabūsi. Kas attiecas uz praktisku valodas lietošanu, tas būtu ļoti jauki, ja latgalieši varētu savā rakstu valodā vērsties ar iesniegumiem valsts un pašvaldības iestādēs. Taču nebūtu jāuzspiež, lai tas notiek visā Latvijas teritorijā. Otrs jautājums – vai atbilde jāgaida latgaliešu valodā? Cik būtu tādu cilvēku, kas prastu uzrakstīt iesniegumu latgaliešu valodā bez kļūdām. Arī man tas nesanāktu tik literāri un gramatiski pareizi, kā gribētos – atzīstu savus baltos plankumus. Bet es piekrītu Ilgai Šuplinskai un citiem valodniekiem – ja latgaliešu valodai nav utilitārā lietojuma ikdienā, nav iespējas to izmantot, kāda jēga mācīties gramatiku?
Kā sanāca Kārsavas novadam ar ceļazīmēm, kuras viņi salika latgaliešu valodā? Valsts valodas centrs pieprasīja, lai nomaina tās uz valsts valodu. Lūk, mēs nonākam līdz jautājumam – kāpēc Valsts valodas centrs, kuram jārūpējas arī par latgaliešu valodas aizsargāšanu, to pielīdzina svešvalodai.
Kā tas beidzās?
Domāju, ka par labu Kārsavai – šīs zīmes paliek, bet ar centra atrunu, ka uz priekšu tā nedarīt. Kārsavas novads tagad gatavojas nākamai kārtai, kurā viņi turpinās izvietot ceļazīmes ar uzrakstiem latgaliešu valodā. Tas ir lieliski, un es viņus ar to apsveicu! Kad latvieši brauc ciemos uz Latgali, viņi taču grib sajust vietējo kolorītu, viesmīlību un arī valodu.
Taču skolā latgaliešu valodu nemāca, atliek ģimene vai iela. Kā tas bija jums?
Arī man latgaliskās saknes palīdzēja apzināties ģimenē vecvecāku paaudze – babiņa un dzediņš. Viņi ļoti daudz ar mani runāja, lasīja priekšā. Vectēvam bija sūrs ganuzēna stāsts par izsišanos dzīvē, jo ģimene bija liela – tas mani ļoti iespaidoja. Vidusskolā skolotāja piedāvāja piedalīties jauniešu nometnē “Atzolys” (laviski – asni. – I. P.), kas man bija latgaliskās apzināšanās pagrieziena punkts, jo organizatoriem bija izdevies savākt tā brīža jauniešu ziedu – tur iepazinos ar Kristapu Rasimu, viņa brāli Gunti, ar savu sievu Agnesi, Ingaru Gusānu un dzejnieci Līgu Rundāni – viņas dzejas izmantojam savās dziesmās.
Nometnē redzēju, ka latgaliešu kultūra nav tikai folklora, babiņu un dzediņu stāsti, bet dzīvo, dzirkstī un var būt moderna. Kad vēlāk jau piedalījos publiskās runas konkursā Latvijas mērogā, runu teicu latgaliešu valodā un uzvarēju. Kā pēc tam jokoju – vai nu runāju ļoti pārliecinoši, vai arī neviens mani nesaprata.
Ar padsmit gadu nobīdi no malas redzu, ka situācija ir nevis uzlabojusies, bet kļuvusi sliktāka. Dažās skolās latgaliešu valodu var apgūt fakultatīvās nodarbībās, kas balstās tikai uz atsevišķu skolotāju pārliecību. Ģimenēs babiņas un dzediņi iet mazumā vai kļūst jaunāki un nav, kas nodod pieredzi tālāk. Tāpēc piekrītu kongresa rezolūcijas punktam par valodas mācīšanu skolā – ar programmu un skaidri iezīmētu finansējumu.
VISU SARUNU AR AIGARU RUNČI LASI ŽURNĀLA “MĀJAS VIESIS” JAUNĀKAJĀ NUMURĀ VAI E-IZDEVUMĀ!
