Māris Antonevičs: Latvijā nav ne stingras, ne vājas imigrācijas politikas 17
Politisko temperatūru ir uzkarsējusi tā sauktā bēgļu jautājuma apspriešana, tas labi saskan ar Latvijas svelmaino augustu. Mediķi brīdina, ka ilga atrašanās saulē var kaitēt veselībai, bet par bēgļu jautājumu runā, ka tas varot novest pie valdības krišanas. Valdības (ne)stabilitāte gan ir tāda mūžīgā tēma Latvijas politikā, un būtu neparasti, ja par to pēkšņi vairs nerunātu. Tikmēr imigrācijas politika ir daudz nopietnāks temats. Fakts ir tāds, ka Latvijā šādas politikas nav – ne stingras, ne vājas, vispār nekādas. Un arī šobrīd no diskusijas par to mēģina izvairīties. “Demokrātija un diskusija ir līdz brīdim, kad lēmums tiek pieņemts,” kādā preses konferencē paspruka valdības vadītājai Laimdotai Straujumai, kad viņai jautāja par Nacionālās apvienības iecerēto līdzdalību 4. augusta protesta akcijā pret imigrantu uzņemšanu Latvijā. Tagad, kad pikets jau pagājis, “Vienotības” galvenais runasvīrs Kārlis Šadurskis to nosaucis par NA kauna darbu. Bet kas ir goda darbs? Slepenā sēdē nolemt un tad paziņot, ka diskusijas beigušās? Šāda attieksme tikai veicina to, ka jautājums drīz tiks iznests ielās un virsroku gūs radikāli viedokļi. Tādi tiešām jau atskanējuši. Minētajā piketā netrūka pat rasistisku plakātu, un tādi, protams, čum un mudž interneta komentāros, kur tiem vienmēr ir bijusi pateicīga augsne. Taču ir arī radikālie liberāļi (rodas gan šaubas, vai ir pareizi šo apzīmējumu attiecināt uz cilvēkiem, kuri ir tik kategoriski pret viedokli, kas nesaskan ar viņu priekšstatu par pasaules iekārtojumu, un sava vienīgā viedokļa pareizībā vairāk atgādina boļševikus), kuri pēkšņi atjēgušies, ka to vien gaidījuši, kad Latvijā beidzot ieradīsies bēgļi. Tā esot liela iespēja Latvijai, miklām acīm video aicinājumos klāsta “progresīvie” jaunieši. Nepiekrīti? Aha, viss skaidrs, tātad esi rasists, nacists, tumsoņa (apzīmējumu pietiks). Neesi teicis neko rasistisku, tikai uzdevis jautājumus? Bet rasists stāvēja turpat netālu, tad jau tāds pats vien esi…
Aicinājumi pārvarēt bailes, atvērt vārtus un plati atplestām rokām sagaidīt iebraucējus tomēr nav atbilde uz jautājumu, kāda nākotnē būs Latvijas imigrācijas un integrācijas politika; vai Latvijai ir iespēja to kontrolēt vai tikai ļauties liktenim – kā nu būs, tā būs. Rietumos tie ne vienmēr ir veiksmes stāsti, dažviet pat pamanījušies pārtapt par briesmu stāstiem. Bet vissatraucošākais, ka arī valstīm, kurām ir liela pieredze, tomēr arvien nav atbildes uz daudziem jautājumiem. Daudzas ir pārskatījušas un pārskata savu agrāko attieksmi. Tā, piemēram, Austrālija, kas faktiski ir imigrantu nācija, šobrīd ievieš ļoti stingru imigrācijas ierobežošanas politiku. Tam ir savi iemesli, arī terorisma draudu pieaugums.
No kā secinājums, ka Latvijas valdība no šiem jautājumiem mēģina izvairīties? Pirmkārt jau tāpēc, ka “Vienotība” un ZZS bloķēja šī jautājuma apspriešanu Saeimā. Latvija ir parlamentāra republika, tāpēc būtu tikai pašsaprotami, ka būtiski jautājumi tiek apspriesti šajā līmenī. Arguments, ka to mierīgi var darīt valdību veidojošo partiju koalīcijas padomē neiztur kritiku. Koalīcijas padome nav pilsoņu vēlēta institūcija, un juristi pat ir diskutējuši par tās leģitimitāti. Te nu jāatgādina, ka Latvijas valdības sākotnējā pozīcija bija neuzņemt bēgļus, un pašreizējās atrunas vairāk atgādina taisnošanos, ka nav jau citas iespējas. “Tikai 250,” parasti tiek piebilsts. Bet, ja mēneša laikā no 0 var nonākt līdz 250, kur teikts, ka nesekos citi “tikai”.
