Nē, profesor! Ķīmija nav labākā atbilde depresijai 24
Ko Jūs darītu, ja saskartos ar depresiju? Kāda palīdzība būtu efektīva un zinātniski pierādīta? Kas būtu drošākais palīdzības veids, ja depresija piemeklētu Jūsu bērnu vai radinieku?
Saskaņā ar pašmāju psihiatriem, kas apbrīnojami bieži raduši iespēju publiski paust savu viedokli tieši pēdējā laikā, atbilde ir viena un skaidra: antidepresanti.
Tā, piemēram, psihiatre Sandra Pūce stāsta, ka “depresija nepāriet pati no sevis” un depresijas māktajam steigšus jāvēršas pie ģimenes ārsta vai psihiatra, lai tas varētu uzsākt ārstēšanu ar medikamentiem.[1] Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors Māris Taube informē, ka mūsdienu antidepresantiem ne tikai neveidojas atkarība, bet “blakus parādības teju nav vai arī tās ir ļoti minimālas”.[2] Savukārt, viņa kolēģis Elmārs Rancāns pat iet tik tālu, ka norāda – Latvija varētu būt laimīgāka zeme, tuvāk Islandei un Zviedrijai, ja vien vairāk cilvēku šeit dzertu antidepresantus.[3]
Varētu likties: brīnišķīga lieta! Depresija ir mokoša, zāles ir palīdzošas, un autoritātes – apstiprinošas. Kādi iebildumi gan tur varētu rasties? Vienīgais, kas nepieciešams, kā norāda E.Rancāns – kāpināt antidepresantu lietotāju skaitu un vairot laimi sabiedrībā!
Ja vien nebūtu viens neliels, maziņš “bet”. Šie apgalvojumi nav patiesi.
Kā redzēsiet no zemāk rakstītā:
- Antidepresanti nav palīdzoši absolūtajam vairumam to lietotāju.
- Tie var izraisīt nopietnus blakusefektus.
- Lielai daļai lietotāju no tiem veidojas pieradums jeb grūtības atmest lietošanu.
- Antidepresantu lietošana nesamazina pašnāvību skaitu, bet jauniešiem to pat palielina.
- Un varbūt pats galvenais – depresijas cēloņi nav meklējami “smadzeņu slimībā” un “ķīmisko vielu disbalansā”. Tādēļ ķīmiski risinājumi nav īsti palīdzoši, un var radīt jaunas mentālās veselības problēmas sabiedrībā.
Pieņemu – daļai šie varbūt liksies pārsteidzoši apgalvojumi. Īpaši tai daļai, kam nav sanācis sekot līdzi mūsdienu psihiatrijas tendencēm. Vai kuri dažādu iemeslu dēļ nav pazīstami ne ar debatēm specializētajā literatūrā[4], ne plašākai sabiedrībai veltītajos Rietumu pasaules medijos. Tādos kā The Economist: “Atspēkots populārs medicīnas skaidrojums depresijai: pētījumu apkopojums neatrod nekādu saikni ar serotonīnu”[5] , The Guardian: “Eksperti pieprasa samazināt antidepresantu izrakstīšanu”[6] vai BBC žurnālistu pētījums: “Antidepresanti: Mani neviens nebrīdināja par blakusefektiem”.[7] Bet kā tad paliek ar mūsu ārstu-psihiatru, cienījamu profesoru, viedokli? Viņi taču apgalvo, ka šīs zāles ir drošas un palīdzošas! Vai tad viņi varētu būt kļūdījušies?
Te atļaušos īsu iestarpinājumu kritiskajā domāšanā: Rietumu zinātne, atšķirībā no Indijas filozofijas sistēmām, nebalstās autoritātē jeb guru personībās. Tā balstās zinātniskajā pieejā. Un zinātnei ir pilnīgi vienalga, ko saka kāda autoritāte – dakteris, profesors vai kaut valsts prezidents – te visu nosaka fakti un pētījumi. Zīmīgi, ka neviens no augstākminētajiem psihiatriem savos rakstos nemin nevienu pētījumu, kas apliecinātu viņu teikto. Tas ir saprotami, jo pētniecības dati – kā mēs tūlīt redzēsim – apliecina gluži pretējo. Tāpēc vispirms parādīšu, ka viņu publicētie apgalvojumi ir nepatiesi. Bet pēc tam īsi par to, kāds varētu būt iemesls mūsu autoritāšu kļūdainajiem spriedumiem un vai tam varētu būt kāda saistība ar zāļu tirgotājiem. Bet par visu pēc kārtas.
Apgalvojums: antidepresanti ir efektīvi medikamenti depresijas ārstēšanai.
Fakti: Ticamus pētījumus par šo tēmu ir grūti iegūt, jo lielāko daļu pētniecības finansē farmācijas kompānijas, kuras ir ieinteresētas antidepresantu tirdzniecībā un kuru manipulācija ar datiem šajos pētījumos ir labi dokumentēta.[8] Tā, piemēram, vairāki tūkstoši lietotāju ASV vērsušies tiesā pret antidepresanta “Paxil” ražotājiem GlaxoSmithKline par maldināšanu, tostarp faktu slēpšanu par pusaudžu pašnāvībām un jaundzimušo smadzeņu bojājumiem, kas saistāmas ar šī antidepresanta lietošanu.[9] Pētījumā par publicētajām metaanalīzēm (pētījumi ar augstāko ticamības pakāpi) secināts, ka trešdaļu no tām radījuši nevis neatkarīgi pētnieki, bet farmācijas kompāniju darbinieki, no kuriem liela daļa šo faktu ir slēpuši.[10]
Taču, neskatoties uz sistēmas koruptīvajiem aspektiem, šobrīd ir pieejami arī ticami, neatkarīgi pētījumu pārskati. Šajos pētījumos antidepresantu efektivitāte parasti ir ap 2 punktiem pēc Hamiltona Depresijas skalas, kas ir zemāk par to, kas tiktu uzskatīts par “klīniski nozīmīgu” ieguvumu – proti, tādu ieguvumu, kas nozīmīgi uzlabotu pacienta situāciju un atmaksātos no risku un blakusefekta viedokļa.[11] Ja salīdzina ar placebo jeb “cukura tablešu” efektu (kas depresijas ārstēšanā vienmēr ir īpaši augsts[12]), tad ieguvumi vispār ir niecīgi – tikai 6-11% atšķirība starp ieguvumiem no antidepresantiem salīdzinājumā ar placebo.[13] Reālajā dzīvē šie dati nozīmē, ka 2 no 3 pacientiem, kuriem izraksta antidepresantus, no tā nebūs nekāda nozīmīga ieguvuma un tikpat labi depresija viņiem izlīdzinātos dabiski, bez īpašas iejaukšanās. Bet lielākajai daļai pārējo antidepresantu efektu varētu panākt arī ar mazāk kaitīgām vielām vai jebkādām citām intervencēm, kuras sniegtu placebo efektu[14]. Tas mūs noved pie jautājuma – vai depresija var pāriet pati no sevis?
Apgalvojums: depresija ir slimība, kas ir hroniska un nepāries bez ārstēšanas
Fakti: pilnīgi noteikti depresija var būt smags, nopietns un bieži vien neticami mokošs cilvēka dvēseles un ķermeņa stāvoklis. Bet vai ir taisnībai psihiatrei Sandrai Pūcei, ka depresija nekad nepāriet bez medikamentozas ārstēšanas? Noteikti nē, ja mēs skatāmies uz pētniecības datiem un reālo cilvēku pieredzēm. Jau kopš psihiatrijas tēva Krepelīna laikiem ir novērots, ka lielākajai daļai cilvēku depresija ilgst aptuveni 6-9 mēnešus un atkārtojas vairākas reizes dzīves laikā, neatkarīgi no ārstēšanas.[15] Tā ir taisnība, ka, sniedzot palīdzību, daļai cilvēku reizēm var saīsināt šo periodu un samazināt atkārtošanās biežumu, taču pētījumi rāda, ka nav īsti starpības, vai šie cilvēki tiek ārstēti ar zālēm, elektrošoku, psihoterapiju vai placebo[16].
Īsāk sakot, laiks ir labākais ārsts, un jebkāda palīdzība ir palīdzoša. To apstiprina arī virkne jaunāko pētījumu – tie uzrāda līdzvērtīgu efektivitāti kā medikamentiem un psihoterapijai, tā fiziskajai slodzei, jogai, uzturam un citām dzīvesveida pārmaiņām[17].
Bet kā tad var palīdzēt bez zālēm, ja pie vainas ir ķīmisku vielu trūkums smadzenēs?
Apgalvojums: depresiju izraisa ķīmisko vielu, piemēram, serotonīna, disbalanss smadzenēs.
Fakti: šim apgalvojumam nav nekādu faktu. Ideja par ķīmisko vielu disbalansu tika izplatīta pirmo antidepresantu reklāmas kampaņās, bet tā nekad nav bijusi īpaši respektēta pētnieku aprindās. Vēl pagājušajā gadā visvairāk apspriestais psihiatrijas notikums, par ko rakstīja arī vairums lielo rietumu mediju, bija publicētais pierādījumu pārskats, kurš kārtējo reizi noraidīja ķīmiskā disbalansa teoriju.[18] Mums tam vienkārši nav nekādu pierādījumu – zinātnei nav zināms ne “pareizais” ķīmisko vielu koktelis smadzenēs, ne arī veikti novērojumi, ka depresētiem cilvēkiem tas būtu kādā veidā izjaukts. Ja kāds speciālists apgalvo, ka Jums vai Jūsu bērnam pietrūkst kādas ķīmiskās vielas smadzenēs, palūdziet analīžu rezultātus – kas tieši un cik daudz pietrūkst. Ja tādu nav, tad šis speciālists vienkārši runā blēņas.
Tas, protams, nenozīmē, ka antidepresanti nemaina smadzeņu darbību – tās ir spēcīgas psihoaktīvās vielas, kuras noteikti atstāj ietekmi uz smadzenēm. To var droši secināt kaut vai no tā, ka liela daļa lietotāju piedzīvo emocionālo notrulināšanos, “kognitīvo miglu” jeb, tautas valodā, dullu galvu, māmiņām, kuras lieto antidepresantus, ir augsts risks dzemdēt bērnus ar strukturāliem smadzeņu bojājumiem…[19] bet pagaidiet, bērnu smadzeņu bojājumi izklausās pēc diezgan nopietniem blakusefektiem! Kā tad ar profesora Rancāna teikto, ka “šo medikamentu lietošana neizraisa atkarību un nenodara nekādu kaitējumu organismam”?
Diemžēl, arī profesori ir tikai cilvēki, un šeit profesors Rancāns sarunājis aplamības.
Apgalvojums: antidepresanti nerada pieradumu un tiem nav nopietnu blakusefektu
Fakti: Tā ir taisnība, ka antidepresanti nerada atkarību tādā nozīmē, kā to rada, piemēram, kokaīns – kuru lietotāji vēlas lietot, lai sasniegtu baudu un eiforiju. Taču antidepresanti, kā liela daļa citu psihoaktīvo vielu, var radīt pieradumu lietotājiem. Pētījumi liecina, ka aptuveni pusei visu antidepresantu lietotāju rodas atcelšanas simptomi, mēģinot atmest šos medikamentus, bet ap 25% atmešana ir ļoti sarežģīta un rada mokošus stāvokļus[20]. Protams, zāļu ražotāji, un viņu finansētie psihiatrijas eksperti, ne tikai Latvijā dažādi mēģinājuši paslēpt šo faktu, līdzīgi kā tabakas ražotāji ilglaicīgi mēģināja slēpt smēķēšanas riskus. Tā, piemēram, Lielbritānijā tikai pēc ievērojama pašu antidepresantu lietotāju un mediju spiediena Karaliskā psihiatru asociācija atzina pieraduma veidošanos. Šobrīd asociācijas mājas lapa vēsta, ka “antidepresantu atmešana var radīt smagus simptomus, kas ilgst mēnešiem vai pat ilgāk nekā gadu”[21]. Šis, protams, veicina zāļu patērēšanu nesamērīgi ilgi, reizēm visa mūža garumā. Izdevīgi tirgotājiem, neizdevīgi lietotājiem. Tāpat arī atmešanas simptomi var tikt uzskatīti par liecību, ka “depresija atgriežas” un jāturpina dzert medikamenti. Turklāt, ne katrs būs gatavs mocīties “mēnešiem vai pat ilgāk nekā gadu”, un nereti ilgstošie lietotāji paši atzīst, ka turpina lietot vienkārši tādēļ, ka nav iespējams atmest un nokāpšana izrādījusies smagāka nekā pati depresija.[22]
Diemžēl, atmešana nav vienīgā problēma, ko sagādā šīs vielas. Tas, ko profesors Taube, sauc par “teju nekādām vai minimālām blakusparādībām”, daudziem to lietotājiem licis atzīt, ka antidepresanti ir sagrāvuši viņu dzīves un neatgriezeniski sabojājuši veselību – izraisot lēkmes, krampjus, hormonālos traucējumus un citas problēmas.[23] Arī viens no biežākajiem blakusefektiem – dzimumspējas pasliktināšanās-, kas piemeklē ap 80% lietotāju, ne visiem izlīdzinās arī pēc lietošanas pārtraukuma.[24] Un tas nekādu dzīvesprieku īsti neatgriež, īpaši, ja antidepresantus esat sācis lietot pusaudža vecumā, kad smadzenes un seksualitāte vēl tikai veidojas. Protams, ne visi lietotāji piedzīvo blaknes. Bet aptuveni katrs otrais lietotājs tās piedzīvos un katram ceturtajam tās būs smagas – mēs nedrīkstam to neņemt vērā vai slēpt šos riskus no pacientiem.
Bet okej – tā visa varētu būt liela, taču attaisnojama cena, ja šādi izdodas glābt cilvēku dzīvības.
Apgalvojums: antidepresanti samazina pašnāvības riskus
Fakti: pētījumu analīzes ļauj ar diezgan lielu pārliecību teikt, ka antidepresanti nesamazina pašnāvības riskus.[25] Arī pašos jaunākajos sabiedrības pētījumos nav novērota vai nu nekāda saistība starp antidepresantu izplatību un pašnāvībām vai arī tieši otrādi – lielāka antidepresantu izrakstīšana saistījās ar lielāku skaitu pašnāvību[26]. Īpaši izteikti tas ir gados jauniem lietotājiem, kuriem pašnāvības riski no antidepresantiem nevis samazinās, bet pieaug.[27] Šis ir iemesls, kāpēc ASV uz zāļu iepakojuma ir jāizvieto brīdinājums par pašnāvības risku palielināšanu, bet Austrālijā valdība uzdeva ekspertiem vērtēt saistību starp pieaugošo antidepresantu izrakstīšanu jauniešiem un līdzīgi pieaugošo paškaitējumu un pašnāvību skaitu.[28] Šī noteikti ir informācija, kuru būtu vērts zināt, ja apsverat iepazīstināt savu pusaudzi ar šiem medikamentiem.
Jāatzīst, ka arī visādi citādi antidepresanti, pretēji E.Rancāca paustajam, nerada laimīgāku vai veselīgāku sabiedrību. Rietumu valstīs, kur antidepresantu tirdzniecība pēdējos gados sasniegusi astronomiskus apmērus – Lielbritānijā katrs divpadsmitais pieaugušais lieto šos medikamentus[29] un ASV tos dzer katrs piektais students[30] – sabiedrības mentālās veselības rādītāji kopumā turpina tikai pasliktināties.[31] Kā atzīst viens no pēdējiem psihiatrijas pētījumiem, vairāk ārstēšanas nav radījusi mazāk depresijas.[32]
Tad kāpēc psihiatri medijos tik aktīvi pauž aplamus apgalvojumus un tik ļoti veicina lielāku antidepresantu lietošanu Latvijā?
Trīs īsas hipotēzes
Praktiskā. Ja jums vienīgais instruments ir āmurs, tad apkārt redzēsiet vienīgi naglas. Psihiatru galvenā kompetence mūsdienās ir medikamentu izrakstīšana un mēs katrs vienkārši darām to, ko protam. Šī nav tikai Latvijas tendence. Pirms vairākām desmitgadēm psihiatri veica arī terapiju un citas dvēseles dziedēšanas prakses, strādājot ar katru pacientu vairākas stundas nedēļā. Mūsdienās viņu kabinetos pavadītais laiks sarucis līdz 15 minūtēm mēnesī vai vēl retāk – cik nu prasa receptes izrakstīšana. Dažviet pasaulē šie ārsti, lai korektāk atspoguļotu viņu darbību, tiek tādēļ dēvēti par psihofarmakologiem, nevis psihiatriem[33].
Finansiālā. Antidepresantu tirgus ir viens no iekārojamākajiem un straujāk augošajiem. 2022 gadā tas bija 17.02 miljardi dolāru, bet 2032. plānots jau sasniegt 36.41 miljardus. Kā rēķina E.Rancāns, Latvijas mērķis ir katru desmito ģimenes ārstu pacientu sākt ārstēt no depresijas. Tāds tirgus, kur katrs desmitais kļūst par jūsu produkta patērētāju uz daudziem gadiem vai visu mūžu, ir nenoliedzami finansiāli interesanta perspektīva. Tāda, kuras dēļ var arī pievērt acis vai pārkāpt zināmas ētikas normas.
Informatīvā. Ikviens speciālists var vienkārši nezināt jaunākos pētījumus vai dzīvot informatīvā burbulī. Īpaši Latvijā, kur psihiatrijā spēcīgi dominē Padomju psihiatrijas paliekas un hierarhijas, bet psiholoģija un psihoterapija ir pavisam jaunas nozares, kuras nav īsti spējušas pieteikt līdzvērtīgas pozīcijas un apmierinās ar tādu kā “psihiatru medmāsu” lomu. Bieži paši speciālisti pat ieņem pozīciju, kurā “mēs par diagnozēm un medikamentiem nedrīkstam runāt” – tā, it kā par burgeriem arī drīkstētu runāt tikai tie, kas paši pārdod burgerus. Vēl vairāk – depresija tomēr ir psiholoģiska, nevis fizioloģiska parādība, līdz ar to šādā loģikā par to varētu runāt tikai psihologi, nevis psihiatri. Tāda situācija, protams, būtu absurda. Medikamentus rada farmakologi, psihiskos procesus novērtē un apraksta psihologi, ārstēšanas efektivitāti pēta sabiedrības veselības speciālisti, receptes izraksta psihiatri un tās lieto pacienti. Katram no viņiem ir savs redzes punkts un vienādas tiesības piedalīties diskusijā. Citādi nerodas intelektuāli izaicinājumi vai debates. Tas atspoguļojas arī Latvijas mediju telpā, kur dominē plakans, bieži nezinātnisks farmakoloģijas psihiatru naratīvs un pēdējo gadu laikā nav iedzīvojusies teju neviena no karstajām debatēm, kas virmo rietumvalstu publiskajā telpā.
Noslēdzot, antidepresanti ir viens no daudzajiem veidiem, kā mēs mēģinām palīdzēt cilvēkiem tikt galā ar varbūt senāko no visiem mūsu eksistences izaicinājumiem – depresiju. Tas var nebūt īpaši efektīvs, daudziem tas var būt bīstams vai kaitējošs, taču daudziem tas arī ir palīdzošs veids. Katram pieaugušajam ir tiesības izvēlēties, kādos veidos ārstēties un kādus riskus uzņemties. Taču, lai to varētu izdarīt, ir jāzina reālie fakti un riski. Vēl jo vairāk, ja mēs šīs vielas sākam dot pusaudžiem.
Izplatot nepatiesu informāciju par antidepresantiem, tiek nodarīts arī vēl viens kaitējums – visas sabiedrības mērogā. Tiek radīta ilūzija, ka depresija ir ķīmiska problēma cilvēka smadzenēs.Taču, kamēr mēs mēģināsim to atrisināt ar ķīmijas palīdzību, tikmēr patiesie depresijas cēloņi sabiedrībā paliks nemanīti un nerisināti. Ar tableti nevar izārstēt bezdarbu, nabadzību, seksuālo vardarbību, zemu fizisko aktivitāti, atkarību, sliktas skolas, nedrošas ģimenes, piesārņotu gaisu un pārtiku, un citus zinātniski pierādītus depresijas iemeslus. Turklāt, tas arī neļauj cilvēkiem apsvērt citas, tikpat vai vēl vairāk pierādīti efektīvas, un daudz mazāk riskantas ārstēšanas iespējas – fiziskās kustības, dzīvesveida maiņu, sarunas ar sev svarīgiem cilvēkiem vai reizēm, gluži vienkārši, nopietnu darbu ar sevi un laiku.
NB! Šis raksts ir tikai informatīvs, tas nevar aizstāt medicīnas speciālista padomu vai konsultāciju. Pirms pieņemt lēmumu uzsākt, izbeigt vai mainīt medikamentu lietošanu, obligāti konsultējaties ar savu ārstu.
[1] “Depresija nepāriet pati no sevis! Eskpertes atklāj veiksmīgu ārstēšanās taktiku”, https://www.delfi.lv/life/56017206/veseliba/120013352/depresija-nepariet-pati-no-sevis-ekspertes-atklaj-veiksmigu-arstesanas-taktiku
[2] K.M.Kundrate, “Tabletīte pret sagumumu? Cik pamatota ir antidepresantu izrakstīšana”, https://www.delfi.lv/life/56017206/veseliba/120004295/tabletite-pret-sagurumu-cik-pamatota-ir-antidepresantu-izrakstisana
[3] E.Rancāns, “Antidepresantu lietošana Latvijā – mums vajadzētu būt laimīgākajai valstij Eiropā”, https://www.delfi.lv/898102/versijas/120009239/elmars-rancans-antidepresantu-lietosana-latvija-mums-vajadzetu-but-laimigakajai-valstij-eiropa
[4] T.Sharp, Mechanisms of SSRI Therapy and Discontinuation. Current Topics in Behavioral Neurosciences, 2023, Springer.
[5]https://www.economist.com/science-and-technology/2022/07/21/a-popular-medical-explanation-for-depression-is-rebuffed
[6]https://www.theguardian.com/society/2023/dec/05/experts-call-for-fewer-antidepressants-to-be-prescribed-in-uk
[7] https://www.bbc.com/news/uk-scotland-66430817
[8] R.Jacobson, “Many Anti-depressant Studies Found Tainted by Pharma Company Influence”, https://www.scientificamerican.com/article/many-antidepressant-studies-found-tainted-by-pharma-company-influence/
[9] https://www.drugwatch.com/ssri/paxil/lawsuits/
[10] Ebrahim et al., Meta-analyses with industry involvement are massively published and report no caveats for antidepressants”, Journal of Clinical Epidomology, https://doi.org/10.1016/j.jclinepi.2015.08.021
[11] Hengartner MP, Plöderl M. Estimates of the minimal important difference to evaluate the
clinical significance of antidepressants in the acute treatment of moderate-to-severe depression.
BMJ Evid Based Med. 2021;(2021). doi:10.1136/bmjebm-2020-111600
[12] Andrews G. Placebo response in depression: bane of research, boon to therapy. Br J Psychiatry 2001;178:19
[13] Plöderl M. Some thoughts on the massive recent FDA patient level meta-analysis by Stone et al.
Mastodon graz.social. Published December 6, 2022; Stone MB, Yaseen ZS, Miller BJ, Richardville K, Kalaria SN, Kirsch I. Response to acute
monotherapy for major depressive disorder in randomized, placebo controlled trials submitted
to the US Food and Drug Administration: individual participant data analysis. BMJ.
2022;378:e067606. doi:10.1136/bmj-2021-067606
[14] Hengartner MP. How effective are antidepressants for depression over the long term? A critical
review of relapse prevention trials and the issue of withdrawal confounding. Therapeutic
Advances in Psychopharmacology. 2020;10:204512532092169.
doi:10.1177/2045125320921694
[15] Fox HA. The natural course of depression: Kraepelin and beyond. Harv Rev Psychiatry. 2002 Jul-Aug;10(4):249-53. doi: 10.1080/10673220216225.
[16] Turpat
[17] Noetel M, Sanders T, Gallardo-Gamez D, Taylor P, del Pozo Cruz B, van den Hoek D et al. Effect of exercise for depression: systematic review and network meta-analysis of randomised controlled trials BMJ, 2024
[18] Moncrieff, J., Cooper, R.E., Stockmann, T. et al. The serotonin theory of depression: a systematic umbrella review of the evidence. Mol Psychiatry 28, 3243–3256 (2023).
[19] Ogelman, R., Gomez Wulschner, L.E., Hoelscher, V.M. et al. Serotonin modulates excitatory synapse maturation in the developing prefrontal cortex. Nat Commun 15, 1368 (2024).
[20] Davies J, Read J. A systematic review into the incidence, severity and duration of antidepressant
withdrawal effects: Are guidelines evidence-based? Addict Behav. Published online September
4, 2018; Fava GA, Gatti A, Belaise C, Guidi J, Offidani E. Withdrawal symptoms after selective
serotonin reuptake inhibitor discontinuation: A systematic review. Psychotherapy and
Psychosomatics. 2015;84(2):72-81; Davies, J. and Read, J. (2019) ‘A systematic review into the incidence, severity and duration of antidepressant withdrawal effects: Are guidelines evidence-based?’, Addictive Behaviors, 97, pp. 111–121. doi:10.1016/j.addbeh.2018.08.027.
[21] https://www.rcpsych.ac.uk/mental-health/treatments-and-wellbeing/stopping-antidepressants
[22] A.Gatenby ‘My anti-depressant withdrawal was worse than depression’, https://www.bbc.com/news/health-51834456
[23] L.Ashmall, The ‘extreme’ side-effects of antidepressants, https://www.bbc.com/news/health-37682355
[24] SALSEX Working Study Group, Montejo AL, Calama J, et al. A real-world study on
antidepressant-associated sexual dysfunction in 2144 outpatients: The SALSEX I study. Arch
Sex Behav. 2019;48(3):923-933; Serretti A, Chiesa A. Treatment-Emergent Sexual Dysfunction Related to Antidepressants: A Meta-Analysis. Journal of Clinical Psychopharmacology. 2009;29(3):259-266.
[25] Hengartner MP, Plöderl M. Newer-Generation Antidepressants and Suicide Risk in Randomized
Controlled Trials: A Re-Analysis of the FDA Database. Psychother Psychosom.
2019;88(4):247-248. doi:10.1159/000501215; Plöderl M, Hengartner MP, Bschor T, Kaminski JA. Commentary to “antidepressants and
suicidality: A re-analysis of the re-analysis”. J Affect Disord. 2020;273:252-253.
[26] Amendola, S., Plöderl, M. and Hengartner, M.P. (2024a) ‘Suicide rates and prescription of antidepressants’, Crisis. doi:10.1027/0227-5910/a000941.
[27] i K, Zhou G, Xiao Y, Gu J, Chen Q, Xie S, Wu J. Risk of Suicidal Behaviors and Antidepressant Exposure Among Children and Adolescents: A Meta-Analysis of Observational Studies. Front Psychiatry. 2022
[28] Whitely M, Raven M, Jureidini J. Antidepressant Prescribing and Suicide/Self-Harm by Young Australians: Regulatory Warnings, Contradictory Advice, and Long-Term Trends. Front Psychiatry. 2020 Jun 5;11:478.
[29] NHS releases mental health medicines statistics for 2022/2023 in England
https://media.nhsbsa.nhs.uk/news/nhs-releases-mental-health-medicines-statistics-for-20222023-in-englan
[30]https://www.statista.com/statistics/1126744/percentage-of-college-students-using-psychotropic-medications-us/
[31] J.Ducharme, America Has Reached Peak Therapy. Why Is Our Mental Health Getting Worse? https://time.com/6308096/therapy-mental-health-worse-us/
[32] Ormel et al., “More treatment but no less depression: The treatment-prevalence paradox”, Clinical Psychology Review, https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S0272735821001549
[33]https://www.thechicagoschool.edu/insight/psychology/psychopharmacologist-vs-psychiatrist-the-differences-between-the-two/
