Ne pēdu sava burta neatdošu! Lielo sākumburtu lietojumu jauc ambīcijas un samudžinātie lietošanas principi 2
Ikdienā strādājot ar valodu un sastopoties ar daudziem dažādiem tekstiem, pēdējā laikā arvien biežāk gadās pamanīt kādu valodas īpatnību – tieksmi pārmērīgi lietot lielos burtus. Uz sarunu par šo un citām valodas tendencēm aicināju Latviešu valodas aģentūras galveno lingvisti EVELĪNU ZILGALVI.
Ilgi skatoties uz tādiem uzrakstiem kā Orķestris “Rīga”, “Hanzas Perons”, festivāls “RĪGA JŪRMALA” un Latgales vēstniecība “GORS”, sāk šķist – varbūt tieši tā arī jāraksta avīzē? Taču korektores nez kādēļ iebilst…
Vai tikai es esmu pamanījusi šādu tendenci – pārmērīgu lielo burtu lietojumu?
E. Zilgalve: Pirmajā brīdī domāju – vai tiešām atkal runāsim par to, kā jāraksta Rīgas dome vai Piena svētki? Kad sapratu, par ko tieši runa, nejauši pie manis atnāca vēl vairāk piemēru.
Nupat tviterī risinājās diskusija – kāda mamma bija ielikusi bērnudārzā vajadzīgo lietu sarakstu, kurā viss bija rakstīts tikai ar lielajiem burtiem. Sarunas dalībnieces jautāja, vai tas ir pareizi, jo, kad bērns saskarsies ar šiem vārdiem citur, tajos taču būs vai nu tikai mazie burti, vai tikai lielais sākumburts.
Iedomājos, ka grāmatiņās pavisam mazajiem bērniem teksts ļoti bieži iespiests tikai ar lielajiem burtiem.
Pirmsskolas bērniem domātajās grāmatās mani šī tendence pat īpaši netraucē, jo bērnudārzos tik un tā māca rakstīt tikai lielos burtus, vairāk krīt acīs tādi piemēri, kur nosaukumā abi vārdi tiek rakstīti ar lielajiem sākumburtiem…
Var teikt, ka tas saistāms ar tādu kā radošās brīvības laiku, kad organizējam dažādus pasākumus, veidojam kultūras telpas – kultūrtelpa arī tagad tāds modīgs apzīmējums. Jā, “Hanzas Perons” ir svaigākais piemērs, arī man tas šorīt iekrita acīs (saruna notiek pirms “Hanzas perona” atklāšanas. – L. K-Š.). Par vārdu “Hanza” viss skaidrs – tas ir pirmais vārds nosaukumā, bet vārda “perons” rakstījums ar lielo sākumburtu gan nebūtu pamatots.
Ir arī citi piemēri. Nosaukumā “Rīgas mākslas telpa” visus trīs vārdus mēdz rakstīt ar lielajiem sākumburtiem. Jau par otro var vēl domāt, kur nu vēl par trešo.
Nesen man jautāja: nosaukumā “Latviešu valodas aģentūra” taču jāraksta visi trīs vārdi ar lielo burtu, vai ne?
(Smejas.) Droši vien šī tendence veidojusies arī ārzemju, vairāk angļu valodas, iespaidā, kur nosaukumos visi patstāvīgie vārdi rakstāmi ar lielo sākumburtu.
Un vēl – kad dodam savam projektam vārdu, visticamāk, gribam uzsvērt tā unikalitāti, piešķirt savus vaibstus. Tā taču nav nekāda dzelzceļa stacija, tas ir perons kā kultūras platforma! Starp citu, platforma arī ir ļoti modīgs vārds. (Smejas.) Var jau saprast – katram savs uzņēmums ir gandrīz kā mazulis.
Ja man ir meita Anna Marija, kāpēc cits lolojums nevar būt “Hanzas Perons”?
Lielo sākumburtu precīzā lietojumā galvu jauc arī samudžinātie lietošanas principi. Ja saskaņā ar lielo sākumburtu lietošanas likumiem preses izdevuma nosaukumā visi vārdi jāraksta ar lielajiem sākumburtiem, kāpēc tad grāmatas vai filmas nosaukumā ne? Tik tiešām var apmulst, un cilvēks parasti cenšas izvilkt vienkāršas sakarības, nevis meklēt likumus un noteikumus.
Nesen pamanīju, ka Latvijas Ornitoloģijas biedrības žurnālam “Putni dabā” nosaukumā tikai pirmais vārds ir ar lielo sākumburtu, otrais ne. “Latvijas Avīzei” un “Dienas Biznesam” ir pavisam citādi. Orķestris “Rīga” tad var apvainoties – ja viņi var, kāpēc mēs ne?!
Bet vēl jau ir gadījumi, kad visu vārdu uzraksta ar lielajiem burtiem, un, ja tas tik īss kā “Gors”, smadzenes sāk meklēt atšifrējumu iespējamam saīsinājumam…
Taisnība, ja tie ir pavisam īsi vārdi, mēs uzreiz mēģinām šifrēt, šķiet, ka tur kaut kam jāslēpjas. Šis gadsimts ir dizaina uzvaras gājiena laiks. Kas pelna visvairāk? Dizains un pamanāmība, reklāma. Citreiz gaumīga, citreiz – kā māksliniekam izdodas vai, precīzāk, kā to uztver skatītājs.
Iebraucot galvaspilsētā, Rīgas uzraksts ar lielajiem, telpiskajiem burtiem mums netraucē, varbūt pat šķistu dīvaini, ja tikai pirmais būtu liels un pārējie mazi. Kad izkārtnēs ir īsi nosaukumi – teiksim, “BODE” vai “POGA” –, arī tur, visticamāk, būs izvēlēti visi lielie burti, ja vien nebūs vēl kādi īpaši stilizēti mazie.
Tas droši vien kāda iemesla dēļ šķiet glītāk un atmiņā paliekošāk: ja mēs ejam pret sistēmu, tad mūs visi redz.
Ja uzrakstām “Gors” (apv. ar nozīmi “gars”), kā nākas, to taču var izdarīt katrs devītklasnieks! Labāk uzrakstīsim visu ar lielajiem burtiem vai apgāzīsim kādu burtu otrādi kā frizierstudijai “Maija”. Lai nedomā, ka neesam radoši.
Lielākoties gan cilvēki pamana un dusmojas tieši par to, ja kāds burts apgāzts vai neparastāk uzrakstīts. Kādam novadam – tie, kas zina, sapratīs – logo arī ir visi lielie burti, turklāt asprātīgi apspēlēts K, A, un V dizains, A nav vis ar šķērssvītru, bet gan kā apgāzts V. Nevienu nedara bažīgu, ka uzrakstā visi burti ir lielie, bet gan tas, ka A burts nepareizi, pliki uzrakstīts: uz aģentūru zvanīja un satraucās, kā gan bērni iemācīsies novada nosaukumu rakstīt pareizi…
Taču, kad sarunājamies sociālajos tīklos, cilvēki ļoti ātri reaģē uz lielo burtu lietojumu kā agresijas pazīmi.
Te mēs, manuprāt, redzam darbībā, cik atšķirīga ir cilvēka uztvere – kolīdz nonākam pasaulē ārpus plakāta, uzreiz pamanām, ka lielie burti ir novirze no normas. Uz grāmatas vāka varam uzrakstīt visu ar lielajiem burtiem, bet, tikko tā darīsim grāmatā iekšā, uzreiz domāsim, ka varonis kliedz, tur šiem burtiem būs cits stilistiskais svars, cita krava.
Neviens nezvanīs un nesūdzēsies, ja pāri datora vai televizora ekrānam pārslīdēs uzņēmuma reklāma ar visiem lielajiem burtiem, bet, ja kāds sociālajā tīklā “Facebook” vai “Twitter” tā uzrakstīs savu sakāmo, sarunbiedri uzreiz saausīsies: “Ko tu bļauj?” Vienmēr jāšķir divas lietas: kur nosaukums ir vizuāls, dizainisks vēstījums, arī logotips, kur – tekstā iestrādāts vārds tā pamatfunkcijā.
Ir jau arī pretēja, daudz retāk sastopama tendence – tur, kur būtu nepieciešams lielais sākumburts, raksta mazo.
Tālu piemērs nav jāmeklē, tepat logiem pretī ir uzraksts “park inn”, kur abi vārdi sākti ar mazajiem sākumburtiem, lai gan pēc angļu valodas pareizrakstības likumiem varētu rakstīt “Park Inn”, proti, abos vārdos lietot lielo sākumburtu. Tāpat nosaukumā “air Baltic” lielais burts ir pa vidu. Avīzes tekstā gan ar to uzmanīsimies.
Kad gribu, lai par manu uzņēmumu vai sarīkojumu kāds uzraksta, varu sadusmoties, ja tā nosaukumu neraksta tieši tā, kā esmu iecerējis, jo tas ir mans gara auglis, mans bērniņš. Kāpēc jūs viņam apgriežat matus citādi, kāpēc cenšaties viņu pārģērbt?
Esmu liels uzņēmējs, daudz sasniedzis, kāpēc jūs mani atkal gribat ielikt piektajā klasē?
Valoda pieder visiem un reizē nevienam – tai ir arī savi iekšējie attīstības principi, struktūra.
It kā reglamentēta, tomēr valoda ir ļoti personiska parādība.
Tieši tā! Visiem kopīga, kaut arī individuālajā pieredzē sēta. Tāpēc ļoti priecājos par savu darbavietu, kur varu redzēt, uzklausīt un dzirdēt, kas cilvēkiem šķiet pieņemami un kas – ne. Jo nereti atšķirīga attieksme ir pat pret pilnīgiem sīkumiem.
Nemaz nerunāsim par vecuma grupām, starp kuru viedokļiem ir krasas un reizēm nesamierināmas nesakritības. Te neatdos ne pēdu no sava burta! (Smejas.) Nav iespējams pilnībā distancēties no sava viedokļa, bet, ja tas izdodas, ir ļoti interesanti šīs norises vērot.
