“Nē, paldies”, tomēr – lūdzu… 0
Šodien Dānijas premjers Briselē cenšas panākt īpašu vienošanos, kas Dānijai tomēr ļautu saglabāt vietu “Eiropolā”.
Dānijā notikušajā referendumā balsotāju vairākums noraidīja valdības ierosinājumu, kura būtība bija daļēji atteikties no valstij savulaik piešķirtajām izņēmuma tiesībām, kas neuzliek saistības piedalīties Eiropas Savienības iekšlietu politikā un ievērot šīs politikas ietvaros pieņemtos tiesību aktus.
Referenduma praktisko nozīmi noteica tas, ka līdz šim Kopenhāgenas savrupība iekšlietu un tieslietu jomās netraucēja Dānijai iesaistīties ES tiesībaizsardzības aģentūras “Europol” darbā un izmantot tās pakalpojumus. Turpretim nākamgad “Eiropolam” jākļūst par starpnacionālu (ES iekšlietu un tieslietu ministru kontrolētu) organizāciju ar plašākām pilnvarām, tāpēc Dānijas dalība tajā nonāk pretrunā ar pašas valsts principiem un ES nostādnēm. Protams, pilsoņu vairākums gribētu gan izņēmuma tiesību saglabāšanu, gan Dānijas palikšanu “Eiropolā”, kas tagadējā nedrošības situācijā ir ļoti svarīgi.
Daudzām un īpaši jau nelielajām Eiropas valstīm, kuru iespējas apkarot terorismu un organizēto noziedzību ir ierobežotas, Hāgā bāzētā tiesībaizsardzības aģentūra sniedz neaizstājamu palīdzību. Tā galvenokārt izpaužas informācijas un izlūkdatu vākšanā, analītiskajā atbalstā, draudu novērtējumā un darbības koordinēšanā starp ES dalībvalstīm. Parīzē nesen notikušie terora akti apliecināja, ka pat lielā valstī ar spēcīgiem izlūkdienestiem kā Francijā nepietiekama informācijas apmaiņa un efektīvas sadarbības trūkums – konkrētajā gadījumā starp Beļģiju un Franciju – kļūst par risku pastiprinošiem faktoriem, kuru novēršana ir neatliekams uzdevums.
Ja atceramies, šogad nāvējoši šāvieni satricināja arī Kopenhāgenu – februārī terorists atklāja uguni uz kafejnīcu, kur noritēja vārda un izteiksmes brīvībai veltīts pasākums, tad sarīkoja apšaudi netālu no sinagogas. Iespējams, šī traģēdija kaut kādā ziņā sekmēja toreiz Dānijā pie varas esošās kreisi centriskās koalīcijas sakāvi drīzajās parlamenta vēlēšanās.
Dāņi uzskatīja, ka imigrācija jāiegrožo vēl stingrāk un iekšējai drošībai jāpievērš lielāka uzmanība. Tam bija pamats, jo saskaņā ar pavasarī publiskoto ANO ziņojumu par Tuvajos Austrumos no citurienes ieradušos džihādistu izcelsmi Dānija, rēķinot attiecībā pret valsts iedzīvotāju kopskaitu, ieņēma Eiropā otro vietu aiz Beļģijas. Šis secinājums, starp citu, kārtējo reizi apgāza pieņēmumu, ka islāmisma apsēsti fanātiķi visbiežāk rodas sociāli atpalikušās Eiropas valstīs, kur arī imigranti saņem trūcīgus pabalstus.
Pētījumos apstiprinātā patiesība, izrādās, ir gluži pretēja, proti, Sīrijā un Irākā karojošie radikālo islāmistu grupējumi parasti saņem papildinājumu no tām bagātajām Eiropas valstīm, kuras atvēl sociālajiem izdevumiem procentuāli lielāku daļu no iekšzemes kopprodukta, un Dānija ir viena no dāsnākajām (pērn – 30,1% no IKP). Liberāļa Larsa Lekes Rasmusena vadītā tagadējā Dānijas valdība, kas gan ir mazākuma valdība, iniciēja 3. decembra referendumu un aģitācijas kampaņas laikā nāca klajā ar saukli “Palīdzi policijai – balso par!”. Tam pieslējās gandrīz visas lielās partijas, ieskaitot opozīcijā nosēdinātos sociāldemokrātus, ietekmīgākie preses izdevumi, uzņēmēji, arodbiedrības un vairākums nevalstisko organizāciju.
Tomēr pārsvaru guva gluži cits un šķietami pavisam citā sakarā izvirzītais lozungs “Vairāk ES? Nē, paldies!”, ko lika pretī pēdējā laikā dažādās vēlēšanās arvien spožākus rezultātus uzrādošā Dāņu Tautas partija, kam piebalsoja galēji kreisie. Tautas partija ar zināmiem nosacījumiem – un pirmām kārtām ar nosacījumu turēties pie stingras imigrācijas politikas – balsta Rasmusena valdību, kaut nav tajā iekļāvusies, un domājams, ka šīs eiroskeptiski noskaņotās partijas ietekme atkal pieaugs. Partijas līderis Kristians Tulesens Dāls migrantu krīzi šoreiz izmantoja, lai dāņiem iestāstītu, ka valsts integrēšanās ES iekšlietu politikā draud ar bēgļu sadales kvotu uzspiešanu no Briseles puses un ka Dānijas Karaliste tādējādi kļūs par “Wilkommen Politik” ķīlnieci. Referenduma jēga faktiski tika sagrozīta.
Savukārt valsts elite īsti neprata to izskaidrot. Pēc tautas nobalsošanas valdošajās aprindās bija jaušams apmulsums. Premjers “Facebook” izteicās par “uzticības krīzi” un par “plaisu starp parlamenta politiķiem un lielu daļu iedzīvotāju”. Viņi, protams, atcerējās politiķu neturētos solījumus un pārējās negācijas un, kā demokrātijās mēdz gadīties, nelaida garām izdevību ieriebt valdībai. Politiskā spektra galējie spēki apelēja pie “suverenitātes” un izmanīgi manipulēja ar Eiropas kontekstu, kaut šoreiz “vairāk ES” būtu nozīmējis arī vairāk drošības. Tāpēc tieslietu ministrs Sērens Pinds apgalvoja, ka balsojuma rezultāts neatbilst valsts interesēm “brīdī, kad Eiropas policijas un tiesu iestāžu sadarbība ir pilnīgi nepieciešama”.
To labi saprot arī Kristians Tulesens Dāls, kurš paziņoja, ka piekrīt premjera Rasmusena nodomam 11. decembrī doties uz Briseli, lai tiktos ar ES augstākajām amatpersonām un ievadītu sarunas par kādu jaunu īpašu vienošanos, kas Dānijai tomēr ļautu saglabāt vietu “Eiropolā”. Pretējā gadījumā Kopenhāgenai būtu problemātiski vērst plašumā cīņu pret kibernoziedzību, cilvēku tirdzniecību, bērnu pornogrāfiju, krāpniecību un pārējiem smago noziegumu veidiem, kuru apkarošanu valdība, ierosinādama referendumu, vēlējās padarīt efektīvāku.
Par noziedzības apkarošanas plānu izgāšanu negribētu uzņemties atbildību neviens, ieskaitot saukļa “Vairāk ES? Nē, paldies!” autorus. Iespējams, Kopenhāgenas lūgums tiks ievērots un vienošanās tiks panākta, jo arī “Eiropols” ir ieinteresēts paturēt Dāniju savā redzeslokā, kas nav mazsvarīgi pretterorisma un citās operācijās. Vienīgi jautājums, vai sadarbība paliks agrākajā līmenī un kādas būs pārējo dalībnieku prasības.
