Ne oga, ne čiekurs – čiekuroga 0
Kadiķi ceļ godā gan mediķi, gan gardēži, gan ezotērisko mācību piekritēji, jo tas ir viens no enerģētiski spēcīgākajiem Latvijas augiem.
Konsultē farmācijas doktore Vija Eniņa.
Šo koku mēdz saukt arī par ziemeļu cipresi. Tikai īstajai cipresei nav lapu, toties kadiķim ir asas skujas. Latvijā savvaļā aug parastais kadiķis jeb paeglis, bet vismaz desmit kadiķu sugu un šķirņu tiek kultivētas. Vainaga forma mēdz būt atšķirīga – ciprešveidīga, piramidāla, daži paegļi ir izspūruši kā pusaudžu matu ērkulis, daži kuplo klājeniski. Citu koku paēnā kadiķis nīkst – patīk gaisma.
Kadiķis zied maijā ar sīkiem, zaru padusītēs izvietotiem dzeltenzaļiem ziediņiem. Kā jau divmāju augam, tam ir vīrišķie un sievišķie eksemplāri. Vīrišķajiem žāklītēs samanāmi mazi maciņi, no kuriem birst putekšņi. Sievišķajiem veidojas aizmetnīši, kas līdzinās maziem čiekuriņiem. Pavasarī pēc apputeksnēšanās to trīs augšējās zvīņas sakļaujas kopā, virspusē radot simetrisku trīsstūrīti – čiekurogu. Tā ilgi gatavojas, tāpēc uz viena zariņa var būt gan pirmā gada – zaļā, gan melnā vai tumši zilā otrā gada raža. Apkārt čiekurogām zaļganbrūns mīkstums, iekšā sēklas, kurām ēteriskās eļļas bagātīgums rada raksturīgo smaržu un garšu. Čiekurogas – gan svaigas, gan izkaltētas – visvairāk tiek izmantotas medicīnā un kulinārijā.
Ja sakārojas iestādīt kadiķi pie mājas, jārūpējas, lai tuvumā neaugtu bumbierkoks. Paeglim labi, bumbierei – iznīkšana.
Galvenās gardēžu apgādātājas ar čiekurogām ir siltās Dienvideiropas zemes, tajās vāktā raža pēc garšas ir maigāka un it kā patīkamāka, toties mūsu kadiķos briedušās – bagātīgākas ar dziednieciskajām vielām.
Tā kā kadiķogām piemītošais aromāts ātri vien izgaro, tās glabājamas noslēgtā traukā.
Skaistumam
* Dažu kadiķa čiekurogu vai neliela paegļa zariņa pakošļāšana atsvaidzina elpu.
* Kadiķzaru pirtsslotiņa – lieliska asinsrites uzlabotāja. Ja tā šķiet par asu, vērts pielikt klāt tūjas zariņu – abi radinieki, ēteriskā eļļa līdzīga. Slotiņu var arī dūšīgi paklapēt pret pirts lāvu. Balstaudu kārtiņa, kas apkārt asajai lapiņai, pēc sadauzīšanas kļūst mīkstāka.
* Sasmalcinātas skujas kopā ar citām dabas vielām labi iederas pirts skrubīšos. Tie apvieno gan eļļas antibakteriālo iedarbību, gan sveķskābēm piemītošo pretiekaisuma efektu, gan abrazīvo izpausmi.
* Kadiķogu ēterisko eļļu pievieno kosmētiskajiem līdzekļiem, ko lieto pret celulītu, bet, šo smaržīgo piedevu lietojot vannā, var uzlabot problemātiskas un taukainas ādas stāvokli – mazināt pūtīšu veidošanos, niezi, blaugznu rašanos.
Virtuvē
* No paegļu skujām sanāk tikpat lielisks vitamīnu dzēriens kā no priežu skujām. Sagatavošanas metožu daudz.
Vienkāršākā, ko var izmēģināt ikkatrs: sauju mazliet sasmalcinātu skuju aplej ar litru auksta ūdens, pieber nedaudz citronskābes – tas kavē askorbīnskābes noārdīšanos, tad 12 līdz 36 stundas patur istabas temperatūrā, nokāš. Pēc garšas saldina ar medu vai dzer tāpat, izbaudot īpatnējo, mazliet sveķaino garšu.
* Vērtīgi ar gruzdošu paegļu zariem izkvēpināt traukus – kublus un mucas, kas domāti dārzeņu un sēņu skābēšanai un sālīšanai.
* Tā kā kadiķogas veicina žults izdalīšanos, to piedeva noder pie treknas gaļas ēdieniem, piemēram, pie jēra cepeša. Ļoti labi sadarbojas ar medījumu, sevišķi brieža, gaļu. Pirms pievienošanas ēdienam čiekurogas samaļ kafijas dzirnaviņās vai saberž piestiņā.
* Tās izmanto marinādēm un mērcēm.
* Kadiķogas sader arī ar ceptiem āboliem, nedaudz samaltu odziņu var pievienot kēksam.
Mājas aptieciņā
Tautas medicīnā visvairāk tiek likta lietā ēteriskā eļļa. Čiekurogas satur līdz 40 procentiem cukuru – tie rada zilgano apsarmi, ar ko tās klātas. Čiekurogās ir arī miecvielas, flavonoīdi, sveķi, sveķskābes, organiskās skābes. Skujas ir bagātīgas ar askorbīnskābi.
* Čiekurogas izmantojamas kā spēcīgs urīndzinējs, tikai ne visi tās drīkst lietot. Ēteriskās eļļas iedarbība ir ļoti spēcīga. Ja nieres veselas, ogas izmantojamas droši, tāpat gadījumos, kad moka sirds mazspējas izraisīta tūska. Taču nieru un nieru bļodiņu iekaisuma izraisītu sūdzību reizēs – no kadiķa preparātiem pa gabalu.
Čiekurogu lietošanu nedrīkst pārdozēt – tas var izraisīt sarežģījumus ar urīna izdali, kavēt bronhu dziedzeru sekrēciju.
* Kadiķogas veicina atkrēpošanu, uzlabo gremošanu, mazina meteorismu jeb gāzu krāšanos zarnās.
* Svaigas čiekurogas stimulē aknu darbību, veicina organisma attīrīšanos. Pirmajā dienā – vislabāk tukšā dūšā – apēd četras, katrā nākamajā šo skaitu pa vienai palielina, līdz nonāk pie 13 ogām, tad pa vienai kāpjas atpakaļ, līdz atkal apstājas pie četrām.
* Čiekurogu pulveri var pievienot vannas ūdenim, lai mazinātu reimatiskas muskuļu un locītavu sāpes.
* Čiekurogu spirta izvilkumu (vienu daļu kaltētu ogu aplej ar piecām daļām 40 procentīga spirta, pa laikam saskalinot, ļauj divas nedēļas ievilkties, nokāš) lieto ārīgi ieberzējumiem, lai mazinātu reimatisma un podagras izraisītas sāpes.
* Gruzdošus paegļa zariņus lieto mājas enerģētiskai attīrīšanai un gaisa atsvaidzināšanai telpās, kurās ilgstoši jāuzturas slimniekam, jo šie dūmi nogalina mikroorganismus.
Mana pieredze
Rūta Bērziņa-Bērzīte, bioloģijas zinātņu doktore
* Kadiķogas mēdzu izmantot cūkgaļas cepeša pagatavošanai. Parasti izvēlos aptuveni kilogramu smagu šķiņķa gabalu. To no abām pusēm mazliet apbrūninu, noziežu ar sinepēm, tad mīkstumā iespiežu trīs vai četras ogas. No garšvielām – tikai pavisam nedaudz sāls. Lai gaļai saglabājas gaļas garša! Pēc tam šķiņķa gabalu ieguldu formā, lieku krāsniņā un cepu 180 līdz 190 grādu temperatūrā. Sivēngaļu divas stundas, nobriedušāku – pat trīs, cepšanas beigās ar iesmiņu pārbaudot, vai cepetis mīksts. Ja gaļa kļūst sausa, to nedaudz apslaku ar ūdeni.
* Aukstā laikā gatavoju sildošu tēju. Drogām, kas veicina svīšanu – avenājiem, pelašķiem, liepziediem – piemetu nedaudz kadiķogu un dažas ripiņas ingvera saknes, uzleju verdošu ūdeni un ļauju desmit piecpadsmit minūtes ievilkties.
Ziemassvētkos ziedu un lakstu vietā tējai izmantoju žāvētas skābās ogas – upenes, pīlādžus. Iederas arī ābolu miziņas. Šāds maisījums veido aromātisku dzērienu, kas labi garšo pat nākamajā rītā.
