Juris Lorencs: Velns – tas ir prezidents Lukašenko, kurš saka savai tautai: “Ļauj man valdīt vēl!” 10
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septembra vidū publicēts domnīcas “Social Progress Imperative” (ko latviski varētu tulkot kā “Sociālā progresa norma”) jaunākais pētījums par pasaules valstu salīdzinošo attīstību.
“Social Progress Imperative” ir 2012. gadā dibināta, ASV bāzēta nevalstiskā organizācija, kas iedvesmojusies no pazīstamu ekonomistu, Nobela prēmijas laureātu Duglasa Norta, Amartijas Sena un Jozefa Štiglica idejām.
Šie pētnieki uzskata, ka, lai izvērtētu kādas sabiedrības attīstības līmeni, nepieciešams izmantot ne vien ekonomiskos datus (iekšzemes produkta lielums, tā pieauguma tempi, vidējā alga utt.), bet arī citus labklājību un dzīves kvalitāti raksturojošus lielumus.
Piemēram, pārtikas, mājokļa, veselības aprūpes un izglītības pieejamība, brīvība, līdztiesība, dzīve bez korupcijas, drošība, ekoloģija, dzīves ilgums. Starp citu, Kubā, kas nereti tiek dēvēta par neizdevušos valsti, vidējais dzīves ilgums ir tikpat liels kā ASV.
Pētījumā publicēti dati par 163 pasaules valstīm. Saraksta sākumā ar 92,7 punktiem atrodas Norvēģija. Tālāk seko Dānija, Somija, Jaunzēlande, Zviedrija, Šveice, Kanāda, Austrālija, Islande, Nīderlande, Vācija un Īrija.
Sarakstu noslēdz Somālija, Eritreja, Centrālāfrikas Republika, Čada un Dienvidsudāna, kurai pētnieki devuši vien 31 punktu. Saprotams, šo “punktu” lielums ir visai nosacīts. Daudz svarīgākas ir valstu savstarpējās attiecības, to vieta rindas kārtībā un izmaiņas gadu gaitā. Un te mēs varam ievērot vairākas interesantas lietas.
Izrādās, “Social Progress Imperative” eksperti uzskata, ka Igaunija šobrīd ir vairāk attīstīta valsts par ASV. Lūk, dažu valstu reitingi: Igaunija (87,3 punkti, 24. vieta), ASV (85,7 punkti, 28. vieta), Lietuva (84 punkti, 32. vieta), Latvija (83,2 punkti, 35. vieta), Baltkrievija (77 punkti, 47. vieta), Ukraina (73,4 punkti, 63. vieta), Krievija (72,6 punkti, 69. vieta).
Šie skaitļi rosina izdarīt dažus secinājumus.
Pirmām kārtām krīt acīs tas, ka daža laba naudas ziņā bagāta naftas valsts attīstības reitingā atrodas pavisam zemu. Apvienoto Arābu Emirātiem eksperti devuši vien 80. vietu, bet Katarai – 81.
Tātad ne no naudas vien cilvēks dzīvo. Otrām kārtām – pārsteidz augstie Baltijas valstu reitingi. Lieliska atbilde vaimanātāju korim, kuri dzied – “Latvijā viss ir slikti, te jau nekā nebūs”.
Man ir savs skaidrojums šim iluzorajam, nepamatotajam pesimismam – jo mēs sevi salīdzinām ar kaimiņiem, ar Skandināviju. Bet Dānijā, Norvēģijā, Somijā un Zviedrijā valda pasaules augstākie standarti teju visās dzīves jomās.
Var tikai iztēloties, kāda šodien izskatītos Latvija, ja nebūtu Hitlera–Staļina pakta un padomju okupācijas 1940. gadā. Tolaik mēs bijām vienā līmenī ar Somiju. Lai arī šodien atpaliekam, mūsu izvēlētie orientieri ir pareizi.
Taču paraudzīsimies uz austrumiem. Un tad pamanīsim, ka Baltija ir būtiski, pat neatgriezeniski atrāvusies no bijušās Padomju Savienības.
Vienlaikus pirmajā brīdī var pārsteigt salīdzinoši augstā vieta, ko eksperti piešķīruši Baltkrievijai. Tā apsteidz gan demokrātisko, reformu ceļu ejošo Ukrainu, gan salīdzinoši turīgo Krieviju.
Tad kāpēc “krāsu revolūciju” vilnis sasniedza Baltkrieviju?
Par to tagad spriež visi – sākot AR Rietumu ekspertiem un beidzot ar lielkrievu nacionālistiem. Jo sērotājiem pēc Padomju Savienības Baltkrievija bija paraugs, sociālā taisnīguma un labklājības “apsolītā zeme”, pretstats oligarhu un “siloviku” pārvaldītajai Krievijai.
Kā gan skaidrot 100 000 cilvēku lielās demonstrācijas Minskas ielās, kas prasa ievērot elementāras cilvēka tiesības?
Atbilde uz šo jautājumu, iespējams, meklējama cilvēka dabā, kas savā dziļākajā būtībā nav mainījies pēdējo gadu tūkstošu laikā. Jaunajā Derībā, Mateja evaņģēlija 4. nodaļā aprakstīts, kā Jēzus piedzīvo kārdināšanu tuksnesī.
Pēc četrdesmit dienu ilga gavēņa viņam parādās velns un saka: “Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi.” Uz to Jēzus atbild: “Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes.”
Ja ir vēlēšanās, šajā līdzībā var saskatīt paralēles ar pašreizējo situāciju Baltkrievijā. Velns – tas ir prezidents Lukašenko, kurš saka savai tautai: “Ļauj man valdīt vēl, un es gādāšu par tevi, došu maizi un drošību.”
Savukārt baltkrievi viņam atbild: “Mēs nevaram dzīvot no taviem labumiem vien, mums jāklausa Dieva balss.”
Bet kas tad ir modernās, demokrātiskās pasaules Dievs? Pati tauta! Ne velti latīņu teiciens saka: “Vox populi – vox Dei.” Tautas balss – Dieva balss! Baltkrievu tautas iekšējā balss šodien saka pati sev, Lukašenko un pasaulei – vienreiz pietiek!
Vienlaikus ar “Social Progress Imperative” ekspertu ziņojumu medijos parādījās visai interesantas aptaujas rezultāti, ko nesen veikusi privāta organizācija – “Krievijas sabiedriskās domas pētniecības centrs”.
Izrādās, uz jautājumu “Vai vēlaties, lai Krievija būtu Padomju Savienībai līdzīga lielvalsts?”, apstiprinoši atbildējuši 31% aptaujāto. It kā daudz.
Bet vēl 2014. gadā šādu cilvēku bija 42%. Tendence ir acīm redzama.
Iespējams, līdzīgi kā Ukrainā un Baltkrievijā, arī Krievijas sabiedrības iekšienē briest dziļākas pārmaiņas, un cilvēku prātos tanki, raķetes un atombumbas kļūst mazāk svarīgi par gaisīgo, netveramo, tomēr tik vērtīgo brīvību. Laba un cerīga zīme!
