Latvijas kinovēstures leģenda, kinooperators Miks Zvirbulis svin 85. dzimšanas dienu: “Ne no kā nav jāuzmanās” 2
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 9. novembrī, Latvijas kinovēstures leģenda, kinooperators un Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Miks Zvirbulis svinēs 85. dzimšanas dienu. Atzīmējot nozīmīgo jubileju un godinot izcilo personību, Latvijas Kinematogrāfistu savienība un izdevniecība “Latvijas Mediji” kinoteātrī “Splendid Palace” plkst. 18.30 rīkos jubilejas pasākumu un kinorežisores Brigitas Eglītes grāmatas “Miks Zvirbulis. Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals” atvēršanas svētkus.
Miks Zvirbulis ir viens no pirmajiem profesionāli izglītotajiem kinooperatoriem Latvijā, viens no tiem meistariem, kuru talanta un principu dēļ pieņemts runāt par Latvijas kinooperatoru mākslas augsto līmeni, kas tiek novērtēts arī pasaules kontekstā.
Dažas dienas pirms svētkiem “Latvijas Avīzei” bija iespēja tikties ar godājamo kinooperatoru. Mūsu saruna notika pavisam netālu no “Splendid Palace” – sēžot uz soliņa Vērmanes parkā –, un Miks Zvirbulis ar apbrīnojamu atmiņu vēl turpināja un papildināja nupat iznākušās grāmatas stāstus. Vai vienā sarunā var izrunāt svarīgo? Nevar. Sarunu var tikai iesākt un ieteikt lasītājiem turpināt lasīt grāmatu un, protams, skatīties filmas.
Kā tapa grāmata?
M. Zvirbulis: Pats jau vēl nemaz grāmatu neesmu kārtīgi apskatījies, tikai 20 sekundes pašķirstījis. Man ir tāds niķis – filmēšanas laikā izbraukuma reizēs nekad nedzīvot viesnīcās, ja vien iespējams, cenšos atrast vietu pie cilvēkiem mājās, jo tad iegūstu informāciju, kas var noderēt kādā nākamā filmā.
Tagad gan ir tā kā dusmas, jo tajā laikā videokameru vēl nebija un tik daudz prāta, ka vajadzētu saklausīto ierakstīt kaut vai magnetofonā, – arī ne. Īpaši daudz pieredzēju zvejnieku vidē, būtu varējis kaut atzīmēt blociņā, tagad ir tikai tas, kas palicis atmiņā. Bet novērojumu bija tik bezgala daudz… To zinādama, Biruta Eglīte lūdza – pastāsti to, ko pieredzēji, satiekoties ar cilvēkiem ārpus uzņemšanas laukuma. Bijis tik daudz interesanta, ko esmu pieredzējis filmēšanas ekspedīcijās ārpus Rīgas – Salacgrīvā, Kaltenē, Rojā, Zvejniekciemā… Un Smiltenē – tā varētu saukt gandrīz ikvienu Latvijas vietu, kur vien esmu bijis filmējot. Saka, latviešiem nav humora izjūtas, – domāju, ka stulbāka apgalvojuma nav, protams, var būt cilvēku kategorija, kuriem tiešām nav humora izjūtas, bet, kā zvejnieks ver muti vaļā, tā nāk teiciens, ko avīzē pat nevar rakstīt! Varbūt šos stāstus rada viņu skarbie darba apstākļi, varbūt tas, ka zvejnieku ikdienā priekšnieka klātbūtne ir stipri ierobežota.
Vai jums tagad gribētos paņemt rokās kameru un ko nofilmēt?
Tagad filmēju tikai sapņos. Protams, pietrūkst filmu uzņemšanas atmosfēras, tur neko nevar darīt. Zinu veselu virkni cilvēku, kuri teikuši – zini, Zvirbuli, tu esi laimīgs cilvēks, gadi, ko nostrādājām studijā, bijuši dzīvē laimīgākie, bet tev tādu bija vairāk nekā trīsdesmit. Neskatoties uz ierobežojumiem un trūkumiem, zinu, ka Rīgas kinostudijā strādāja izcils kolektīvs un valdīja izcila atmosfēra. Atceros, reiz Vācijā, uzņemot epizodes filmai “Rallijs”, vācu kolēģi brīnījās, kā iespējams tas, ka operatori tin kabeļus un gaismotāji zina, kā jāregulē kameras fokuss. Tas, kas bija ieaudzināts studijā, arī – zināms patriotisms, nav novērots citās studijās. Zinu, ka daudzviet cilvēki skatījās pulkstenī, kad precīzi beigtos maiņa un beigtos pienākumi. Mūsu studijā tas tā nebija iespējams.
Vēl pirms kādiem gadiem piecpadsmit būtu varējis strādāt arī tagadējos apstākļos, bet tad man būtu stipri daudz sevī jāpārvar. Protams, nevaru noliegt, kā cilvēki strādā tagad, bet tie ir citi apstākļi un man ir drusciņ cita skola. Atceros reizi, kad sāku strādāt Ēķa televīzijas (NTV) studijā, tā atradās daudzstāvu ēkas augšējā stāvā, un kustība galvenokārt notika ar liftu. Mani pārsteidza, ka viens no televīzijas hronikas operatoriem, kurš bija mācījies Kultūras akadēmijā, ejot uz liftu, kam vērās ciet durvis, ielika durvīs nevis kāju, bet kameru. Es varu to salīdzināt – savā laikā, atbraucot praksē Cēsīs, kur uzņēma Rolanda Kalniņa filmu “Ilze”, apsēdos uz kameras metāla kastes. Pie manis pienāca viens no filmēšanas grupas vecākajiem darbiniekiem, kurš atbildēja par uzņemšanas tehniku, un teica – tā vairs nekad mūžā nedari, sēdēt uz kameras kastes ir tas pats, kas sēdēt ar pliku pakaļu uz pusdiengalda. Rēķinies, ka kamera ir tava maizesmāte, kāda būs tava attieksme pret tehniku, tāda būs arī attieksme pret daudzām svarīgām lietām.
Kas bija tas, kas izlēma jūsu kinooperatora likteni?
Īpaša vieta manā biogrāfijā ir dramaturgam Gunāram Priedem. Pēc tam kad apturēja mūsu Salacgrīvas dokumentālo filmu, tieši viņam pateicoties, bez diploma un prakses dabūju darbu pie pirmās mākslas filmas. Viņš Pāvelam Jankovskim, Rīgas kinostudijas direktoram, esot piedāvājis – man ir gatavs scenārijs, bet studijai to pārdodu ar noteikumu – tas jāuzņem māksliniekiem Gunāram Pauzeram un Uldim Balodim, par režisoru jābūt Gunāram Piesim un man – par operatoru. Direktors bijis bažīgs – kā gan varu uzticēt naudu un visu pārējo, ja viņiem pat diploma nav! Tomēr norunāja mums atļaut taisīt kino proves, paskatīties, kas tur sanāks. Tā pamazām arī sāku. Ar Gunāru Priedi bijām saistīti ar daudzām, daudzām simpātijām, neskatoties uz to, ka raksturā bijām ļoti atšķirīgi. Bet no katra autora jau esmu ko ļoti būtisku pasmēlies, nemaz nerunājot par sadarbības reizēm ar režisoriem dažādās filmās.
Toreiz Salacgrīvā notika tā – abi ar Gunāru Piesi no institūta atbraucām ar kameru, limitētu filmas daudzumu un stipendiju diplomdarbam. Tā kā mums nebija ne gaismas, ne transporta, saistījāmies ar televīziju, viņi palīdzēja ar tehnisko nodrošinājumu, bet līdz ar to materiālu acīmredzot bija redzējuši cilvēki no Limbažu partijas komitejas. Tie, kuriem bija teikšana un lemšana, jau parasti ar autoriem nemaz nerunāja, mums vēlāk stāstīja, ka esot pārmests, ka filmā redzami cilvēki ar bleķa zobiem – tādi bija tiem, kas bija dienējuši leģionā vai citās militārās struktūrās, bijuši izsūtīti Sibīrijā. Mākslīgie zobi bija apmēram šitādā [piesit pie parka soliņa skrūves] krāsā. Filmu apturēja, un diplomdarbu izdevās pabeigt stipri vēlāk pēc noteiktā termiņa. Komisijas slēdziens bija izslēgt mani no institūta ar tiesībām aizstāvēties divu gadu laikā. Biju tā kā no laivas izmests… Un tad nāca “Četri balti krekli”. Protams, kad uz Maskavas institūtu kā diplomdarbu aizvedu pilnmetrāžas mākslas filmu, tā jau bija cita vērtība, nobeidzu ar izcilību.
Arī mākslas filmu jau būtu varēts aizliegt. Vai vēlāk filmējot uzmanījāties?
No kā man būtu jāuzmanās? Ne no kā nav jāuzmanās. Es vienmēr esmu centies strādāt ar režisoriem, kuriem ir sava nostāja. Ir bijis tik daudz filmu, kurās piedalās, kā es viņus saucu, “līdzautori”, kuri skatās un pēta uzfilmēto materiālu. Uzskatu, ka zināmā mērā katrs iebildums nāk par labu tam, lai tevī attīstītu izdomu un, neatkāpjoties no pamatidejas, atrastu veidu, kā to dabūt cauri. Strādājot kopā ar režisoru Rolandu Kalniņu, tas bija īpaši izteikti, arī ar citiem.
Tomēr tieši kopā ar Rolandu Kalniņu filmu “Četri balti krekli” neizdevās palaist uz lielā ekrāna…
Kā tad neizdevās! Izdevās! Tas, ka filmu nolika plauktā, bija viena lieta, bet Rolands Kalniņš neatkāpās no filmas sākuma ieceres. Pagāja gadi, un filmu izlaida. Daudz sliktāk būtu bijis, ja zināmā mērā censtos pielāgoties cenzoriem un pa visu varu pūlētos, lai filmu pieņem rādīšanai uz ekrāna. Man laimējās strādāt kopā ar Gunāru Priedi, Egonu Līvu, Zigmundu Skujiņu, Albertu Belu, Alvi Lapiņu, vēl būtu vesela virkne citu autoru, kuri vienmēr bijuši ar savu izteiktu māksliniecisko ieceri un meklējuši iespēju, kā to aizstāvēt strīdīgos momentos. Tā kā biju mācījies Maskavā un manas krievu valodas zināšanas bija labākas nekā, piemēram, Rolandam Kalniņam, tulkojot uzņemto materiālu, varēju kaut drusciņ ievērot priekšniecības reakciju, tas bija interesants aizmugures darbs.
Filmas “Četri balti krekli” izrādīšana Kannu kinofestivālā (2018) bija viens no saviļņojošākajiem Latvijas kino triumfa brīžiem. Kā jūs tobrīd jutāties?
Nekā, tā jau nebija mana pirmā reize Kannās, mans pats pirmais ārzemju brauciens bija uz Franciju 1962. gada Ziemassvētkos. Toreiz staigāju gar Kannu krastmalu, vēroju, kāda tad ir vieta, kur notiek pati svarīgākā filmu skate pasaulē. Toreiz, kad piezvanīja, ziņojot, ka filma izvirzīta programmā “Kannu klasika” rādīšanai Francijā, sapratu, ka tas ir patīkami, bet galu galā – normāla parādība, jo tolaik bija Latvijas simtgades svinību laiks, tā tam bija jābūt. Atceros, kad pateica, ka arī man pašam būs jābrauc, biju lielā neziņā, jo operatorus taču uz Kannām aicina tikai tad, ja viņi nominēti kā iespējamie pretendenti uz galveno balvu. Un tad teica, ka tas ir ļoti nopietni, un mēs ar Rolandu Kalniņu un viņa mazdēlu Valtu Kalniņu aizbraucām. Zināmā mērā biju apjucis, mūs sagaidīja tik ļoti labvēlīgi, draudzīgi izturējās un intervēja, es saprotu, ka tā gan, iespējams, bija franču cilvēku izcila smalkjūtība. Tomēr, kad rādīja “Četrus baltus kreklus”, zāle bija pilna, un tā nelikās maza. Ievēroju, ka filmas laikā daži ienāca, kādi izgāja laukā, un tas bija normāli, vai ne? Bet tad, kad pēc filmas publika cēlās kājās un sāka aplaudēt, tad gan sapratu, ka simtiem cilvēku nevar būt liekuļi. Lai gan filma bija latviešu valodā ar angļu un franču valodas subtitriem, likās pārsteidzoši, ka pēc tik daudz gadiem pilnīgi citā zemē cilvēki saprata, par ko ir runa, un novērtēja ne tikai melodiju, bet arī Māra Čaklā tekstus. Mani arī pārsteidza, cik izcilā kvalitātē studija “Lokomotīve” bija restaurējusi filmu, sevišķi krāsu ziņā. Tas viss bija viens liels pārsteigums no sākuma līdz beigām, ieskaitot to, ka mūs apsveica pat četri vīri baltos kreklos, mūziķi, kuri tai laikā bija koncerttūrē Francijā. Tas viss bija pasakaini, bet – parasti tā tas nenotiek.
