“Tas ne mans, Dieva nopelns.” Mūžībā aizgājušā Mārtiņa Brauna piemiņai 0
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
24. novembra pēcpusdienā no dzīves šķīrās leģendārais komponists Mārtiņš Brauns (17.09.1951.–24.11.2021.). Viņa skaņdarbi ir ar brīvības skaņu, spilgts zīmogs latviešu kultūras vēsturē.
“Tas ne mans, Dieva nopelns,” tā par savu mūziku televīzijas raidījumā “Saule. Pērkons. Mārtiņš Brauns…” saka pats komponists.
Arvien aizrautīgs, dedzīgs, spilgtu šalli, tauriņu vai citu akcentu apģērbā, jauneklīgs, ne miņas no vecuma – tāds līdz pēdējam brīdim uz skatuves bija leģendārais komponists, pianists, izcilais rokmūziķis, teātra un kino mūzikas autors Mārtiņš Brauns. Viņa mūzika lika iztaisnoties mugurkaulam un sariesties asarām.
Brauna mūziku klausās, dzied un spēlē nu jau divas paaudzes.
“Mums ar Mārtiņu divatā un kopā ar grupu bija paredzēti koncerti valsts svētkos, Ziemassvētkos un pavasarī,” saka dziedātāja Ieva Sutugova, “Mārtiņš bija mans otrs tētis. Es viņu aizstāvēju vienmēr ar zobiem un nagiem, un nedod dievs, ja kāds par viņu pateica ko ne tā. Man patīk viņa mūzika, jo tā ir ļoti dažāda, ne tikai jautra, bet arī dziļa. Jau sākumā dabūju dziedāt gan par zirgu, kas naktī dzied, gan Daugaviņu…”
17. septembrī Latvija svinēja Mārtiņa Brauna 70 gadu jubileju. 18. oktobrī notika komponista slavenā mūzikla “Mauglis” jauniestudējuma pirmizrāde. Un tajā uz skatuves kā allaž bija arī pats autors.
Pēc izrādes, kuru uzņēma ar stāvovācijām, dažas dienas vēlāk Mārtiņa Brauna veselība sašķobījās. Viņš nonāca slimnīcā ar infarktu. Ārstiem izdevās mūziķi glābt, taču, kā atklāj Mārtiņa Brauna producents Jānis Kļaviņš, visticamāk, klīnikā komponists inficējās ar Covid-19, taču vieglā formā, jo bija vakcinējies.
Diemžēl pēc pāris nedēļām viņu atkal piemeklēja infarkts. Un to Mārtiņa sirds vairs neizturēja.
Mārtiņš Brauns dzimis ārstu ģimenē. Māte bija Saulkrastu slimnīcas galvenā ārste, tēvs – terapeits. Mācījies Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas klavieru klasē, 1970. gadā uzsācis studijas Konservatorijā Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē, ko absolvējis 1975. gadā, iegūstot komponista un mūzikas teorētisko priekšmetu pasniedzēja kvalifikāciju. Uz augstskolu gan esot devies tikai tādēļ, lai padomju komisijas neliegtu spēlēt roku, pamatojoties uz profesionalitātes trūkumu…
“Sīpoli” un viena asins
Plašākai publikai Mārtiņš Brauns kļuva zināms kā dažādu rokmūzikas ansambļu un grupu dalībnieks un vadītājs. Bet spilgtākie gadi saistīti ar kolorītajiem “Sīpoliem” – vienu no visu laiku labākajām latviešu rokgrupām, kurā Mārtiņš darbojās no 1978. līdz 1985. gadam. Visu mūziku “Sīpoliem”’ sacerēja Brauns.
Tieši astoņdesmito gadu sākumā grupa guva popularitāti, kad tās repertuārā parādījās Mārtiņa Brauna dziesmas ar Jāņa Petera, Ojāra Vācieša, Māras Zālītes un citu lieliskāko un latviskāko autoru dzeju. Daudzas no tām bija komponētas teātra izrādēm – kā “Sirano de Beržeraks” Valmieras teātrim, “Mauglis”, “Suns un kaķe” Jaunatnes teātrim, svīta izrādei “Alberts “Nacionālajā teātrī, mūzika Arvīda Krieva filmai “Spēle”, no kuras visiem pazīstamā smeldzīgā dziesma par to, kā tava kailā dvēselīte purvus brien, kamēr tu šo spēli spēlē…
Kāpēc grupa saucās “Sīpoli”? Jo kodīgi. Tam padomju laikam, kur bija gana izlikšanās un konformisma. Un tas bija protests pret bezdomu pliekanību mūzikā.
…Kad tolaik jaunais ģitārists Aivars Gudrais Tehniskajā universitātē pirmoreiz izdzirdējis “Sīpolus”, nodomājis: cik lieliski spēlē, cik forši būtu tajā grupā tikt! Kā jau students, mitinājies piektajā stāvā mājā ar malkas apkuri Tallinas ielā un nemaz nenojautis, ka 600 metrus tālāk dzīvo Niks Matvejevs, Mārtiņa Brauna dziedātājs, kura balsij bija četru oktāvu diapazons un par kuru komponists teica – raksti, kā gribi, visu izdziedās –, un “Sīpolu” balss Aiva Brauna, kurai, skaidrības labad jāpiebilst, ar komponistu tikai uzvārdu sakritība.
Te viendien pēkšņi pie durvīm klauvējiens. Stāv Niks. Apspriedušies ar Mārtiņu, aicina spēlēt “Sīpolos”. Pie viena no oriģinālākajiem latviešu komponistiem! Liktenis! Savā pirmajā koncertā vienā vietiņā partitūrā nospēlēju mazliet greizi, Aivars nu atceras, varbūt citi to nemanīja, bet Mārtiņam bija absolūtā dzirde – Dieva dāvana.
Viņš dzirdēja visu un arī visu paša uzrakstīto septiņreiz nomērīja, pirms laida no rokām. Iespējams, tāpēc Mārtiņam nav tik daudz dziesmu, kā varētu būt… “Otrajā koncertā, kad “Sīpoli” spēlēja “Maugli”, Mārtiņš man sacīja – pasēdi maliņā, paklausies…” stāsta Aivars, “vietā bija cits ģitārists. Un, kaut visu programmu biju iemācījies nedēļas laikā, vai asaras riju. “Sīpolu” koncertos daudzi skatījās tieši uz Mārtiņu pašu, uz viņa mīmiku. Viņš bija ārkārtīgi vitāls. Atceros, reiz dziedot par zirgu, kas naktī dzied, Mārtiņš, ar vālītēm sitot ritmu, noskrēja pāri visai skatuvei un vēl cauri zālei.
Citreiz, to gan man atstāstīja, vienā klubā izlēcis pa logu un ienācis pa durvīm atpakaļ. Nevaru iedomāties, ka kaut ko tādu darītu, piemēram, Raimonds Pauls. Bet katram savs. Mārtiņš bija ne tikai komponists, bet arī īsts skatuves cilvēks! Un vienmēr katrā koncertā spēlēja ar pilnu atdevi, zāles bija pilnas, jo “Sīpolus” dzīvajā gribēja dzirdēt visi… Mārtiņam pašam ļoti mīļa dziesma bija “Putnu balss” no “Maugļa”. Tāda filozofiska, par putnu balsīm, kas aizplūst tālumā, par mums… Jaunībā Mārtiņš varēja sastrādāt visādas prātam neaptveramas ēverģēlības, bet pēdējos gados kļuva apcerīgs un ļoti, ļoti gaišs.”
Vecais “Sīpolu” sastāvs no jauna sanāca uz koncertiem 2009. gadā, kad “Sīpolos”’ Aivas Braunas vietā balss nu bija Ieva Sutugova un dziedāja arī Aivara Gudrā meita Zane Gudrā.
No “Maugļa” nākusī dziesma par vienu asini tev un man gāja no mutes mutē un no sirds uz sirdi un iedvesmoja arī horeogrāfu Agri Daņiļeviču, kurš aicināja Mārtiņu Braunu radīt kopā baletu “Viena asins tev un man”, kas tika iestudēts ar Krimuldas vidusskolas dejotājiem, bet 2003. gadā jau izrādīts U. Brikmaņa režijā Vispārējos latviešu dziesmu svētkos.
Bet 1985. gadā “Sīpoliem” mainījās sastāvs, Mārtiņš Brauns teica, ka vēloties pamēģināt ko citu. Un tas “cits” īstenojās pie tolaik jaunā diriģenta, tagad profesora un mācībspēka Kultūras akadēmijā, Ivara Bērziņa korī “Sindi putnu dārzs”.
“Sindi putnu dārzs” un “Daugava”
Beidzot Pēterburgā doktorantūru diriģēšanā, tolaik, būdams Radio kora diriģents, Ivars Bērziņš iestudēja Karla Orfa “Catulli Carmina” oriģinālā – korim ar četrām klavierēm, dejoja Ligera pantomīma… Ideja ar Orfu Ivaram Bērziņam bija tā nogūlusies, ka, vairs neesot Radio korī, nedeva mieru. Un viņš izlēma – jādibina koris, tāds, kura dziedātāji spētu arī dejot, atraktīvi kustēties uz skatuves.
Tā 1986. gadā radās “Sindi putnu dārzs”, radošās jaunatnes koris, kurā iesaistījās, kā viņi paši joko, visi trīs “B” – diriģents Bērziņš, komponists Brauns – šādam jaunam, līdz tam nebijuša stila korim, kas bija jauna parādība visā latviešu kultūrā, taču vajadzēja jaunu, oriģinālu, tam rakstītu mūziku! – un režisors Brikmanis, iepriekš pazīstami un “traki” katrs savā jomā.
“Savulaik skolā es biju no tiem labajiem, centīgajiem puišiem,” tagad atceras profesors Ivars Bērziņš, “bet klasesbiedrs Mārtiņš allaž bija tāds brīvdomīgs, atļāvās to, ko citi ne. Atļāvās būt neatkarīgs. Kādreiz pastrīdējāmies, bet radošajā ziņā mums saskanēja, bijām uz viena viļņa.”
Divus gadus pēc “Sindi putnu dārza” izveidošanas Mārtiņš Brauns uzrakstīja mūziku Raiņa poēmas “Daugava” iestudējumam Valmieras drāmas teātrī. Pēc tam viņš izrādes dziesmas pārlika korim. Sākumā pa vienai, līdz galā radās vesels 40 minūšu ilgs uzvedums, performance, ar kuru “Sindi putnu dārzs” brauca pa visu Latviju, pēc tam Skandināviju, Angliju…
Par latvi, kuru saule sēdināja baltas jūras maliņā, sāka skanēt ārpus teātra sienām. Koris to nodziedāja arī pie Brīvības pieminekļa. Ārzemju tautieši, dziesmu noklausījušies, teica, ka latvieši šai pusē tomēr vēlas būt brīvi… Otrs lielais Mārtiņa Brauna skaņdarbs korim “Sindi putnu dārzs” bija opera “Eiridike” ar Knuta Skujenieka dzeju.
Jau vēlāk kā producentam man bija ideja veidot lielu muzikālu darbu, kas diemžēl neīstenojās, stāsta Ivars Bērziņš, šīs ieceres sakarā vienam Holivudas producentam iedevu noklausīties anonīmi trīs skaņražu – Mārtiņa Brauna, Zigmara Liepiņa un Jāņa Lūsēna – mūziku.
Par Mārtiņa kompozīcijām amerikāņu producents teica: “Mūzika ir ļoti ievelkoša, taču komponists neļauj klausītājiem ienirt labsajūtā. Tikko šķiet – tūlīt tevi iežūžos, tā pēkšņs muzikāls satricinājums. Tiesa, un vēl kāds! Un kaut kas no šīs pieejas likts lietā arī tautā iemīļotajā dziesmā “Saule. Pērkons. Daugava”.
Teju par tautas himnu kļuvušo latviešu mesu Dziesmu svētku estrādē Skolu jaunatnes svētkos pirmais ierosināja un nodiriģēja Jānis Ērenštreits. Pirmoreiz Vispārējos latviešu dziesmu svētkos, garajiem matiem aizrautībā vējā plīvojot, – Ivars Bērziņš, kuram šī dziesma piestāvēja kā nevienam.
Pēdējos gados dziesmu svētkos “Saule. Pērkons. Daugava” bijusi diriģenta Romāna Vanaga rokās. Viņa ierosinātajā Pasaules koru olimpiādē Rīgā to jau dziedāja 27 tūkstoši cilvēku no visdažādākajām zemēm.
Mēs ar Mārtiņu burtiski visai pasaulei mācījām šo dziesmu, saka Romāns Vanags. Kur ir tās valdzinājuma noslēpums? “Mārtiņu ir uzrunājis Rainis. Un dziesmā ir tāda liela patiesība, ar it kā ļoti vienkāršiem muzikāliem līdzekļiem panākts milzu spēks! Ovācijas, aplausi, mēs ar Mārtiņu, rokās sadevušies, skrienam pie kopkora – tas jau ir kā rituāls…
Pat cilvēki, kas nesaprot tekstu, nojauš, ka šī dziesma latviešiem ir kaut kas tāds, bez kā viņi nedzīvos. Varbūt pat pilnīgi netīšām tur ierakstījies kāds īpašs kods, un, varbūt pats nemaz nejaušot, ar šo dziesmu Mārtiņš sev uzcēlis pieminekli tautas sirdī.”
Televīzijas raidījumā “Daudz laimes, jubilār!” Mārtiņš Brauns stāstīja: “Kad “Saule. Pērkons. Daugava” pirmoreiz izskanēja Dziesmu svētkos, tuvinieki sacīja, man acīs bijušas asaras. Muļķības! Nevar būt. Paskatījos televīzijas ierakstā – ir gan…” Komponists arī atklāj, ka viendien atskanējis pēkšņs zvans no Katalonijas: “Kā jūs izcīnījāt neatkarību? Palīdzēja dziesma? Vai drīkst izmantot jūsu melodiju?”
Kopš 2014. gada Mārtiņa Brauna radītā mūzika ir Katalonijas neatkarības kustības himnas pamatā. Protams, kataloņiem neko neizsaka ne saule, ne pērkons, ne Daugava. Ar kataloņu dzejnieka vārdiem tā saucas “Tagad ir laiks”.
“Rīgai 800” svētkus Mārtiņš Brauns vainagoja ar himnu Rīgai, no kuras pats gan pārcēlies uz Baltezeru, kur abi ar sievu Jutu nodzīvoja divdesmit gadus. Bet komponista “Sapni par Rīgu” ar viņa paša, citkārt arī rīmju kalēja vārdiem, diriģēja Sigvards Kļava: “Tas bija vienreizīgi, vienreizēji, sevišķi. Tādi brīži dzīvē tik bieži negadās. Esmu ārkārtīgs Mārtiņa Brauna mūzikas fans. Un var tikai apbrīnot to, ka Mārtiņš nekad dzīvē nav rīkojies tā, kā būtu pareizi. Vienmēr pret straumi, asu mēli, bet darījis labi un oriģināli. Man ļoti tuva ir arī viņa agrīnā, it sevišķi dokumentālā kino mūzika.”
No teātra nākusi
Mārtiņš Brauns septiņkārt saņēmis “Lielā Kristapa” balvu par labāko kino mūziku, kā arī vairākas reizes atzīts kā labākais teātra komponists. Viņa mūzika skanējusi visās Arvīda Krieva filmās – “Man patīk, ka meitene skumst”, “Dancis pa trim”, “Aveņu vīns” –, Aivara Freimaņa lentē “Puika”, Jāņa Streiča “Vecās pagastmājas mistērijas” un daudzās, daudzās citās.
Pirmo teātra mūziku Mārtiņam Braunam pasūtīja Alfreds Jaunušans. 1974. gadā aktieru kursa diplomdarbam – E. Vulfa lugai “Sensācija” – Mārtiņš uzrakstīja daudzas dziesmas, kurām pateicoties Jaunušans komponistu uzaicināja kļūt par Nacionālā teātra muzikālās daļas vadītāju.
Režisoram Valdim Lūriņam nāk prātā sena izrāde, dramaturga Jāņa Jurkāna luga “Kolibri”: “Ilgi spriedām, kādai jābūt mūzikai. Un Mārtiņš pieņēma lēmumu – te vajadzētu tikai vienu tēmu, ko apskatīt dažādos stilos. Un tā viena nāca no latviešu tautasdziesmas “Tumša nakte, zaļa zāle”, ko Mārtiņš aranžēja visdažādākajos veidolos – gan kantri, gan roka… Viņš nekad nerakstīja tikai tāpēc, ka ir piedāvājums, bet tad, ja varēja atrast māksliniecisko graudu, kas sagādāja baudu. Ja varēja pateikt, ko domā par laiku un cilvēkiem, kurus mūzikā mīlēja.”
Būs paaudze, kas atcerēsies, kā pirms četriem gadu desmitiem Nacionālā teātra Aktieru zāles pagrabiņā vai dimdēja – Hārlema, Hārlema, Hārlema! Kā to dziedāja spilgtā, jau pasen viņsaulē aizgājusī aktrise Iveta Brauna, Mārtiņa Brauna pirmā sieva, ar kuru viņiem piedzima dēliņš, kuru mazu paņēma ļauna slimība.
Lengstona Hjūza “Blūzu” režisors Valdis Lūriņš saka: “Ārējā konjunktūra toreiz skatījās skeptiski. Kāpēc latviešu komponists raksta mūziku ar nēģeru dzejnieka vārdiem? Un viņu aizdomas bija pilnīgi pamatotas – Mārtiņš jebkurā materiālā, ar ko saskārās, vienmēr runāja par to, kas notiek šeit un tagad, par šo laiku un šo vietu. Un komponista personības burvība slēpjas tajā, ka pie visām konjunktūrām viņš spēja saglabāt brīvo telpu ap sevi un dzīvot saskaņā ar to.”
Mārtiņam Braunam nācās pārdzīvot stagnācijas laiku, sarežģīto ceļu uz Atmodu un zināmu vilšanos vēlāk… Tāpēc – “kokus mums var nocirst, saknes ārā plēst, tikai mūsu mīlu, mīlu nevar dzēst.
Ko tu, cilvēk, domā, kad tu garām ej savai vienīgajai, savai dzimtenei” – šos Jāņa Petera vārdus, tāpat kā citviet Vācieti un Skujenieku, Raini un Māru Zālīti, komponists Mārtiņš Brauns savā mūzikā ietvēra kā skaistā kristāla traukā. Par dzejas nozīmi savā mūzikā viņš sacīja arī televīzijas raidījumā “Daudz laimes, jubilār!”: “Vispirms ir dzeja. Un tikai tad mūzika.”
Visas lielās dziesmas, ko mīlam, pazīstam, vairāk vai mazāk radušās no kino un teātra mūzikas. Valmieras teātris var būt lepns un režisors Valentīns Maculevičs var būt lepns, ka daudzas no Dziesmu svētku dziesmām arī radušās no teātra izrādēm – “Mīla ir kā uguns” tika radīta Valmieras teātra izrādei “Sirano de Beržeraks”, latviešu mesa “Saule. Pērkons. Daugava” dzima no mūzikas Raiņa poēmas “Daugava” iestudējumam Valmierā…
Pēdējoreiz Mežaparka estrādē Mārtiņš Brauns kāpa brāļu Kokaru divsimtgades svinībās, kuru ideju izloloja Romāns Vanags: “Sēdējām Mārtiņa mājās Baltezerā, spriedām un domājām, kā veidosim muzikālo uzsaukumu Kokariem “Brāli, brāli”.
Mārtiņš nāca uz mēģinājumiem, spēlēja, kā vienmēr, aizrāvās. Man vēl tagad telefonā kā mūžīga piemiņa no Mārtiņa ir viņa īsziņas par to, ka bijis laimīgs piedaloties.”
2018. gada maijā Mārtiņam Braunam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. 2019. gadā komponists saņēmis mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā. Dažādos starptautiskos kinofestivālos komponista mūzika prēmēta apmēram divdesmit reižu.
