Ne mākslai glābt pasauli. Saruna ar Zigmaru un Jāni Liepiņiem 3
Saruna ar komponistu Zigmaru Liepiņu un diriģentu Jāni Liepiņu.
Sestdien, 26. aprīlī, “Latvijas koncertu” rīkotajā “Rīgas festivāla” ieskaņas koncertā Rīgas Domā pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos Zigmara Liepiņa “Transcendentālā oratorija” Valsts akadēmiskā kora “Latvija”, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, kā arī soprāna Ingas Šļubovskas un tenora Aleksandra Antoņenko sniegumā. Oriģinālteksta autore Andra Manfelde, skaņdarbā izmantoti arī Bībeles Psalmu fragmenti. Pie pults – komponista dēls, Lielās mūzikas balvas laureāts, diriģents Jānis Liepiņš.
– Diriģenti Imants un Uldis Kokari (tēvs un dēls), Ārijs Šķepasts un Kaspars Ādamsons, arhitekti Modris un Andrejs Ģelži, aktieri Andris un Marija Bērziņi, mākslinieki Džemma Skulme un Juris Dimiters… Latvijā ir ne mazums radošu personību, kuri izvēlējušies turpināt vecāku vai viņu izvēlētajai tuvu profesiju. Vieni sapratni par to ieelpojuši ar mājas gaisu, citi neslēpj no sabiedrības izjusto skepsi – sak, vecāki pabīdījuši, pašķīruši ceļu… Kāda ir jūsu abu pieredze?
Jānis Liepiņš: – Uzaugot mūziķu ģimenē, sarunas pašas par sevi raisās ap mūziku, tu no šīm sarunām gūsti, tā ir sava veida pabīdīšana, kas palīdz pašam meklēt jaunas un citas iespējas. Jā, tā ir zināma privilēģija salīdzinājumā ar jaunajiem mūziķiem no pavisam citas vides. Bet mēs ar tēvu mūzikā ejam katrs savu ceļu, arī izvēlētais žanrs, virziens tomēr cits. Par diriģēšanu vecāki var pateikt savu viedokli, kritiku, bet profesionāli palīdzēt tomēr ne.
Zigmars Liepiņš: – Neviens Jāni mūzikā nevirzīja. Starp citu, viņa māsu, kurai bērnībā izpaudās muzikālas spējas, mums ar Mirdzu (komponista dzīvesbiedre, dziedātāja Mirdza Zīvere. – V. K.) izdevās nosacīti pasargāt no šī ceļa, kura ērkšķainība un sarežģītība mums labi zināma. Darījām visu, lai meita to neizvēlētos. Bet ar Jāni, protams, tāds gājiens neizdevās. Nē, neviens jau strikti ar varu viņu arī neatturēja, bet visi apstākļi sakrita tā, kāds nu arī iznākums.
– Zigmaram Liepiņam stājoties Operas direktora amatā, viens no Latvijā zināmiem diriģentiem man sacīja, ka akadēmiskās mūzikas laukā Jānis Liepiņš varot dot padomu savam tēvam…
– No padoma vispār nevajag atteikties. Cita lieta, cik tas nopietni tverams. Grūti pateikt, vai man var dot vērā ņemamus padomus akadēmiskās mūzikas laukā, jo, starp citu, esmu baudījis augstāko akadēmisko muzikālo izglītību…
– Faktiski teiktais bija domāts kā kompliments Jānim.
– Ņemot vērā viņa zināšanas, dēls tiešām var man šo to vērtīgu pastāstīt, īpaši par kora mākslu un diriģēšanu.
J. L.: – Abpusēji, tēvs var dot padomus populārajā mūzikā.
– Vai akadēmiskās, klasiskās un populārās mūzikas attiecības Latvijā ir pareizajās proporcijās?
Z. L.: – Nav tādu pareizo vai nepareizo attiecību. Mainoties tendencēm populārajā mūzikā, arvien parādīsies grupas, kas jaunā pieprasījuma radītās nišas aizpildīs. Tā rodas hiphopa mākslinieki, metālroka novirziens, dažādi citi stili, kas diezgan ātri parādās, bet īstenībā tikpat ātri arī pazūd. Skaitliski šādu grupu daudzums ir lielāks kaut vai tāpēc vien, ka ar minēto mūziku nodarbojas cilvēki pat bez sākotnējās muzikālās izglītības, kura bieži vien nav arī vajadzīga. Turpretī akadēmiskā mūzika ir profesionālā māksla. Kā tīrradnis var parādīties šlāgerdziedātājs, bet ne vijolnieks, kurš var nospēlēt visas Paganīni etīdes, vai arī atskaņotājmākslinieks, Bēthovena simfoniju pārzinātājs. To var tikai ilgstoši izglītību guvuši cilvēki, kuri nonākuši līdz Mūzikas akadēmijas līmenim, kas arī nebūt nav augstākais. Pasaulē akadēmisko mūziku mācās un tajā papildinās vairāk nekā divdesmit gadu. Līdz ar to šo cilvēku skaits ir mazāks, un viņi veido to kultūras sastāvdaļu, kuru valsts daudzos gadījumos pilnīgi pamatoti subsidē.
J. L.: – Protams, katras nozares mūziķi vēlētos, lai viņu pārstāvētā mūzika tiktu atskaņota arvien biežāk un to klausītos arvien vairāk cilvēku. Taču akadēmisko mūziku pasaulē klausās apmēram divi trīs procenti cilvēku. Tur nav ko šausmināties. Var mēģināt piestrādāt, lai šis procents pieaugtu, bet tas ir atkarīgs arī no klausītāju muzikālās izglītības. Pat mūzikas skolas audzēkņu vidū pusaudža vecumā daudzi labāk jūtas izklaides žanrā. Tikai cilvēkam nobriestot, pamazām sāk vairāk pievērsties klasiskām vērtībām.
Z. L.: – Zināms, ka, piemēram, bērni, vecāku vesti, uz Operu labprāt nāk līdz desmit, piecpadsmit gadu vecumam. Pēc tam seko ļoti liels pārrāvums, kad viņus neviens neved un arī viņi paši nenāk. Ceļu uz šo mākslu atkal atrod viens divdesmit piecos gados, cits – četrdesmit.
– Vai lielos vilcienos mūsu Opera satura un pieejamības, biļešu cenu ziņā Latvijā ir pietiekami demokrātiska?
– Opera ir un vienmēr paliks elitāra māksla. Taču tai ir vairāki segmenti – modernā, kurai pieder tādi darbi kā nupat pirmizrādi piedzīvojusī Kristapa Pētersona opera–lekcija “Mihails un Mihails spēlē šahu”, Šnitkes vai Šostakoviča darbi un vēl sarežģītākas operas, kuras klausās tikai izmeklēts publikas loks. Ne velti pasaulē operu pirmajās desmit vietās ir “Traviata”, “Karmena”, “Rigoletto”, “Jevgeņijs Oņegins” un virkne citu, kas piedzīvo tūkstošiem atskaņojumu katru gadu. Un ir operas, kuras teātrī nospēlē septiņas reizes, un ar to šā iestudējuma mūžs ir galā.
J. L.: – Operai jābūt pietiekami daudzšķautņainai un repertuārā jābūt arvien kādam darbam no pirmā desmitnieka. Runājot par cenām, ja nu gluži negribi iekļūt pirmizrādē parterī pirmajā rindā, manuprāt, opera ir pieejama pietiekami plašam skatītāju lokam.
– Vai jums abiem iznācis Operas gaitenī satikties?
– Rokoperas “Parīzes Dievmātes katedrāle” zēnu grupā Jānis tēloja ubagzēnu, iedziedāja apmēram astoņas taktis. Es sēdēju bedrē un spēlēju kopā ar pārējiem orķestra mūziķiem. Šī satikšanās notika 1997. gadā, iznāk, pirms septiņpadsmit gadiem…
– Jautājumu biju domājusi sakarā ar vēl Andreja Žagara Operas vadības laikā ieplānoto “Trubadūra” jauniestudējumu ar Jāņa Liepiņa debiju pie diriģenta pults.
J. L.: – “Trubadūra” mēģinājumi nav vēl sākušies. Gaidu ar nepacietību, jo pirmizrāde ieplānota 31. maijā.
– Saskaņā ar “Latvijas koncertu” izvēli 26. aprīlī Domā Zigmara Liepiņa “Transcendentālās oratorijas” pasaules pirmatskaņojumā pie diriģenta pults stāsies Jānis Liepiņš. Kā jūtaties šajā situācijā?
Z. L.: – Ja “Latvijas koncerti” tā izlēmuši, būtu diezgan dīvaini, ja es jauna darba pirmatskaņojumam staigātu pa pasauli un meklētu diriģentu situācijā, kad mājās tepat pie rokas tāds jau ir. Tāda maza nianse – Jānim vairs nav jāapgūst jaunā partitūra no nulles, kā tas būtu jādara jebkuram citam diriģentam, jo dēls to jau zinājis no galvas agrāk nekā paņēmis rokā notis. Bijis klāt radīšanas procesā, daudz ko esam pārrunājuši, kopīgi iets cauri aranžēšanai, instrumentācijai…
– Par ko oratorijā stāsts?
– Par kādu notikumu pēc spēcīgās zemestrīces Japānā. Glābēji, drupās meklējot izdzīvojušos, atrada sievieti. Viņa jau bija mirusi zem drupām, un glābēji devās tālāk, bet kaut kas lika atgriezties. Sieviete gulēja netipiskā pozā, uz ceļiem, kā lūgdamās. Ar savu ķermeni viņa aizsedza bērniņu, kurš palika dzīvs. Blakus bija telefons ar īsziņu: “Ja tu izdzīvosi, atceries, es tevi mīlu.” Izlasot šo stāstu interneta dzīlēs un emocionāli līdzpārdzīvojot par mātes mīlestības spēku, arī radās ideja, kuras muzikālais ietērps ir oratorija – žanrs ar teicēja vārdiem, kas virza darbības līniju, sižetu un dziedājumus. Dievs un mātes mīlestību ir divas pārpasaulīgas lietas. Tāpēc oratorijai arī tāds nosaukums.
J. L.: – Manuprāt, oratorija varētu būt viens no mana tēva labākajiem darbiem.
– Jautājums diriģentam – komponists Zigmars Liepiņš vieglu sirdi savu darbu nodod otra rokās vai stāv blakus no iestudēšanas pirmā mirkļa līdz pirmatskaņojumam?
J. L.: – Uz mēģinājumu procesa beigām komponistam jāierodas neatkarīgi no tā, ir viņš tēvs vai nav (pasmaida). Ja nopietni, mēģinājuma sākumposmā, pie melnā darba nevēlos komponista klātbūtni. Kad nošu lasījums kaut cik gatavs, lai komponists nāk ar saviem priekšlikumiem. Skaņraži jau arī neplātās ar melnrakstiem.
Z. L.: – Un, ja kaut ko parāda priekšlaikus, tad kā likts – tur ieviesusies kļūda. Līdzīgi kā Purvītim. Meistars gleznojis ainavu un šļakstījis krāsu uz visiem mākslas baudītājiem, kuri lūrējuši pār plecu uz tikko iesākto skici un komentējuši, ir vai nav bērzi pietiekami balti.
– Jāni, vai esat skaitījis, kuro reizi nākas diriģēt komponista Zigmara Liepiņa darbus?
J. L.: – Ja neskaita estrādes mūziku, principā esmu diriģējis gandrīz visas kompozīcijas, kuras tam pakļaujas. “Parīzes Dievmātes katedrāli” Nacionālajā teātrī kā otrais diriģents (pirmais bija Māris Kupčs. – V. K.), “Vijoļkoncertu”, “Kantāti”, tajā pašā koncertā arī daļas no “Rozes un asinīm”, kora “Kamēr” 20 gadu jubilejai sacerētās trīs dziesmas programmai “Mīlas madrigāli”… Diriģents nedrīkst “apdalīt” nevienu komponistu, bet, vai iespējams pilnīgi distancēties no tā, ka autors ir personiski tuvs cilvēks, ir ļoti grūti pateikt. Taču, tā kā mums ir radniecīgas saites, bieži vien domājam līdzīgi, līdz ar to Zigmara Liepiņa mūzikā ieliktais man ir ļoti saprotams.
– Kurā skaņdarbā nošu lasījums no diriģenta puses bijis visatbilstošākais tam, kā skaņdarbs skanējis komponista ausīs?
Z. L.: – … Iespējams, “Vijoļkoncertā”. Manuprāt, tur izdevās atrast vienu elpu, būt vienā noskaņā ar lielisko vijolnieci Paulu Šūmani.
– Šobrīd abi esat līdzīgā situācijā, kad jānotur iepriekš augstā līmenī paceltā latiņa – Zigmaram Liepiņam – pārņemot Operu, Jānim Liepiņam – kori “Kamēr”. Ar ko jārēķinās, esot uz viļņa un pieņemot izaicinājumu?
– Operas direktora krēslā man nav sajūta kā viļņa galotnē, pa kuru es tā glīti sērfotu uz karjeras krastu. Manā gadījumā tā drīzāk ir sportiska interese pārbaudīt pašam sevi, vai spēju šo lielo Operas kuģi sakārtot un vadīt.
J. L: – No vienas puses, koris “Kamēr”, protams, ir liels izaicinājums, šķiet, ka esi viļņa augstākajā punktā, taču pēc gadiem var likties citādi. Nekad nevar zināt, kā liktenis iegrozīsies un kādas iespējas piedāvās. Protams, ja netiec galā, tikpat ātri kā esi kādā virsotnē pacēlies, vari arī tikt nogremdēts. Taču es nemīlu filozofēt, dzīvoju mūzikai un tam, ko tajā daru šobrīd. Un man patiesi ir liels prieks un gandarījums strādāt ar “Kamēr”.
– Pirms kāda laika sabiedrībā viļņoja jautājums, vai lieliskā lūgsna “Dievs, svētī Latviju” ir mūsu laika garam visatbilstošākā himna, ar ko sagaidīt Latvijas simt gadu jubileju 2018. gadā.
– Manuprāt, šis jautājums nu gan ir izsmelts, nav vērts to kustināt.
Z. L.: – Tieši otrādi. Jāsāk pa īstam runāt nevis par to, kādu himnu mēs dziedāsim, bet – kas mēs vispār esam, kā domājam, kā šos divdesmit gadus esam apziņā stiprinājuši valsts neatkarības jēgu un nozīmi. Ir izaugusi vesela paaudze, kura nav pieredzējusi ne represijas, ne padomju laikus, līdz ar to jaunajos cilvēkos baiļu un sāpju sindroms ir mazāks. Varbūt daudzi pat īsti neaptver to mākoņu patieso draudīgumu, kas tur pie austrumu robežām sabiezē.
J. L.: – Diemžēl zinu ne vienu vien savas paaudzes cilvēku, kurš sliktākā scenārija gadījumā izlemtu necīnīties, laistos uz ārzemēm vai, vēl ļaunāk, pieslietos kažoka pārmetējiem. Nez kā būtu, ja katram nāktos sev pavaicāt – ko darītu es?
Z. L.: – Kādreiz jau tiku teicis, ka esmu pacifists. Man nepatīk ieroči, nekad neesmu gājis medībās, un ir liels jautājums, vai gribētu makšķerēt. Un ja pēkšņi vienā mirklī… Tā politiķu savārītā putra ir diezgan baisa. Visā pasaulē arvien vairāk ir naudas, arvien vairāk cilvēku pēc tās dzenas un arvien vairāk zūd vērtība cilvēka dzīvībai. Bet ja paskatās uz mūsu planētu no augšas? Nekādas robežas nav redzamas. Viena un tā pati zemīte mums visiem.
– Vai mūzika jel kā var grozīt cilvēku prātus?
– Nē. Dostojevskis ar savu apgalvojumu – skaistums glābs pasauli – kļūdījās.
