Ne lietavas, ne sausums nespiež apdrošināties 0
Latvijā lauksaimniecībā izmantojamā zeme aizņem 2,35 miljonus hektāru, no tiem sējumi – 780 000 hektāru. Teju katru gadu tos piemeklē kāda dabas kaprīze. Tomēr patlaban – neskatoties uz pērnajiem plūdiem un šīs sezonas sausumu – apdrošināti vien 10% no sējumu platībām.
Visi skopi?
Zemnieki nevēlas sējumus apdrošināt, jo tas ir dārgi. Turklāt kāpēc lieki izdot naudu, ja atkarībā no valsts maciņa biezuma vai Briseles vēlības katru gadu pēc kārtējās kataklizmas kontos parasti ieripo šāda tāda kompensācija. Savukārt apdrošinātājs pirms polises izrakstīšanas sava biznesa labad aprēķina katru centu. Standarta polisē sējumu apdrošināšana zemniekam izmaksā vidēji 10–40 eiro par vienu hektāru. Izmaksas atkarīgas no izvēlētajiem riskiem un augiem, kurus apdrošina.
“Vai tas ir dārgi? Manuprāt, tas jāvērtē potenciālo zaudējumu kontekstā,” “LA” saka Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs Jānis Abāšins. Seko piemērs. Rapsis, kurš ir 100% no laikapstākļiem atkarīga kultūra un kura raža ir vidēji trīs tonnas no hektāra, tirgū maksā ap 350 eiro tonnā. Tātad, ja pilnībā iet bojā 50 ha rapša sējumu, zaudējumi mērāmi vairākos desmitos tūkstošu. Novērojumi liecinot, ka galvenais iemesls kūtrai sējumu apdrošināšanai ir izpratnes trūkums par apdrošināšanas būtību, uzskata šā biznesa pārstāvji.
“Pirmkārt, apdrošināties nozīmē pasargāt sevi no negaidītas, nevis paredzamas nelaimes. Līdz šim plūdi un sausums masveidā reti radījis ievērojamus zaudējumus, tādējādi pieprasījums pēc šī riska nav pietiekams, lai apdrošinātāji to automātiski iekļautu polises segumā,” uzskata Abāšins. Viņš arī atgādina, ka apdrošināšana neizslēdz īpašnieka atbildību par savu īpašumu – piemēram, par savlaicīgu ražas novākšanu, apzināti nesapūdējot uz lauka. “Tādējādi rodas mīti, ka apdrošināt sējumus ir dārgi un bezjēdzīgi, jo, piemēram, plūdu un sausuma dēļ izraisītos zaudējumus tāpat atlīdzības nekompensēs. Lauksaimniekiem jāsaprot, ka apdrošināšanas gadījums var iestāties reizi 10, 15 vai pat 30 gados, neskatoties uz to, ka par apdrošināšanu maksāts gadiem.”
Spiesti riskēt
Minētajam daļēji piekrīt jaunais zemnieks Māris Freimanis. Viņš stāsta, ka savas saimniecības sējumus ir gan apdrošinājis, bet tas nenozīmējot, ka brokeru piedāvājumi ir labi un apmierinoši. “Tomēr tas ir kaut minimāls, bet drošības garants,” saka zemnieks. Viņaprāt, noteikti izdevīgāks variants būtu turēt graudu un naudas rezerves saimniecībā un ieguldīt tikai tad, kad tas nepieciešams. “Tomēr manā gadījumā, kad saimniecība tikko sākusi attīstīties, esmu spiests strādāt ar daudz lielāku risku. Šobrīd, vismaz apdrošinot ziemājus, varu droši gaidīt pavasari, zinot, ka problēmu gadījumā būs risinājums platību pārsēšanai un kaut vai minimālu ienākumu gūšanai. Tas pats attiecas uz krusu, kas parādās reti, bet ja nu ir, var radīt milzīgus zaudējumus. Ja tas trāpās gadā, kad teju viss ir ieguldīts attīstībā, ticams būtu saimniecības likvidēšanas scenārijs,” uzskata Māris.
Pretējās domās ir jaunā zemniece Lāsma Lapiņa. Viņa stāsta, ka savā saimniecībā sējumus neapdrošina, jo pieturas pie uzskata un aprēķina, ka, audzējot tikai graudaugus, apdrošināt nav vērts. “Rapsi mēs neaudzējam. Rapša audzētājiem tas noteikti būtu izdevīgi, jo Latvijā ļoti bieži ziemas rapsis nepārziemo,” viņa saka.
Arī Latvijas Jauno zemnieku kluba vadītājs Kārlis Ruks teic, ka savā saimniecībā sējumumus pagaidām neapdrošina, jo no apkārtējiem saimniekiem dzirdētas negācijas par šī pakalpojuma kvalitāti. “Tomēr domāju ka šogad painteresēšos vairāk par šo pakalpojumu pats un neizslēdzu iespēju. ka savus sējumus arī tuvākajā laikā apdrošināšu. Tā ir iespēja mazināt riskus, kas šajā klimata pārmaiņu laikmetā ir sastopami arvien vairāk. Šobrīd saimniecībā turam sēklas rezerves – ar domu, ja nu būs ziemāji jāpārsēj, tad būs ar ko to izdarīt.”
Tikmēr vienā no Latvijas lielākajām saimniecībām – Jaunpils “Joži” – sējumus apdrošina gadiem ilgi. Tā esot drošāk, saka saimniece Guna Sproģe. Pat neraugoties uz to, ka tikai pāris reižu iznācis saņemt kompensāciju. Turklāt starpnieks – kooperatīvs “Latraps” gādājis, lai zemnieki piedāvājumus saņem no stabili pārbaudītiem apdrošinātājiem Vācijā. “Mēs apdrošinām ziemājus “vieglajā režīmā”, uzsvaru liekot uz krusu. Vienugad pērkons un krusa lauku sadzina tādās vērpetēs, ka vasaras mieži izskatījās kā rudzi statos. Tā tad bija no retajām reizēm, kad prasījām un arī saņēmām kompensāciju. Tagad jau gadiem ilgi apdrošinām ziemas miežus pret vienu divām vai trijām nelaimēm, ko polisē paši izvēlamies,” saka Guna. Viņa gan nenosauc polises vidējās cenas, bet atzīst, ka tās ir ļoti dažādas atkarībā no attiecīgiem kritērijiem un kultūrauga. Jā, valsts nosedz daļu polises, bet pēc visai sarežģītas formulas, kopumā tā esot apmēram puse no polises vērtības
Skatās individuāli
Arī Abāšins atzīst, ka atsevišķos gadījumos apdrošinātāji piedāvā zemniekam individuālus risinājumus, iekļaujot, piemēram, lietavas kā alternatīvu plūdu riskam un vienojoties par zaudējumiem, kuri tiks atlīdzināti. “Jāsaprot, ka apdrošinātājam jauna riska iekļaušana nav vienkāršs un ātrs process – jāvērtē iespējas, ņemot vērā pieprasījumu, biznesa riskus un citus aspektus. Kopumā, salīdzinot ar pagājušo gadu, pieprasījums pēc sējumu apdrošināšanas ir audzis. Apdrošinātāji ir ieinteresēti paplašināt polises segumu. Vienlaikus redzam, ka vēl joprojām vērojamas izteikti reģionālas atšķirības, piemēram, Latgalē zemnieki apdrošinās ļoti kūtri – apdrošinātas līdz 1% no sējumu platībām, bet visvairāk savus laukus turpina apdrošināt Zemgalē, sasniedzot ap 18% apdrošināto platību,” uzsver Abāšins.
Jāveido sēklu fonds
Tikmēr Agroresursu un ekonomikas institūta un Latvijas Sēklaudzētāju asociācijas pārstāve Sanita Zute uzskata – ne valdība, ne apdrošinātāji neglābs, tādēļ jāveido pašiem savs sēklu rezerves fonds. Pēdējie divi gadi pierāda, ka lauksaimniekam ir jāpaļaujas nevis uz apdrošināšanas kompānijām vai valdību, bet uz savu dzīves gudrību. Un viena no šīm agronomiskajām gudrībām ir – saimniecībā ir jābūt sēklu rezerves fondam nākamajam sējas gadam, ko veido iepriekšējo gadu raža. Normālos glabāšanas apstākļos labību un pākšaugu sēklas dīgtspēju saglabā trīs četrus gadus. Un tā ir garantija, ka nedz laika apstākļu kaprīzes, nedz sēklu tirgus cenu pēkšņas svārstības nesašūpos saimniecību. Iespējams, ka par kvalitatīvu sēklu rezervju veidošanu ir jādomā arī sēklu tirdzniecības kompānijām, jo daudzas saimniecības ik gadu sadarbojas un paļaujas uz to, ka šīs kompānijas sagādās un piedāvās labu un ne pārāk dārgu sēklas materiālu. Ne katrā saimniecībā ir tāda materiāli tehniskā bāze, lai sagatavotu un uzglabātu sēklu savām vajadzībām. Un to nedrīkst uzskatīt par iesaldētiem līdzekļiem, bet tas ir viens no pašapdrošināšanās pasākumiem, kas nekad nerada zaudējumus, bet ar uzviju atmaksājas tādās sezonās, kāda ir šogad. Latvijā ir pozitīvi piemēri, kur tiek domāts par sēklu rezervēm, bet diemžēl ne lielākajā daļā saimniecību, kooperatīvu vai kompāniju, uzskata agronome.
Sējumu apdrošināšana Latvijā
Pērn sējumu apdrošināšanā atlīdzībās izmaksāts vairāk nekā viens miljons eiro. Atlīdzināti zaudējumi nepārziemošanas, krusas, vētras, lietus un sapūdētas ražas dēļ.
Patlaban izplatītākie riski, kurus arī visbiežāk iekļauj sējumu apdrošināšanas polises ir krusa, vētra un pārziemošanas risks (izsalšana).
Valsts atbalsts sedz 50% no apdrošināšanas cenas, savukārt ES atbalsts – 65%. Valsts atbalsta programma ir iekļauta de minimis aprēķinā – tas nozīmē, ka, ja pēdējo trīs gadu laikā klients ir saņēmis vairāk nekā 15 000 eiro atbalsta pasākumos, uz šo atbalsta programmu vairs nevar pretendēt. Tomēr klientam līdzfinansējumu joprojām ir iespēja saņemt no citas ES atbalsta programmas.
